VALTERS NOLLENDORFS

ASV augstskolu mācībspēks, profesors, doktors (Ph.D., Doctor Philosophiae),
žurnālu dibinātājs, izdevējs un redaktors;
literatūrzinātnieks, latviešu literatūras vērtētājs un tulkotājs, aktīvs sabiedriskais darbinieks.
Latvijas ZA ārzemju loceklis (kopš 1990), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad dzīvo Latvijā, piedalās okupācijas laika dokumentēšanā un izpētē

Dzimis 1931. gadā Rīgā. Senči cēlušies no Kurzemes, latviskajā zarā pirmais ir Vācu Jānis (acīmredzot iesauka), kas bijis muižas vagars Kabiles apkārtnē. No viņa iegūts Nollendorfa uzvārds, kas Latvijā ir samērā rets, un var teikt, ka šeit visi Nollendorfi ir tuvāki vai tālāki radi (pazīstamākās mākslinieces Anna un Baiba Nollendorfas, agronoms Vilnis Nollendorfs). Sevi varu uzskatīt par ceturtās paaudzes rīdzinieku, mūsu dzīves vieta bija Matīsa ielā 104 – pēdējā koka māja pirms gāzes torņiem.

Tēvs Kārlis Nollendorfs (1903.g. 23. novembris – 1994. g. 1. novembris). Māte Vendela Velta Ģipselis (1905. g. 14. jūlijs – 1991. g. 23. maijs). Mātes tēvs bija fotogrāfs un darbnīcas īpašnieks. Mana tēva un mātes urnas ir apglabātas Matīsa kapos – Bormaņu ģimenes (mana tēva mātes ģimene) kapos. Tā kā Matīsa kapos okupācijas laikā jaunu kapa vietu vairs nebija, mana tēva mātes māsa Marija Bormane ir apglabāta kopā ar manu mātes māti un tēvu Pāvila kapos, kas tagad ir apvienoti ar Matīsa kapiem.

Mans tēvs bija kārtībnieks, kura iecirknim bija pirmais numurs un tas aptvēra pašu centru – tieši Vecrīgu. Viņam patika mums pastāstīt, ja dienas apgaitā bija sastapies ielās ar Kārli Ulmani vai citām izcilām personām. Kad viņu pārcēla 1939.g. uz Rūjienu, es vienu gadu mācījos Rūjienā.
Rīgā mācījos 8. (Maija) pamatskolā Bruņinieku ielā (tagad N. Draudziņas ģimnāzija). Ceļš uz skolu bija garš, bet vecāki gribēja, lai iegūstu labāku izglītību. Par manas bērnības varoni kļuva mans lieliskais matemātikas skolotājs un klases audzinātājs Jānis Mencis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā dzīvojām galvenokārt tēva būvētājā vasaras mājiņā Inčukalnā, kura tika pielāgota dzīvošanai ziemā. Es paliku Rīgā pie radiem un turpināju mācīties 2. klasē. Pionieris nekļuvu. Laikam gan tāpēc, ka man bija “slinka” skolotāja … Arī obligāto sienas avīzi uzcepām kā pēdējie. 1941.gada 14. jūnija rītā uz Vidzemes šosejas pats savām acīm redzēju kravas mašīnas ar cilvēkiem, uz kāpnītēm stāvēja bruņoti vīri formās. Mūs izvešanas neskāra, kaimiņš – komunists bija vai nu pārāk slinks vai godīgs (dažreiz šīs īpašības iet roku rokā), pats gan aizbrauca krieviem līdzi, bet par tēvu nebija ziņojis.
1944.gadā visiem bija skaidrs, ka tiem, kas nebrauks uz Rietumiem, nāksies braukt uz Austrumiem. Bēgļu gaitās mēs – tēvs, māte un mans 1936. gadā dzimušais brālis Uldis – nokļuvām mazā Vestfāles miestiņā Šveichelnā (Schweicheln) netālu no Herfordas.

Netālajā Bindes (Bünde) pilsētiņā dzīvoja Jānis Jaunsudrabiņš, ar kuru sadraudzējāmies un vēlāk pēc kara beigām nonācām bēgļu nometnē Grēvenē (Greven) – angļu zonā netālu no Minsteres. Jaunsudrabiņš mūs pieminējis savos bēgļu laika atmiņu stāstos Es stāstu savai sievai. Viņš kļuva par mana 1947.gadā Vācijā dzimušā brāļa Jāņa krusttēvu. Grēvenē mācījos ģimnāzijā, kur direktors un matemātikas skolotājs bija agrākais Talsu ģimnāzijas direktors Ansis Dreimanis, kam piemita absolūts miers un ļoti cilvēcīga pieeja. Tam, kam nepietrūka pacietības izsekot viņa risinājumu gaitai, mācīšanās nesagādāja nekādas grūtības un deva prieku. Grēvenē 1945.gadā iestājos skautos, un jau 16 gadu vecumā nelegāli kļuvu par mazskautu vadītāju, jo iepriekšējie vadītāji izbrauca darbā uz Angliju. Biju vadītāja vietnieka vietas pagaidu izpildītājs, viens no maniem skautiņiem bija Uldis Grava. Strādāt ar bērniem un 13–14 gadus veciem jauniešiem – tas bija atbildīgs darbs. Tas ir zinātkārais vecums. Palīdzot apgūt zināšanas tiem, kas vēlas mācīties, var gūt lielu gandarījumu. No JāņaMenča biju iemācījies izturēties ar cieņu pret šiem jaunajiem cilvēkiem, mums bija savstarpēja uzticēšanās.

Skautu vadītāju kursos apguvu skautiem raksturīgo pieeju mācīšanas procesam – mācīt ar praktisku darbību, ar rotaļu. Tā šajā darbā guvu lielu prieku, arī pats attīstīju savas spējas strādāt ar cilvēkiem. Pēc dabas esmu kautrīgs. Universitātē man nereti teica: Nollendorf, jūs taču esat tik labs students, kāpēc biežāk neverat muti vaļā? Tiešām nebiju tas, kas vienmēr lec kājās, uzdod jautājumus un piedalās visās debatēs. (Un tas bija ne tikai tāpēc, ka mana valoda nebūtu tik laba, lai nenodotu svešinieku.) Arī ASV turpināju strādāt ar bērniem, sākot jau ar skautiem. Vēlāk Milvokos 14 gadus nostrādāju latviešu pamatskolā – mācīju literatūru un vēsturi. Darbojos bērnu žurnālā “Mazputniņš”.

Kad 1950. gadā aizbraucām uz ASV, man bija 19 gadi. Nokļuvām Teksasā. Tas notika, pateicoties Pasaules luterāņu federācijai, no kuras uz Vāciju nāca pieteikumi, ka ir cilvēki, kas gatavi uzņemt emigrantus. Teksasā, Sanantonio (San Antonio) pilsētas pievārtē, bija govju rančeris, kam mūsu ģimene šķita piemērota, lai viņš varētu mūs nodarbināt savā saimniecībā. Es tur biju kalpa zēns, braucu ar traktoru, veicu lauka darbus, vedu lopiem barību. Rudenī iestājos Sanantonio koledžā ar nolūku kļūt par dakteri vai inženieri. (Bēgļu gaitās latvieši pārliecinājās, ka šo profesiju pārstāvjiem darbu atrast nebija grūti, kamēr pārējiem bija jāpārkvalificējas.)
Vecāki rudenī pārcēlās uz Nebrasku, kur jau bija apmetušās citas latviešu ģimenes (Tur tēvam par stundu fabrikā maksāja gandrīz divus dolārus, kamēr laukos viņš saņēma drusku pāri par $ 100 mēnesī). Es paliku Sanantonio, lai nobeigtu semestri, un piepelnījos strādādams par ātrās palīdzības palīgu.

Nebraskā drīz vien mainīju studiju priekšmetu – pievērsos vācu un angļu literatūrai, turklāt manas zināšanas vācu valodā bija pietiekamas, lai tiktu ieskaitīts augstākā kursā. Strādāju nopietni. Kopā ar bakalaura grādu 1954. gadā saņēmu skolotāja sertifikātu, kā arī atzinību (cum honoris). Kļuvu arī ASV Goda brālības (Phi Beta Kappa), loceklis un drīkstēju nēsāt nozīmīti – zelta atslēdziņu. Arī māte bija apmierināta – skolotājam vienmēr darbs atradīsies. Gadu vēlāk Nebraskā ieguvu arī maģistra grādu vācu literatūrā un strādāju kā asistents. Kādā dienā mans vācu profesors atnāca ar negaidītu ziņu – viņš, man nesakot, aizrakstījis uz vairākām universitātēm, ieteicot mani tālākām studijām.

Mani pieņēma doktorantūrā un piešķīra asistenta vietu Mičiganas Universitātē Annarboras (Ann Arbor) pilsētiņā netālu no Detroitas. Sākumā gan biju nedaudz nobijies – šīs universitātes prestižs bija ļoti augsts. Bet man veicās labi, izstrādāju doktora darbu “Cīņas ap Fausta pirmo versiju”. Šo tēmu ieteica Henrijs Nordmaijers (Henry W. Nordmeyer) – vecā stila profesors, klasiskā un romantiskā laikmeta literatūras (Gēte, Šillers, Kleists) pazinējs. Viņš vadīja semināru, kurā katram dalībniekam deva analizēt dažādus kontraversiālus pētījumus par Gētes Fausta agrīno versiju (Urfaust) un lika uzrakstīt kopsavilkumu. Man palicis prātā viņa teiciens - “Nekas nav grūtāk kā precīzi uzrakstīt kopsavilkumu”. Grūtības rada tas, ka doma jāatstāsta precīzi un lakoniski, bez citēšanas un nepieļaujot atkāpes no oriģināla domas. To var veikt tikai pamatīgi iedziļinoties. Pēc semināra viņš atzina, ka varot man uzticēt šo tēmu izstrādāšanai doktora darbā. Tā tapa mans darbs Der Streit um den Urfaust. Mans darbs iznāca arī grāmatā.

Pēc disertācijas aizstāvēšanas 1961.gadā pārgāju darbā uz Viskonsinas universitāti Madisonā, kur secīgi biju instruktors, asistentprofesors, asociētais profesors un profesors. Publicēju arī zinātniskus darbus. Desmit gadus biju Ģermanistikas departamenta vadītājs.

Tā kā man no Jaunās Gaitas laikiem bija zināma pieredze, 1972. gadā kļuvu par departamenta zinātniskā žurnāla “Monatshefte” redaktoru. Žurnāls ir veltīts vācu literatūrai un deva man plašu pārskatu par jaunāko, kas notiek ģermānistikā. Tas bija laiks, kad mainījās pieeja literatūras pētniecībai. Kad sāku, vācu literatūrā dominēja filoloģiskā pieeja (apskatīja autorus, darbus, bet nepievērsās satura nozīmes izpētei). Man bija tā laime, ka angļu literatūrā, ko arī biju studējis, jau dominēja tekstu interpretācija (pieeja, ka analīzes priekšmets ir tieši teksts un no tā pētniekam ir “jāizzīž” būtība) un tā iespiedās arī vācu literatūrzinātnē. Tas gan bija īss periods, ko nomainīja citi virzieni – socioloģija, feminisms, postmodernisms u.c., līdz nonāca pie tā, ka autora teksts nav nekas, ka katram lasītājam ir savs teksts, t.i. tāds, kādu viņš to uztver. Tolaik iepazinu daudzus šo virzienu darbus, piedalījos to vērtēšanā.

Tostarp mainījās starptautiskā un akadēmiskā situācija. T.s. sputņika šoka dēļ 60.gados ASV izglītības fondi lielas summas ieguldīja matemātikā, imžnierzinātnēs un svešvalodās. Ģermanistikā tāpēc izveidojās prāvs skaits doktoru un potenciālu unicersitāšu mācībspēku, pēc kuriem 70.gados Amerikas universitātēs vairs nebija pieprasījuma, jo Vietnamas kara un studentu protestu dēļ samazinājas interese un piedāvājums studiju priekšmetos, ko valsts bija atbalstījusi aukstā kara apstākļos.

Tas lika pārdomāt, kā sekmēt ģermanistikas atbilstību tā laika vajadzībām (piemēram, Business German), kā arī vācu kultūras (t.i. ne tikai literatūras) studijas un vēl citi studiju virzieni). Kopā ar kolēģiem iesaistījos vispārējā ģermanistikas strukturālās reformas kustībā. Pirmais rezultāts bija mans un Stanfordas kolēģa Valtera Lōnesa (Walter Lohnes) sastādītais rakstu krājums Vācu studijas ASV: Novērtējums un izredzes (German Studies in the United States: Assessment and Outlook, 1976). “Monatshefte” veltījām šiem jautājumiem vienu žurnāla numuru gadā. Šis profesijas rosināšanas un attīstīšanas darbs turpinājās līdz pat aiziešanai pensijā 1995. gadā.

ASV ir pieņemts, ka mācībspēki ir arī pētnieki un viņiem ir nepieciešams būt labi pazīstamiem savās profesionālajās aprindās. Tas no cilvēka prasa daudz. Man gan bija vēl tāda interesanta priekšrocība, ka kolēģi novērtēja arī manu darbu latviešu literatūrzinātnē un Baltijas studijās un allaž mani atzīmēja kā vienu no nedaudzajiem šo virzienu speciālistiem universitātē. Tas atviegloja manu darbu tieši Baltijas studijās, par ko esmu kolēģiem pateicīgs. Lai gan nebiju klāt Baltijas Studiju Veicināšanas Apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies, AABS) dibināšanas kongresā, esmu visu laiku aktīvi piedalījies tās darbā. Divus gadus (1976–78) biju AABS prezidents.

Tieši Latvijas literatūras pētīšana sākās ar žurnālu Jaunā Gaita, par kura pirmo redaktoru mani iecēla Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ALJA) valde 1955. gadā. Aivars Ruņģis un Gunars Irbe kļuva par svarīgākajiem līdzstrādniekiem un redakcijas locekļiem. Aivars vadīja žurnālu 1956./57. gadā, kad mani ievēlēja par ALJAs priekšsēdi. Abi Ruņģi – Aivars un Valija ¬– un Irbe uzmanīgi sekoja līdzi tam, kas notika Latvijā – pasūtinājām presi, kas iznāca lēti un ātri. 50.gadu vidū, kad Latvijā sāka publicēties jaunie literāti, mēs ievērojām skatījumu, kas atšķīrās no agrāk lasītās propagandas. Sākām publicēt šos autorus – pirmais Jaunās Gaitas 9. numurā bija O.Vācieša “Pēc ilgas šķiršanās”. Publicējot Latvijas autoru darbus mēs centāmies izprast, kāda ir realitāte Latvijā, kādiem ideāliem seko šie jaunie cilvēki.

Mūsu vecākā paaudze gan bija ļoti konservatīva, nepieļāva pat “nacionālkomunisma” pastāvēšanas iespēju, jo tradicionāli komunisms bija saistīts ar internacionālismu. Publicētie darbi rādīja jaunu stāju un mums bija jādomā, kā šiem jaunajiem cilvēkiem neradīt problēmas, ja mēs viņu darbos uzrādīsim to, ko izlasījām starp rindām. Šā vai tā viņiem bija problēmas, kad darbi tika publicēti ārpus Latvijas; tāpēc mēs pārpublicējām tikai to, kas jau bija parādījies Latvijā. Necenzētu rokrakstu izvešana un publicēšana skaitījās noziegums.

Latviešu literatūra tolaik no pasaules literatūras atšķīrās ar ļoti dziļām folkloras saiknēm, ar izteiktu dzimtenes mīlestības apliecinājumu Tā bija sava identitāte, kas bija grūti tulkojama citās valodās. Bieži bija jādod tulkotāja paskaidrojumi, piemēram, kas ir baltā māte vai Māte Brāļu kapos u.tml. Kopumā tā nebija moderna literatūra, bet tā bija nopietna vērtība, kas deva jaunu ieskatu literatūrā. Ivars Ivasks (“World Literature Today” redaktors) sarīkoja savlaik semināru “Vai cenzūra ir laba literatūrai?” Un viņš parādīja, ka tā veicina metaforisko izteiksmi, dziļi slēptos zemtekstus, kas saprotami tikai vienas tautas un kultūras cilvēkiem. Literatūra kalpoja kā kopējs garīgs patvērums. Tāpat bija ar teātri, kur cilvēks tvērās kā vienīgajā šaurajā telpā, kas viņam bija palikusi, jo dzīve it kā norisa komunālā dzīvokļa situācijā, kad cilvēkam jāiziet cauri svešas vides labirintam līdz viņš nonāk starp savējiem. Tagad savā valstī mēs esam pavisam citā kultūras situācijā. Bet, kamēr nebija iespējas politiski izpausties, šī savas identitātes kopšana bija ļoti svarīga.

Trimdā māksla attīstījās visos virzienos, bet lielā mērā tā bija konservējoša, vērsta ar skatu atpakaļ. Tā bija valodā, literatūrā, teātrī. Tautas deja, tautas tērps saglabājās tāds, kāds bija tradicionāli, tikmēr Latvijā attīstījās deju uzvedumi, tautas tērpi pārveidojās par dejotāja skatuves kostīmu. Sabiedrība pulcējās skolās, biedrībās draudzēs. Aktīvie sabiedrības locekļi pulcējās regulāri – reizi nedēļā, mazāk aktīvie – reizi mēnesī un bija arī gada reizes, kad cilvēks atnāk uz 18. novembra sarīkojumu, noraudas un apņemas nākt biežāk, bet tomēr neatnāk. Un dažiem bija atlikušas tikai piecu gadu reizes, kad atbrauc uz Dziesmu svētkiem. Viņi jau bija sākuši runāt latviski ar mazu akcentiņu.

Nav brīnums, ka daudzi attālinājās, jo, lai piedalītos, bija jāiegulda laiks, līdzekļi , bieži vien arī profesionālā karjera bija jāziedo latvisko interešu dēļ. Cenšanās pēc virsotnēm prasa pilnīgu nodošanos vienam mērķim. Daudzi aktīvie trimdas darbinieki lielā mērā upurēja savu veiksmīgās karjeras veidošanas iespēju. Arī bērnu latviskā izglītība izmaksāja dārgi. Nereti ģimenes visu gadu krāja līdzekļus, lai reizi gadā piedalītos latviešu kultūras dienās, vasaras skolās un līdzīgos sarīkojumos latviskā vidē.

Pats svarīgākais bija šī izšķiršanās – palikt vai nepalikt kopā ar latviešiem. Kaut arī šodien šķiet, ka tā bija tālredzīga stratēģija, tolaik neviens tā nedomāja, jo nezinājām, kad un kāds būs beigu cēliens.
Latviešu Centrālās Padomes Deklarācija Latvieša stāja svešumā (Mērbeka, 1947.) arī bija konservatīva, tas bija vecākās paaudzes skatījums, un tā neskāra daudzus jautājumus, ar kuriem aizbraucām no Latvijas.

“Jaunā Gaita” pārstāvēja trimdas jaunāko paaudzi, kam skatījums bija cits. Runājot, ka cīnāmies par brīvu Latviju, vecākā paaudze ar to domāja 1940.gada Latviju, bet jaunākie domāja, ka mēs cīnāmies par demokrātisku Latviju, kur tautai pašai tiesības noteikt savu likteni. Šis mūsu formulējums izpelnījās pārmetumus. Kopumā trimdā bija pārstāvēti gan konservatīvi, gan evolucionāri uzskati, kas izrādījās pietiekami līdzsvaroti, lai saglabātu identitāti un jaunie neaizietu projām no latviešu sabiedrības. (Tie, kas tagad brauc uz ārzemēm ar domu pelnīt, var arī pievilties, jo peļņa var būt mazāka un zaudējumi lielāki – no jauna ieņemt vietu Latvijas sabiedrībā pēc 5–6 prombūtnes gadiem nebūs viegli.)

Atskatoties uz savu dzīvi, esmu teicis – pateicos Dievam, ka man bija iespēja pirmos 13 mūža gadus augt Latvijā. Un jāpateicas liktenim un kolēģiem, ka trimdā man bija iespēja aktīvi strādāt profesijā un arī latviešu sabiedrībā. Latvijā man sagādā gandarījumu darbs Okupācijas muzejā, kur katru dienu man ir iespējams mācīties pašam un arī mācīt citiem mūsu vēsturi – manā pārziņā ir ārvalstu tūristi, bieži vien dažādu valstu augstas amatpersonas. Austrumeiropieši te saskata paralēles ar savu pieredzi, bet rietumu valstu pārstāvjiem te ir lietas un notikumi, par kuriem viņi uzzina pirmo reizi. Ceru, ka viņi no mūsu muzeja aiziet zinošāki un redzīgāki.

1990.gada pavasarī Latvijā biju t.s. Fulbraita lektors, viens no pirmajiem. Kad februārī sāku, strādāju P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē; maijā jau beidzu darbu Latvijas universitātē. Tā bija reta iespēja – dalīties Atmodas laika notikumos, ieskaitot neatkarības atjaunošanu. 90. gadu sākumā AABS ietvaros interesējos par Latvijas akadēmiskās dzīves reformu. LU vēl šodien nav pilnīgi reformēta, kamēr jaunās augstskolas – Ventspils augstskola, Vidzemes augstskola, Kultūras akadēmija jau ir uzskatāmas par mūsdienīgām iestādēm. Akadēmiskā vide ir konservatīva visā pasaulē, un man vienmēr ir nācies kolēģiem atgādināt, ka augstskolai jākalpo studentam. Zinātnieki cenšas noslēgties savas specialitātes ziloņkaula tornī un ārpus savas jomas neko negrib redzēt. Ārzemēs tas ir izteikts vairāk nekā Latvijā.

Es labprāt citēju savu amerikāņu dzīvesbiedri, kas, atbraukusi uz Latviju, konstatēja: “Es domāju, ka esmu apprecējusi diezgan unikālu personību, ne vien zinātnieku, bet arī ar vēl daudzām citām interesēm. Bet, kad es atbraucu uz šejieni, tad ieraudzīju, ka te ir pusotra miljona tādu unikālu cilvēku…” Tas ir patiess vērojums, jo arī pats, iepazīstot šejienes cilvēkus, redzu, ka Amerikā pat augstskolās interešu diapazons ir šaurāks. Nerunājot nemaz par Nebrasku, kur dominē robustais kovboja – individuālista tips, arī Viskonsinā kultūras intereses nav galvenās. Galvaspilsēta Medisona (Madison) ar savu augsti vērtēto universitāti un Milvoki (Milwaukee) ir izņēmumi.

Esmu divreiz precējies. Laulībā ar Ģertrūdi, kas bija latviete, ir divi dēli, dzimuši Mičiganā. Abi saistīti ar golfu - Aivars 1956, kas nodarbojas ar golfu (laukumu projektēšana un izveide un Gunārs (1958), nodarbojas ar lielas biroju ēkas apsaimniekošanu. Internetā viņam veikaliņš, kas pārdod spēli Frisby Golf. (Dēli latviski nerunā).
Otrreiz biju precējies ar kādreizējo kolēģi Koru (Cora Lee Price) un mums ir trīs bērni – dēls un divas meitas.
Vecākais Kārlis ir tirgzinību speciālists, kas četrus gadus (2000 – 2004) vadīja lielas starptautiskas ASV pārtikas firmas General Foods firmas tirgus pētījumu nodaļu (firma Eiropā sadarbojas ar pazīstamo Nestle). Viņam ir trīs meitas.
Mana vecākā meita Andra ir juriste. Strādā apriņķa tiesās prokuratūrā Madisonā. Jaunākā Lūcija – ar diviem dēliem un meitām – ir diplomēta meteoroloģe, bet patlaban audzina bērnus.
1988.g., kad pirmo reizi apmeklēju Rīgu, pazinu vairs tikai savu krustmāti Vilmu; ar citiem radiem bija jāiepazīstas no jauna.

Ir vēl darbi, kas padarāmi. Visu mūžu esmu rakstījis dzejoļus, taču man nav publicēts neviens krājums. Tas man pašam šķiet ļoti interesanti, ka vienlaikus uzreiz iznāks četri, pieci krājumi. Rakstīti dažādos laikos un dažādos stilos. Bet es sevi par dzejnieku gan negribētu saukt. Esmu paškritisks – vienkārši rakstu dzejoļus… intuitīvi, tad kad ir īstā izjūta.

ATTĒLĀ:
1. Valters Nollendorfs pie piemiņas zīmes „Melnais slieksnis” Rīgā, Stabu ielā (Valentīna Silamiķeļa foto) 2003.gada 14.jūnijā (Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2003)

2007.gada maijā

Ievietots ar PBLA atbalstu