MILDA MĒNESE

zemnieku saimniecības īpašniece,
pārstāv zemes kopēju dzimtu,
kas aktīvi piedalījusies Atmodas notikumos

“Ja vajadzētu no jauna iet uz barikādēm, noteikti mūsu ģimene ietu atkal, jo brīvība ir dārgāka par visu… “

Milda Mēnese piedzima karstā saulainā 1948.gada 2.jūlija dienā, viņa pasauli ieraudzīja kopā ar dvīņu brāli. Vecāki Jānis un Milda Mēneši bija ļoti priecīgi par saviem dvīnīšiem, kuri pievienojās ģimenē jau esošajiem diviem dēliem. Gāja dienas, un dvīnīšus vajadzēja piereģistrēt pagastmājā. Māte bija izraudzījusies vārdus Renāte un Jānis. Aizejot uz pagastmāju, tēvs aizmirsa meitas vārdu. Tā meitu nosauca par Mildu – mātes vārdā un dēlu Jāni – tēva vārdā. Pagāja gads, dvīņiem bija pirmā gada jubileja. Uz to atnāca tuvējie kaimiņi. Kāds no viņiem brīdināja Jāni Mēnesi, ka draud apcietināšana, jo viņš ir nosūdzēts par to, ka bijis aizsargs. Viņš atteicis, ka nevienu cilvēkam ļaunu nav darījis, tāpēc nav ko baidīties. Bet 1949.gada 3. jūlija naktī māju aplenca zaldāti un J.Mēnesi apcietināja. Sākās grūti laiki, jo Mēnešu ģimene palika bez apgādnieka, bet saimniecība - bez spēcīgām vīriešu rokām. Māte Milda palika viena ar 4 mazgadīgiem bērniem - vecākais dēls Imants ( 6 gadi), vidējais dēls Ainis (3 gadi), gadu veci dvīnīši. Vēl ģimenē bija vecāmāte un vecāsmātes māsa.

Apcietināto tēvu aizveda uz Jēkabpils cietumu, pēc kāda laika pārsūtīja uz Rīgas centrālcietumu, kur notiesāja uz 10 gadiem izsūtījumā. Sievai atļāva aizbraukt atvadīties. Krievu zaldāti apsolījās aizvest uz Rīgu. Vienai doties ceļā bija bail, tādēļ brauca līdzi kaimiņiene. Aizbrauca labi, bet pēc tikšanās bija jāmēro kājām 100 km garais atpakaļceļš. Pirmajā dienā iešana bija laba, bet tad kājas nogura, kurpes sāka spiest, iegāja kādās mājās naktsmājas palūgt. Otrā rītā kurpes vairs nespēja uzģērbt kājās. Saimnieki iedeva vilnas zeķes, tajās būšot vieglāk iet. Pēc dažiem km kājas uztūka, paiet nebija spēka. Kaimiņienei bija čības, viņa nogāja atlikušo ceļu līdz mājām, tur palūdza kaimiņu, un viņš ar zirgu māti pārveda mājās. Jāni Mēnesi aizveda uz Sverdlovskas apgabalu. Sākumā viņš strādāja mežā, vēlāk celtniecībā uz būvēm. Darbs bija ļoti smags, bet uzturs niecīgs. No bada kājas, seja uztūka, bet strādāt vajadzēja. Tad, kad beidzās Staļina diktatūra, arī cietumā stāvoklis uzlabojās, uzturs kļuva labāks un apiešanās ciešama.
M.Mēnese stāsta: „Sākās kolhozu dibināšana Mazzalvē. Mamma arī iestājās kolhozā. Prasījās visgrūtākajos darbos, lai varētu nopelnīt vairāk iztikai. Vecāmāte ar vecāko brāli Imantu bija mājās lielākie strādnieki: malku zāģēja, sienu pļāva, darīja visus mājas darbus. Laiks gāja, tad kolhoza priekšsēdētājs piedāvāja mammai vieglāku darbu – strādāt par fermu pārzini. Mamma atteikusi: „Vai Jūs varat uzticēties aizsarga sievai, kurai vīrs cietumā?” Tad mājās ierīkoja teļu fermu. Teles bija ļoti sliktā stāvoklī. Mamma ar visu sirdi pieķērās lopiņiem, veda no šķūņiem pelavas, brucināja, lai tie izdzīvotu. Laiks gāja, no telēm izauga govis, kuras mamma pēc tam slauca. Pašiem vajadzēja barību pievest, pienu aizvest.
Tā jau agrā bērnībā sākās mūsu ganu gaitas. Kad vēl bijām mazi, es gāju līdzi ganos brālim Imantam. Jānītis ganīja kopā ar Aini. Atceros, kad mamma par labu darbu prēmijā saņēma 2 pūri kviešu. Mamma aizbrauca uz dzirnavām, samala, un nu mēs gaidījām to dienu, kad varēs izcept pīrāgus. Bija karsta rudens diena, sāka rībēt pērkons, to pavadīja liela lietus gāze. Mēs ar brāli piespiedāmies pie liela ozola, arī gotiņas blakus stāvēja. Es ietinos Imanta lietus mētelī un aizmigu. Drīz uzspīdēja saule, un brālis mani modināja: „Celies, māšuk, Jānītis nāk!” Redzēju, ka īsās biksītēs, basām kājām pa ceļu skrēja brālis, kam lakatiņā bija iesieti pīrāgi. Cik ļoti gribējās nogaršot! Pīrāgiem virsū bija salikti rīvēti burkāni. Kāri nokodu pirmo kumosu, tas bija rūgts un negaršīgs, kumoss spriedās kaklā, noēdu burkānus un ar asarām acīs pīrāgus atdevu gotiņām, jo graudi, ko kolhozs iedeva, bija dīguši un pelējuši”.

Pēc 6 gadiem no izsūtījuma atgriezās J.Mēnesis, par labu darbu viņu atbrīvoja ātrāk. Ģimenei dzīve sākās nedaudz vieglāka. Viņš iestājās kolhoza būvbrigādē, vēlāk kļuva par būvbrigadieri. Drīz arī iesaistījās visā kolhoza dzīvē, ilgus gadus bija valdes loceklis.
Brālis Imants kļuva par galdnieku. Viņš pirmais pabeidza Mazzalves septiņgadīgo skolu, un pēc grūtās bērnības ceļš viņu aizveda uz Rīgu. Viņš strādāja rūpnīcā VEF, strādājot pabeidza vakara vidusskolu, pēc tam galdniecībā meistara kursus un visus 30 gadus nostrādāja vienā darba vietā par galdniecības meistaru.
Brālis Ainis, pēc pamata izglītības iegūšanas, mācījās Rīgas Industriālajā politehnikumā un pēc tā absolvēšanas viņu nozīmēja darbā uz Bauskas rajona padomju saimniecībā „Brunava”, kur pavada visu laiku vienā darba vietā.
Dvīņu brālis Jānis beidza Mazzalves pamatskolu un Mālpils celtniecības un hidromeliorācijas tehnikumu. Pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas viņu nosūtīja darbā uz Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Sākumā viņš jaundibinātajā Celtniecības fakultātē strādāja par pasniedzēju, vēlāk par dekāna vietnieku. Akadēmija Jānim ir pirmā un vienīgā darba vieta.

Milda par sevi stāsta: Atceros kādu man ļoti nozīmīgu dienu. Es ganīju govis un sapņoju. Man ļoti patika skatīties debesīs, kad tās klāja gubu mākoņi. Tā nemanīju, ka man blakus apsēdies tētis. Viņš jautāja: „Par ko tu sapņo, meit, ka mani nepamanīji?” Es atteicu: „Redzi, tur mākoņos ir mana pasaule, tur ir manas govis, aitas, cūku bari, visi mājdzīvnieki.” Tētis grūti nopūtās un sacīja: „Es, meit, ceru, ka tev kādreiz šis sapnis par savu ganāmpulku piepildīsies. Es to nepiedzīvošu, bet tu gan. Šī iekārta ilgi nepastāvēs, tā vienreiz sabruks kā kāršu namiņš, jo nevar pastāvēt tas, kas balstās uz tik daudzu cilvēku asinīm un asarām.”
Rudenī sāku mācīties Bebrenes Veterinārajā tehnikumā un pēc tehnikuma beigšanas atgriezos mājās un sāku strādāt kolhozā „Ļeņina ceļš” par vetfeldšeri. Pirmais transporta līdzeklis man bija zirgs, segli un ziemā kamanas. Tētis man nopirka motociklu, ar to ātrāk varēju izbraukt kolhozu gan ziemā, gan vasarā. Laiks gāja, sākās meliorācija un neatlaidīgi mudinājumi no lauku sētām pārcelties uz centru. Mēs nedzīvojām tālu no centra, tomēr mājās nokļūšana bija problēma slikto ceļu dēļ. Tētis teica: „ Mans tēvs uzcēla šo māju, es arī gribu uzcelt sev māju, lai paliek bērniem kā piemineklis no manis.” Tā dienu no dienas, smagi strādājot, ar brāļu atbalstu viņš savu sapni piepildīja un centrā uzcēla divstāvīgu māju, tikai žēl, ka ilgi tajā viņam nebija lemts dzīvot.
Arī brālis Ainis vēlējās Brunavā centrā uzcelt sev jaunu māju. Tētis jau bija pavisam slims. Viņš teica: „Man noteikti jābrauc uz Brunavu, gribu arī dēla mājā iemūrēt kādu ķieģeli.” Viņš aizbrauca un savu solījumu izpildīja.”

Laiks gāja, M.Mēnese joprojām strādāja kolhozā „Ļeņina ceļš”. Astoņdesmito gadu beigās Latvijā sākās Atmodas laiks. Dibinājās Tautas Fronte, sākās dažādi pasākumi, kuros tauta izteica savu protestu par „lielā brāļa” nodarījumiem okupācijas laikā, par cilvēku nomocīšanu gulagā, cietumos, par tiesību ierobežošanu. Tauta izteica vienotību cīņā par Latvijas brīvību. Milda stāsta: „Arī es centos piedalīties daudzos pasākumos Rīgā. Ar kādu sajūsmu Daugavmalā dziedājām dziesmas! Tas bija tāds saviļņojums, kas pacēla sirdis un cerības iegūt brīvību. Brālis Imants man atveda no Rīgas sarkanbaltsarkano karogu. Viņš teica: „Ar šo karogu vefieši stāvēja pirmajā manifestācijā, es gribu, lai arī tev būtu savs karogs.”
Kad Mazzalves pagastā dibināja Tautas Fronti, arī es uzrakstīju savu iesniegumu. Dibināšanas sanāksmē es ar lepnumu atvēru brāļa dāvāto sarkanbaltsarkano karogu. Arī nākošajā pasākumā Rīgā mūsu Tautas frontes grupiņa gāja ar šo sarkanbaltsarkano karogu priekšgalā.
Pienāca 1991. gada janvāris. Visus satricināja notikumi Lietuvā. Savā dienasgrāmatā lasu, ka no 12. uz 13. janvāri Viļņā tauta izgājusi ielās un tai uzbrukušas milicijas specvienības: 13 cilvēki nošauti, 160 ievainoti, 30 cilvēki pazuduši bez vēsts.
Jau nākošā dienā arī Rīgā sākās tautas pulcēšanās, lai izteiktu savu vienotību un apņemšanos sargāt savu zemi. 14.janvārī sākās barikādes un no Mazzalves arī brauca. Cik ļoti gribējās tur būt, bet mamma jutās slikti, vajadzēja palikt mājās, aizbrauca mans vīrs Jānis. Jānis teica: „Es braukšu, tu paliec mājās un gaidi, nezinu, kad atgriezīšos.” Viņš piegāja pie mammas, nometās ceļos un teica: „ Dod man savu svētību, lai mēs dzīvi atgriežamies mājās.” Iebraucot Rīgā, viņus izdalīja pa vairākām vietām. Jānis stāvēja pie Iekšlietu ministrijas. Viņš stāvēja blakus ar krievu tautības 15 gadīgu zēnu. Jānis jautāja: „Par ko tu šeit stāvi?” Zēns atteicis: „ Es te piedzimu un uzaugu, arī es gribu aizstāvēt Latviju un gribu, lai Latvija ir brīva.”
Vēlāk pie Jāņa pienākusi veca tantiņa ar nūjiņu pie rokas un groziņu uz otras rokas. Viņa teica: „Es Jums, zēni, atnesu siltus pīrādziņus, tikko pati izcepu. Cepu ar visu sirsnību kā mācēdama.” Tie tiešām bija garšīgi, paši kusa mutē. Tad viņa no groziņa izņēma siltu šalli un cimdus. Viņa aplika šalli Jānim ap kaklu un teica: „Uzvelc arī manus adītus cimdus, būs siltāk. Vēlāk dienā, kad paliks siltāks, es atnākšu tiem pakaļ. Nu re, tagad es arī būšu stāvējusi barikādēs, proti, ilgi jau nevaru uz vietas nostāvēt, ļoti sāp kājas.” Ap pusdienas laiku sāka riņķot helikopters, kaisot uzsaukumus krievu valodā, un mikrofonā visus skaļi aicināja uz mītiņu. Jānis stāstīja: „Tajā brīdī sirds gan tā jocīgi nodrebēja, bet visi stāvēja savās vietās.”
Arī mans vecākais brālis Imants stāvēja barikādēs. Viņš dzīvoja Vecrīgā netālu no Iekšlietu ministrijas. Viņš stāstīja: „Mēs, rīdzinieki, daudzas naktis pavadījām barikādēs kopā ar tūkstošiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja cilvēku sanāk vairāk, dažas stundas noguļu mājās un eju atkal, tā katru dienu. VEF tiem cilvēkiem, kas bija nostāvējuši 5 un vairāk dienas barikādēs, deva Atzinības rakstus.” Arī Imants bija viens no tiem, kas to saņēma. Cilvēku upurēšanās nebija velta, Latvija atguva savu brīvību.”

Pēc Latvijas brīvības atgūšanas sākās pārkārtojumi, viens no tiem – zemes reformu laiks, kas atnesa zemniekiem viņu sapņa piepildījumu – atgūt kādreizējo zemes īpašumu vai iegūt īpašumā zemi, lai varētu ražīgi strādāt. M. Mēnese stāsta, kā zemes atgūšana notika viņas dzimtā: „Brālis Ainis bija viens no pirmajiem, kas saņēma zemi lietošanā un kļuva par Breša zemnieku. Uzcēla jaunu kūti, sapirka tehniku. Uz šodienu savu saimniecību ir krietni paplašinājis, kūts ir pilna ar lopiņiem un izmantotā zeme jau tuvojas 100 ha.
Brālis Imants no Rīgas atgriezās uz laukiem, jo ilgas pēc dzimtās puses bija lielākas. Viņš teica: „ Arī es gribu Latvijā sakārtot kādu stūrīti.”
Viņš Rīgā pārdeva garāžu, netālu no tēva vecajām mājām nopirka vecu sagruvušu māju. Nu sākās mājas atjaunošanas darbi, viņi ar sievu strādāja no rīta līdz vakaram, un tā vieta ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Grausta vietā stāv skaista māja, dadžu un nātru vietā zied rozes. Brālis Jānis arī paņēma īpašumā zemi, bet palika uzticīgs Jelgavas akadēmijai. Zemi es izmantoju lauksaimniecībā, bet viņš palīdz kā mācēdams: gan materiāli, gan fiziski, gan garīgi.
Es atguvu sava tēva zemes īpašumus un izveidoju zemnieku saimniecību „Ozolkalni”. Esmu ļoti priecīga un apmierināta, jo savu bērnības sapni esmu piepildījusi. Kūts man ir pilna ar lopiņiem, lai gan fiziski ir ļoti grūti. Sāp sirds, kad par pārdoto produkciju saņemam tikai santīmus, bet ceru, ka kādreiz tomēr par padarīto darbu saņemsim tik, cik pelnījuši. Arī tēva paredzējums piepildījās – padomju iekārta sabruka kā kāršu namiņš. Ja vajadzētu no jauna iet uz barikādēm, noteikti mūsu ģimene ietu atkal, jo brīvība ir dārgāka par visu, un mēs paši esam noteicēji savā zemē.”
M.Mēneses tālrunis „Ozolkalnos” – 5175257

ATTĒLI:
1. Mildas Mēnese (1968.g.).
2. Milda (priekšplānā) kopā ar māmiņu Mildu un brāļiem: Jāni (blakus). Imantu (2.rindā 1. no kreisās), Aini (1951.g.).
3. Mildas tētis Jānis pie topošās mājas „Ozolkalni” (1970.g.).

2004.gada marts.

Mazzalves pamatskola
Sagatavoja 9.klases skolniece Baiba Kleina.
Konsultante: vēstures skolotāja, novadpētniece Emīlija Varkale.

LIIS izstrādne