ANNA MUHKA

sabiedrisko attiecību speciāliste, trimdas latviete,
pret Latvijas okupāciju vērsto pasākumu organizētāja

Anna Muhka dzimusi 1956. gada 4. oktobrī Stokholmā kā pastarīte Rutes Muhkas un Jāņa Muhka trīs bērnu ģimenē. A. Muhkas vecākais brālis Kārlis ir dzimis bēgļu nometnē Lībekā (1947), bet māsa Gundega piedzima Stokholmā1949. gadā, kad viņas vecāki bija ieradušies mītnes zemē - Zviedrijā. Ģimenē dzīvoja arī tēva māsa un Annas vecvecāki no tēva puses, kas ar bēgļu laivu bija pametuši Kurzemi. Viņi bija interesanti cilvēki: vecaistēvs Hermanis - Lāčplēša ordeņa kavalieris, pulkvedis, kā arī kara tiesas tiesnesis. Vecāmāte Arvīda - žurnāliste un viena no emancipēto sieviešu viļņa dalībniecēm, kas darbojās laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Radi no mātes puses visi palika Latvijā, bet pašu māti bēgļu gaitās aiznesa kara jukas, līdz atpakaļceļa vairs nebija. Kara laikā viņa Gistrovas pilsētā satika savu nākamo vīru - Annas tēvu Jāni, kas bija leģionārs- stalts un ļoti izskatīgs leitnants. Jāni Muhku saņēma gūstā, bet Rute to sameklēja, tā bija sava veida romantika, bet kara nežēlības apdraudēta.
Dzīve Zviedrijā bēgļu ģimenei sākotnēji bija ļoti grūta -viņiem piederēja tikai tas, kas mugurā. Annas tēvs Zviedrijā sāka naglot kastes kādā uzņēmumā, bet ar laiku izveidoja patiešām vērā ņemamu karjeru un, aizejot pensijā, bija šā paša uzņēmuma vadītājs 7 valstīs. Viņš nodēvēts par „pionieri” apsveikuma kartīšu veidošanā, jo bijis iedrukāto kartīšu pamatlicējs Eiropā. Kad 1956. gadā piedzima Anna, ģimenes ekonomiskais stāvoklis bija jau jūtami uzlabojies. Anna savu bērnību raksturo kā ļoti parastu un harmonisku zviedru bērnību, atšķirība vienīgi tā, ka Anna bija latviete. Bērnībā Anna dalīja draugus divos pulkos: pirmajā bija ikdienas skolas draugi, un otrajā - latviešu draugi, ar ko Anna satikās Stokholmā latviešiem izveidotajā sestdienas skolā.
Zviedru valodu Anna iemācījās jau agrā bērnībā, bet ģimene bija ļoti principiāla, tajā bija aizliegts runāt zviedriski, jo Annas vecāki bija stingri pārliecināti par to, ka reiz Latvija būs neatkarīga un viņi visi atgriezīsies mājās. Anna uzskata, ka tas arī ir galvenais faktors, kāpēc ģimenei izdevās saglabāt latvietību. Ģimene ievēroja visus latviešu svētkus: Jāņus, 18.novembri, Lāčplēša dienu u.c. Skolā Annai sekmes bija labas, mācīties gan īpaši nepatika, bet viņa sapņoja kļūt par skolotāju. Ģimnāzijas kursu Anna apguva Stokholmas centra skolā, kurai bija sena un tradīcijām bagāta vēsture – tajā mācījušies arī Zviedrijas karaļi. Anna tāpat kā citi trimdas latvieši dziedāja Stokholmas latviešu korī, spēlēja teātrī, dejoja tautiskās dejas un bija iesaistīta gandrīz visos pasākumos.
Lai nostiprinātu savas latviskās saknes, Anna 1975. gadā devās uz Vāciju - Minsteres latviešu ģimnāziju. Šo studentu pilsētu Anna atceras ar brīnišķīgām atmiņām. Studenti ļoti iespaidoja šīs pilsētas atmosfēru, tā bija maza pilsēta, kur iecienīts pārvietošanās līdzeklis bija velosipēds. Pilsētas mazajos, omulīgajos krodziņos bija atrodama laba sabiedrība, tostarp arī daudz latviešu. Eiropas latviešu jaunatnes apvienība rīkoja kongresus, ballītes, pasākumus. Arī šeit Anna turpināja dziedāt korī, spēlēt teātri un dejot tautas dejas.
Pēc māmuļas nāves 1976. gadā Anna atgriezās Zviedrijā, brālis un māsa bija aizgājuši patstāvīgā dzīvē, un Anna, tēva mudināta, apguva praktisku darbu - pusotru gadu mācījās sekretāru skolā. Anna par sekretāri nekad tā arī nav strādājusi, bet apgūtās prasmes viņai ir palīdzējušas turpmākajā dzīvē. 1978. gadā Anna pārcēlās atpakaļ uz Vāciju, iestājās Minsteres augstskolas Ekonomikas fakultātē un ieguva maģistra grādu ekonomikā, mārketinga specialitātē.
Pēc studijām Anna sāka strādāt savā pirmajā darbavietā Vācijā kādā zviedru firmā, kas ražoja drēbju pakaramos apģērbu rūpniecībai, un Anna strādāja uzņēmuma mārketinga daļā. Faktiski Anna strādāja modes vidē, jo viņas klienti bija visi lielie Vācijas modes nami. Darbs bija grūts, bet interesants: sadarbība ar dizaineriem un pircējiem, piedalīšanās modes izstādēs. Šeit viņai ļoti palīdzēja zviedru valodas prasme un neatlaidība. No sava tēva meita bija iemācījusies, ka tas mārketinga cilvēks, kas pats nav pārdošanas darba garozā iekodies, nekad nevarēs vadīt vai saprast savus darbiniekus. Anna šai amatā nostrādāja divus gadus, līdz viņu paaugstināja par pārdošanas vadītāju. Šo darbu Anna pameta 1989. gadā, kad piedzima viņas dēls Fēlikss.
Vācijā māte ar bērnu paliek ilgāk mājās, ja ģimene to var atļauties. Anna dzīvoja mājās ar dēliņu, kad viņas toreizējais vīrs sāka strādāt SWH Rīga. Šim uzņēmumam bija ļoti liels un ienesīgs projekts Vācijā, un tajā pieņēma Vācijas latviešus darbā valodu prasmes dēļ. Tulkošanas un vēlāk arī citus darbus Anna varēja veikt mājās, audzinot dēlu, tā bija moderno tehnoloģiju priekšrocība, tāpēc Anna sāka ģimenes apstākļiem piemēroto darbu.
Anna uzņēmumā iesaistījās arvien vairāk, līdz 1992. gadā SWH privatizēja uzņēmumu Rīgā (tagad tas ir uzņēmums „Dambis”) un vadītāji sūtīja Annu uz Rīgu. Tur bijusī padomju rūpnīca „Komutators” viņu pārsteidza ar spēcīgu inženieru kadriem, kas bija profesionāļi savā jomā, rūpnīca ražoja telekomunikācijas līdzekļus. Tas bija kaut kas elpu aizraujošs! Pēc tam Anna pamazām pārgāja no darba Vācijā uz darbu jaunajā uzņēmumā Rīgā. Tas bija interesants, bet grūts brīdis Annas dzīvē: “Dambja” cīņa par izdzīvošanu bija baisa. „Dambim” bija cieša sadarbību ar Krieviju, un Krievijas krīzes laikā 1997.gadā uzņēmumam bija lielas problēmas. Šodien „Dambis” ir veiksmīgs uzņēmums, kura galvenais klients ir NOKIA.
1997.gadā Arvils Ašeradens, kas ir AS „Diena” valdes priekšsēdētājs, piezvanīja Annai un piedāvāja viņai nākt uz „Dienu” par mārketinga vadītāju. Anna pati uzskata, ka viņu visu mūžu ir pavadījis laimes celiņš, jo ikreiz, kad ir liela neizpratne, kas nu tālāk būs, tad kaut kā lietas vienmēr ir nokārtojušās. Nu jau septiņus gadus Anna Muhka strādā AS „Diena”, viņa vada arī laikraksta „Diena” projektus, piemēram, „Kas notiek?”, labdarības akciju „Saulainās dienas”, akciju „Latvijas lepnums”. Anna ir ļoti apmierināta ar savu darbu, tas ir reizē arī viņas hobijs.
Anna Muhka ir laimīga, ka atgriezusies savu senču zemē Latvijā, jo viņas vecāki meitā bija iedeguši ilgas pēc brīvas zemes Baltijas jūras krastā. Dzīvojot trimdā, Anna Muhka aktīvi līdzdarbojās pret Baltijas okupāciju vērstajās aktivitātēs un pat organizēja daudzas no tām. Aktivitātes, kuru organizēšanā Anna no sirds piedalījās, ir: Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienas Minsterē 1984. un 1987. gadā (abās piedalījās 4000 cilvēki no visas pasaules), 8.Vispasaules latviešu jaunatnes kongress Haiko, Somijā, (piedalījās arī 100 jauniešu no Latvijas). Šajā pasākumā Anna nevarēja piedalīties, jo tikko bija piedzimis viņas dēls (1989.)
Viens no spilgtākajiem notikumiem Annas dzīvē notika 1980. gada 11. novembrī Madridē, kad norisinājās kārtējā Eiropas drošības konference un aktīvie latvieši bija devušies tur ar nodomu veikt dažādas demonstrācijas. Konferenču centrs atradās Madrides centrā, pretī Santjāgo Bernobeo futbola laukumam. Anna ar saviem diviem biedriem pārrāpās pāri sētai un pavadīja nakti tualetē. No rīta pie ēkas piebrauca visi ārlietu ministri, tai skaitā Padomju Savienības ārlietu ministrs Gromiko. Tad Anna ar saviem biedriem no stadiona izkāra lielu plakātu (19x3 m) ar uzrakstu „Brīvību Latvijai!”. Šis notikums ļoti plaši tika atspoguļots dažādos pasaules plašsaziņas līdzekļos.
Diemžēl Annu un viņas biedrus apcietināja, padomju diplomātija bija iesniegusi notu, ka protestētāji jāsoda pēc Spānijas likumiem, bet apstākļu labvēlīgas sakritības dēļ ieslodzījumā viņi atradās tikai 36 stundas. Anna uzskata, ka daļēji tas noticis tādēļ, ka policijas priekšnieks bija cīnījies Otrajā pasaules karā un ārstējies Latvijas slimnīcā. Šim cilvēkam Latvija ar tās cilvēkiem bija ļoti patikusi, viņš pat nēsāja pogu ar uzrakstu „Brīvību Latvijai!”. Un tieši viņš bija tas, kas pielika visas pūles, lai Annu ar biedriem atbrīvotu.
Pašlaik Annas ģimenē kopā ir trīs cilvēki.- viņa, viņas piecpadsmitgadīgais dēls Fēlikss un viņas dzīves biedrs Juris Strīpnieks. Juris ir vecs tautfrontietis, barikāžu cilvēks un strādā uzņēmumā “Dambis”.
Tēvu Anna zaudējusi 2004.gada vasarā, kad viņam bija 83. Viņi satika ļoti labi, tāpēc meita uzskata, ka zaudējusi ne tikai tēvu, bet arī savu labāko draugu.
Mīlestībai Annas dzīvē ir ļoti liela nozīme. Viņa mīl Latviju! Anna ir piedzīvojusi arī jaunības kaislīgās iemīlēšanās, pēc kurām nāca lielā mīlestība, kas tik liela nemaz neizrādījās. Tagad Anna ir atradusi mīlestību, kas laikam nu ir īstā. Anna bez mīlestības nevar dzīvot, bet viņa to saņem arī pretī un ir ļoti laimīga. Annu dzīvē visvairāk iepriecina tas, ka cilvēki ap viņu ir laimīgi. Vēl viņai ļoti patīk piektdienas vakari, kad Annas dzīvesbiedrs gatavo maltīti un Anna pati var pasēdēt uz ķeblīša un iedzert aukstu baltvīnu.
Šobrīd Annai ļoti patīk apmeklēt dažādus pasākumus, piemēram, operu, patīk būt pie jūras un pavadīt laiku kopā ar savu dēlu, kuru viņa ļoti mīl. Anna uzskata, ka mūsdienu pasaule ir kļuvusi mazāka, jo pieejama ar komunikāciju iespējām. To iespējams saprast un novērot.
Cilvēkos visaugstāk viņa vērtē godīgumu, līdzjūtību un valstiskumu. Annu dzīvē visvairāk iepriecina tas, ka cilvēki ap viņu ir laimīgi, bet ļoti apbēdina tās problēmas, ar kuru risināšanu Latvija ne par mata tiesu nav tikusi uz priekšu.
Anna Muhka ir ļoti gaišs, laipns un patriotisks cilvēks, ar kuru ir ļoti patīkami kontaktēties.

Attēlā –Anna Muhka 2004. gadā AS “Diena” gada konferencē

Dzīvesstāsta autores – Iecavas vidusskolas 10.klases skolnieces: Zane Grīva un Madara Simanaviča (e-pasta adrese students2@bauskarp.lv)
Konsultante – skolotāja Dace Greiža
Iecavas vidusskolas e-pasta adrese iecava.skola@bauskarp.lv