SILVIJA MEZĪTE
lopkopības darbiniece, mākslinieciskās pašdarbības
dalībniece,
Atmodas notikumu dalībniece, piedalījusies “Baltijas ceļā”
“…svēti glabāju kā dārgumu neatkarīgās LR sarkanbaltsarkano karogu.”
Silvija Mezīte (dzim. Bērziņa) dzimusi 1923. gada 23.
decembrī Gulbenē. Māte Otīlija, tēvs Rūdolfs bija saimnieki Beļavas pag. (toreiz
Vecgulbenes pag.) “Āriņos”. Māte mira, kad meitenei bija tikai četri gadi.
Silvija dzīvoja pie tēva un pamātes Bertas.
Meitene beidza sešklasīgo Kantora pamatskolu Beļavā un strādāja tēva
saimniecībā, kurā bija sešas slaucamas govis, divi zirgi, 23 hektāri zemes.
Silvija atceras: Latvijas laika piemiņu “Kopā ar vecākiem viņu saimniecībā
ļoti grūti strādājām, kamēr iekopām zemi. Vecāki stingri prasīja katru darbu
rūpīgi padarīt. Dzīvē man nebija greznu tērpu, bet vecāki manī ieaudzināja savas
Dzimtenes un darba mīlestību. Viņi mani mācīja dziļi sirdī glabāt atmiņas par
neatkarīgo Latviju, ko es klusībā darīju visus padomju laika gadus un svēti
glabāju kā dārgumu arī neatkarīgās LR sarkanbaltsarkano karogu.”
Silvijas mūža darbs saistījās ar lopkopību. Brīvajā laikā Silvija lasīja
grāmatas, īpaši par lopkopību.
1948. gadā jauniete nodibināja ģimeni ar Hugo Mezīti un pārcēlās dzīvot “Atvaru”
mājām. “Atvaru” mājas atrodas netālu no Gulbenes uz Naglenes ceļa, kurās vēl
tagad dzīvo Silvija. Iztālēm saskatāma Silvijas galvenā darba vieta padomju
laikā. Tā ir kūts, kurā toreiz mitinājās lopkopējas aprūpē nodotie nobarojamie
jaunlopi. Silvija visus darba gadus bija labāko lopkopēju skaitā gan kolhozā,
gan rajonā. Jau viņas vecāku saimniecībā iegūtā darba pieredze lopkopībā
savienojās ar darba mīlestību un deva labus panākumus, kuri paši no gaisa
nekrīt, bet prasa daudz rūpju un darba. Viņas audzētie jaunlopi vidēji gadā ik
diennakti pieņēmās svarā gandrīz par kilogramu. Kad nobarotos mājdzīvniekus veda
uz Balvu gaļas kombinātu, dzīvnieku svars pārsniedza četri simti kilogramu. Tiem
piešķīra augstākā nobarojuma pakāpi. Daudzi jaunlopu kopēji strādāja modernās
fermās, kur gan dzirdināšana , gan mēslu aizvākšana, gan barības sadale bija
mehanizētas. “Atvaru” fermā tā visa nebija.
Darba smagums bija jāpārvar pašas Silvijas rokām, panākumi nāca ar Silvijas
neatlaidību un rūpību. Kūtī valdīja tīrība, dzīvnieku spalva spīdēja. Zaļbarību
lopkopēja sapļāva, pieveda, ielika barības galdos pati. Bieži vien grūti nācās
zaļbarības vezumu piekraut, jo kukurūza atsevišķos laukos bija stipri aizaugusi
ar nezālēm, katru stiebriņu nācās meklēt un nogriezt atsevišķi. “Šī nodarbošanās
bija īpatnēja, to lopkopējas sauca par “tamborēšanu”, atceras Silvija. Ūdeni
fermai piegādāja citi, bet silēs to pildīja lopkopēja. Lai teļi labāk barotos,
pilnīgāk izmantotu spēkbarību, viņa to nedeva sausu, bet izvārīja putru. Tas
atkal prasīja papildu darbu. Silvija Mezīte labi prata savu darbu, nebaidījās
lieku reizi aiziet uz kūti, aiznest mazākajiem telēniem papildus ēdamo.
Čaklā lopkope soļus neskaitīja, nebaidījās pārvarēt darba grūtības arī pēc vīra
Hugo nāves. Vienā vārdā par visu Silvijas dzīvi varam teikt – darbs un tikai
darbs viņas dzīvē.
Vairākus gadus nobarojamo jaunlopu sacensībā viņa ieguva pirmo vietu (1971.),
(1974.), (1977.), (1978.). Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā ieguva
Sudraba medaļu (1975.), Bronzas medaļu (1973.). Viņai piešķīra nosaukumus
“Nopelniem bagātais kolhoznieks” (1981.), 9. un 10. piecgades trieciennieks.
Silvijas Mezītes portrets divas reizes bija ievietots rajona Goda plāksnē.
Kad Latvijā sāka dibināt Tautas Frontes atbalsta grupas, arī Silvija ar otro
ģimenes draugu Arvīdu Kazāku (tagad miris) izvērsa aktīvu darbu par šādas grupas
dibināšanu kolhozā “Gulbene”
(no 1988. gada rudens). Grupas sapulcē par vadītāju izvēlēja Arvīdu Kazāku.
1988. gada beigās un 1989. gada pirmajā ceturksnī kolhoza “Gulbene” atbalsta
grupā bija 29 biedri.
Silvija Mezīte kopā ar Lazdukalna Tautas nama vadītāju Anitu Mezīti, LTF kolhoza
“Gulbene” atbalsta grupas vadītāju Arvīdu Kazāku, Beļavas ciema padomes
priekšsēdētāju Voldemāru Mezīti un ar grupas dalībnieku atbalstu organizēja:
- represēto vakaru kolhoza “Gulbene” Lazdukalna Tautas namā (1989. 11. 02.),
pielikumā grupas vadītāja A. Kazāka uzrunas fragments, pasākumu atklājot);
- dalību pasākumos Gulbenē, kuri bija veltīti komunistu terora upuru piemiņai;
- atbalsta grupas dalībnieku un kolhoznieku braucienu uz Rīgu, lai piedalītos
tautas manifestācijās (1988., 1991. 13.01.);
- piedalīšanos pasākumā, kas bija veltīts sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanai
pie Beļavas ciema padomes ēkas;
- Atmodas laika birzs stādīšanu kopā ar Ozolkalna (tautā Lazdukalna) pamatskolas
LTF atbalsta grupas dalībniekiem, lai iemūžinātu Atmodas gadus Latvijā
(pielikumā A. Kazāka uzruna, pasākumu atklājot 1989. 21. 04.);
- dalību tikšanās pasākumam ar Daini Īvānu
Gulbenes Kultūras namā; Silvija pasniedza LTF priekšsēdētājam D. Īvānam neļķes,
sakārtotas sarkanbaltsarkanā karoga krāsās;
- likumprojektu apspriešanu (īpaši aktīvi par valsts valodu);
- piedalīšanos vēlēšanu kampaņā, īpaši aģitācijā par LTF atbalstītajiem
kandidātiem;
- organizēja ziedojumu vākšanu Gulbenes draudzes kritušo brīvības cīnītāju
pieminekļa atjaunošanai;
- akcijas par Ozolkalna, Gulbenes pilsētas atkritumu izgāztuves likvidēšanu;
- akcijas pret lokatoru izvietojumu Gulbenē un pret to pārcelšanu uz Ozolkalna
teritoriju u. c.
Ozolkalna pamatskola organizēja plašus Ziemassvētku pasākumus Lazdukalna Tautas
namā (līdz tā privatizācijai). Kultūras pasākumiem daudz gaišuma deva Lazdukalna
kluba pašdarbnieki: sieviešu vokālā ansambļa un jauniešu deju kolektīva
uzstāšanās, par kuru noorganizēšanu jāpateicas Lazdukalna Tautas nama vadītājai
Anitai Mezītei un LTF kolhoza “Gulbene” atbalsta grupas dalībniecei Silvijai
Mezītei.
Neaizmirstams atmiņā paliks nepamatoti izsūtīto cilvēku atmiņu vakars. Galvenās
tajā vakarā bija skumjās izsūtīto cilvēku atmiņas, kuras stāstīja Amanda Brusa,
Lazdiņu ģimenes meita Inta Vilka, Edgars Dzenis ar tēvu, Rita Laganovska
(Šķendere), Elza Drīliņa (Sarkane) u. c. Savas pārdomas par deportāciju norisi
Ozolkalna teritorijā izteica arī 1949. gada Ozolkalna ciema padomes
priekšsēdētājs Jānis Mīkstais, kurš arī pats piedalījās cilvēku arestēšanā.
Visus, kuri gribēja runāt, šajā vakarā uzklausīja.
Piecpadsmit gadus sieviešu vokālajā ansamblī dziedāja Silvija Mezīte. Aktīvi
darbojās dramatiskajā kolektīvā Birutas Žvīriņas vadībā. Bieži vien arī dažādos
sarīkojumos kā daiļrunātāja uzstājās Silvija Mezīte. Par aktīvu ilggadēju dalību
mākslinieciskajā pašdarbībā Silvija apbalvota ar rajona Kultūras nodaļas Goda
rakstu (1984.).
Silvijas Mezītes vaļasprieks bija arī puķkopība. Viņa visvairāk audzēja dālijas,
asteres, lefkojas, laumutītes. Mīļākās ziedu krāsas – sarkanā un baltā.
Atsaucīgi piedalījās Lazdukalna Tautas nama organizētajās ziedu un kompozīciju
izstādēs.
Silvijai ir dēls Māris, strādā par advokātu Rīgā.
Silvijas Mezītes adrese: Gulbenes raj., Beļavas pag. “Atvaros”.
ATTĒLI:
1) Silvija Mezīte
2) Silvija ( no kreisās puses pirmā) – kolhoza “Gulbene” ansambļa
dalībniece(1985.)
3) Silvija Mezīte pie piecdesmit gadus saglabātā sarkanbaltsarkanā karoga
personīgajā mājā.
4) Rokraksts (teksta uzmetums) sakarā ar Atmodas birzs stādīšanu Ozolkalnā
(1989.g)
5) Kolhoza “Gulbene” LTF atbalsta grupas vadītāja Arvīda Kazāka mandāts uz LTF
Gulbenes nodaļas konferenci
2003.gada novembris
Ozolkalna pamatskola
Materiālu apkopoja skolas novadpētnieki.
Konsultēja skolotāja Biruta Pokule. Datorkonsultante skolas direktore Sofija
Sudarova.
LIIS izstrādne