GUNTA MORUZA
latviešu un angļu valodas skolotāja ar
40 gadu praksi,
kordziedātāja, skolēnu deju kolektīvu vadītāja un virsvadītāja.
Apbalvota ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi
“Katrai paaudzei ir savas barikādes…”
Dzimusi 1941.gada 14.jūlijā Liepājā pašā 2.pasaules kara sākumā, kad Liepāja
visa dega pēc bumbošanas.
Mācījusies skolās gan Kurzemē, gan Vidzemē, jo Guntas māte Made Dziļuma (dzim.
Meždreija) nāk no Liepājas rajona Krotes, bet tētis - Teodors Dziļums no
tagadējā Valkas rajona un pēckara laika apstākļi ietekmēja dzīvesvietu – dzīvoja
gan pie mammas, gan tēta radiem.
Guntas tētis bija skolotājs – beidzis Jelgavas skolotāju institūtu. Arī Gunta
sekoja viņa pēdās. Visu savu darba mūžu pēc augstskolas beigšanas viņa
nostrādājusi vienā darba vietā – tagadējā Cieceres internātpamatskolā Saldū.
Gunta māca latviešu un angļu valodas, pamatā gan latviešu valodu. Papildus
vadījusi arī skolas deju kolektīvus. 20 gadus bijusi Saldus rajona skolēnu deju
kolektīvu virsvadītāja. Vienmēr aktīvi iesaistījusies pati un mudinājusi arī
savus skolēnus piedalīties dažādos konkursos un pasākumos, gūstot atzinības un
arī godalgas. Gunta aktīvi iesaistījusies arī sabiedriskajā dzīvē. Jau 30 gadus
dzied Saldus skolotāju korī “Saldava”, darbojas sabiedriskajā organizācijā
“Eva”, kas apvieno lauku cilvēkus. Guntas vīrs Vilnis Moruzs arī ir skolotājs,
viņi izaudzinājuši trīs bērnus – meitas Unu un Ivetu, dēlu Didzi. Moruzu dzimtu
turpina 4 mazbērni.
Atmodas laikā Gunta Moruza un viņas vīrs Vilnis Moruzs bija aktīvi Latvijas
Tautas frontes atbalstītāji. “Baltijas ceļā” G.Moruza piedalījās kopā ar bērniem
un mazbērniem, Mežparkā Rīgā viņa piedalījās visas tautas mītiņā, kā arī bija
manifestācijā Daugavmalā.
1991.gada janvarī viņa kopā ar Cieceres skolas darbinieku grupu piedalījās
barikādēs un pašlaik labprāt par to stāsta gan saviem mazbērniem, gan saviem
skolniekiem.
Lūk, Guntas stāsts par barikāžu laiku:
Barikāžu laiks bija 1991.gada janvārī. Kad pirms barikādēm iepriekšējā vakarā
atbraucām no manifestācijas Rīgā, Daugavas krastmalā, mūsu TV pārraidīja Jura
Podnieka filmēto materiālu par notikumiem Viļņā pie TV ēkas un valdības nama.
Gulēt aizgājām, televizoru neizslēguši. Šausminājos par tur notikušo un
vienlaicīgi apskaudu lietuviešus par viņu vienotību.
Uz barikādēm biju 22 stundas (no 8.00 14.janvārī līdz 6.00 15.janvārī). Mums
sākumā bija paredzēta 12 stundu gara dežūra. Tā kā transports un cilvēki no
Kursīšu pagasta, kuriem mūs vajadzēja nomainīt, aizkavējās, organizatori mūs,
cieceriešus, lūdza palikt vēl vienu maiņu. Sazinājušies ar skolā palikušo
administratoru, piekritām.
Kāpēc piedalījos? Ir dzīvē tādas reizes un tādi brīži, kad malā stāvēšanu pats
sev nekad nevarēsi piedot. Atceros, kad ap trijiem naktī piezvanīja toreizējais
skolas direktors un teica: “Braucam!”, abi ar vīru ģērbāmies, paņēmām termosu,
ko aizdeva skolotāja Medne, ar kafiju, laikam arī kaut ko ēdamu. Skolotāja
Medne, kura slimības dēļ netika, spieda man uzvilkt viņas ziemas zābakus, jo
viņai likās, ka tie būs siltāki par manējiem un, ja pati netiek, tad “lai vismaz
zābaki būtu barikādēs”. Noteiktajā laikā gājām uz autobusu tirgus laukumā. Tajā
brīdī pat nenāca prātā, ka mēs varētu nebraukt. Neviena cita mājās nebija –
meitas Iveta dzīvoja “Kurzemē”, Una bija augstskolā, Liepājā, dēls Didzis –
mācījās Liepājas mūzikas vidusskolā un bija aizbraucis skolas brīvlaikā pie
vectēva uz Grundzāli Valkas rajonā.
Kad
ieradāmies Rīgā, saņēmām uzdevumu kopā ar kursīšniekiem sargāt toreizējās
Ārlietu ministrijas ēku. Apkārtējās ielās un laukumos jau bija izlauzts bruģis,
no tā izveidotas barikādes, ielu galus un krustojumus aizšķērsoja smagi
transporta līdzekļi, dega ugunskuri. Postenī mēs, sievietes, mainījāmies ik pa
stundai. Vīrieši, kuru postenis bija augšā, autoceltņa strēles galā, kur ļoti
sala, mainījās pēc īsāka laika sprīža. Kad maiņa beidzās, apstaigājām
Vecpilsētu, Daugavmalu, centra ielas, tikāmies ar citiem barikāžu dalībniekiem,
klausījāmies koncertu Doma laukumā uz improvizētās skatuves, kur diriģenti,
kori, ansambļi un orķestri mainījās viens pēc otra, tā dodot savu daļu Latvijas
aizstāvēšanā. Dienas otrā pusē, kad Doma laukumā tika izlikti Lietuvā nošauto un
ar tankiem sabraukto cilvēku fotogrāfijas ar vārdiem un dzīves datiem, arī mēs
blakus daudzām citām aizdedzām savas svecītes.
Atpūtai mums bija ierādītas telpas skaitļošanas centrā, pretī mūsu ugunskuram.
Tur sasildījāmies, pagulējām, kur kurais – uz krēsla, sola, grīdas, kurai
uzklāta avīze. Arī naktī turpinājās Lielais koncerts; garīgās mūzikas koncerts
notika Doma baznīcā (arī bez pārtraukuma, tikai mainījās mākslinieki). Turpat uz
soliem un grīdas citi cilvēki gulēja.
Šobrīd liekas dīvaini, bet mēs arī dejojām, gājām rotaļās, dziedājām gan laukumā
pie Augstākā Padomes ēkas, gan Doma laukumā. Spēlēja gan orķestri, gan
individuāli muzikanti.
“Perestroikas” laikā daudzi pārtikas produkti bija nopērkami tikai uz taloniem.
Tomēr mūsu atpūtas telpā netrūka nekā, un dienas gaitā galds kļuva arvien
pilnāks: rīdzinieki nāca ar tēju, kafiju, cukuru, pankūkām, siltu zupu utt. No
kolhoziem uz Doma laukumu arī tika sūtīti vezumi gan ar siltām pusdienām, gan ar
citādu pārtiku.
Pāris stundas pie mūsu ugunskura pavadīja 2 puiši no Milicijas skolas. Viņi
atzinās, ka aizbēguši, izdarījuši pārkāpumu, bet nav varējuši nociesties
neatnākuši. Mūsu grupā cittautiešu nebija, bet visas diennakts laikā satikām
daudzus citās vietās. Gadījās arī komiski notikumi – pavēlu pēcpusdienā pie
ugunskura pienāca kāds drusku “iesilis” vīrs, izvilka no azotes siltu, krietni
samīcītu rupjmaizes ķieģelīti un teica: ”Ņemiet, meitenes, to es priekš jums
nozagu!” Neviens cilvēks, kura ceļš todien veda garām mūsu ugunskuram, nepalika
vienaldzīgs: katram atradās labs vārds vai uzmundrinājums.
Ap pulksten vieniem naktī no valdības štāba saņēmām ziņu, ka katram barikāžu
dalībniekam jāieliek kabatā zīmīte, uz kuras jābūt vārdam, uzvārdam un asins
grupai (attēls nr.1). Mums arī parādīja ceļu caur namiem un sētām, pa kuru varam
aiziet, ja patiešām sākas iespējamais armijas uzbrukums, desants no Daugavas.
Visiem piekodināja - nekādā gadījumā nestāties pretī ieročiem un arī pašiem
neizprovocēt nekādus incidentus. Pēc pāris stundām, ap trijiem, nāca uzbrukuma
atsaukums. Ap četriem no rīta barikādes apstaigāja AP Prezidija priekšsēdētāja
vietnieks Andrejs Krastiņš ar pavadoņiem.
Kas
sarūgtināja? Tas, ka bija jābrauc mājās un ka turpmākajās dienās sievietēm
ieteica uz Rīgu vairāk nebraukt. Nevaru iedomāties, kā gan tajā tik izšķirošajā
brīdī nebūtu bijusi Rīgā, ja jau biju piedalījusies gan Baltijas ceļā, gan
dziedājusi Mežparkā visas tautas mītiņā, gan stāvējusi manifestācijā Daugavmalā.
1991.gada janvārī man bija 49 gadi. Parēķiniet, cik tagad! Bet, ja vajadzētu,
ietu atkal. Jūs, aptaujātāji, esat manu mazbērnu paaudze. Jums būs savas
barikādes, jūsu paaudzes barikādes. Sargājiet tās!”
Tagad skolotāja Moruza, braucot uz Rīgu ekskursijā ar skolniekiem, noteikti
viņus ved uz Vecrīgu, kur rāda un stāsta par barikāžu laiku. Par barikādēm
raksta arī vietējā avīzē “Saldus Zeme”.
Gan Gunta, gan viņas vīrs Vilnis Moruzs ir saņēmuši 1991.gada barikāžu
dalībnieku Piemiņas zīmes.
Gunta Moruza, tālr. 3823472.
Attēli:
1. Gunta Moruza ar savām skolniecēm pie kādreizējās Ārlietu ministrijas ēkas
Vecrīgā, ko sargāja ciecerieši.
2. G.Moruza (otrā no labās pirmajā rindā) un pārējie Cieceres skolotāji barikāžu
atceres pasākumā Rīgā, Kara muzejā 2004.gada 19.janvārī.
3. Zīmīte, kura bija jāieliek kabatā un uz kuras bija jābūt vārdam, uzvārdam un
asins grupai.
2004.g.marts
Grundzāles pamatskola
Sagatavoja 7.klases skolniece Anete Reķe (Guntas Moruzas mazmeita)
Konsultanti: vēstures skolotājs Ingus Ducens, informātikas skolotāja Una Reķe.
LIIS izstrādne