ILGVARS PAULS

Latvijas meistars alpīnismā.
Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks (1998.).
Vienīgais Latvijā veicis visu kontinentu augstāko virsotņu sasniegšanas programmu.
Uzkāpis sešos no pasaules četrpadsmit astoņtūkstošniekiem.


Dzimis 1957.gada 24 septembrī Jelgavā. Kopš 1971. gada dzīvo Cēsīs. Beidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu (tehniķis - mehāniķis) un Latvijas lauksaimniecības Akadēmiju (inženieris - celtnieks). Strādājis Cēsu rajona apvienībā "Agroķīmija", SIA "Cēsu Būvnieks", pašlaik - SIA "Kalnu Fonds" kā projektu vadītājs.
1978. - 1979. gadā I. Pauls ieguvis pirmo pieredzi kalnos, kopā ar citiem studentiem piedaloties ekspedīcijā Hibīnos, Rietumkaukāzā. Uzsākot darba gaitas, kalnos kāpšana pārtraukta līdz 80-to gadu vidum: "...ja studiju laikā nebūtu pamēģinājis, diezin vai iedomātos, ka tāda iespēja var būt manējā. Nezinu, ar ko es tad pildītu dzīvi". No 1987. gada jau sākas mērķtiecīga darbība kalnu apgūšanā - Kirgīzijas Alatau, Fani, Dienvidrietumpamirs, bet jau 1988.g. I. Pauls uzkāpj Ziemeļaustrumpamira septiņtūkstošniekā - Ļeņina smailē.
" Izpratne mainās, tā ir mūžīga augšupeja. Sākumā tevi iepazīstina ar mezgliem, virves nostiprināšanu, elementārām funkcijām. Ar laiku tas viss "aiziet projām", tev izveidojas kalnu intuīcija."
90-tajos gados Ilgvaram Paulam kāpšana jau faktiski kļuvusi par profesiju. Viņš uzstādījis sev jaunu mērķi - pieveikt pēc iespējas vairāk astoņtūkstošnieku - kalnu, kuru augstums pārsniedz 800 m. Tādi pasaulē ir četrpadsmit. Pašlaik sasniegti - Daulagiri, Čooja, Everests, Lodze, Šišapangma, Gašerbrums II, Vilnsons. Realizēta arī visu kontinentu augstāko virsotņu sasniegšanas programma. "Man vajag strauji sasniegt darbības rezultātu, katru reizi par kādu līmeni augstāku - fiziskajā un garīgajā ziņā. Šobrīd esmu astoņtūkstošnieku kondīcijā." Lai šo kondīciju uzturētu, nepieciešams ilgstošs, regulārs un smags darbs. Sagatavošanās procesā ietilpst gan kross, gan svaru cilāšana. Daudz palīdz arī kādreizējā visai nopietnā pievēršanās citiem sporta veidiem - karatē, biatlonam. Nepieciešams sportisks raksturs, izturīgs organisms, spēja iekļauties grupā, sadzīvot un kontaktēties ar citiem kalnā kāpējiem. "Esmu pieņēmis to, ko jūtu, ka varu izdarīt savā vecumā. Kādreiz bija cīņa par augstuma metriem. Tagad ir doma kāpt visos astoņtūkstošniekos. Pasaulē ir kādi 7-8 vīri, kas uzkāpuši visos. Esmu sevi pārbaudījis augstkalnu jomā, te esmu spējīgs ne tikai sevi un savu somu uznest un nonest, bet palīdzēt citiem nonākt lejā."
Par saviem nākotnes mērķiem I. Pauls saka: "...manas smadzenes, ķermenis ir "iestellēti" uz lietu, ko gribu paveikt sevis un savu atbalstītāju dēļ. Un - tas nebūs skaļi teikts - arī Latvijas . (..) Gribu nokļūt pasaules augstkāpēju elitē. Lai mūsu kalnu fondu zinātu pasaulē. Gribu, lai zina mani, citus latviešus, kas kāpj. Mēs esam maza tauta un varam izdzīvot tikai ar pacietību un neatlaidību."
Lielu atbalstu un sapratni Ilgvaram Paulam sniedz ģimene - sieva, dēli. Daudz laika un enerģijas ieguldīts būvējot un iekārtojot lauku mājas "Cielēnus", kuros vienmēr ir patīkami atgriezties pēc kārtējās ekspedīcijas.

ATTĒLI:
1. Ilgvars Pauls atgriežas pēc kāpiena.
2. Kārstensa virsotnē


2000.gada decembris

Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzija