ANITA MELLUPE
izdevēja, žurnāliste
Atmoda - tās ir arī manas grāmatas...
Uzziņa no Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.-741. lpp.:
(dz. Bērziņa; 1954.24. VII Tomskas apg. Kolpaševas raj. Inkina sādžā, Krievijā).
Dzimusi šofera un zootehniķes ģimenē. Beigusi Siguldas astoņgadīgo skolu (1969),
Siguldas 1.viduskolu (1972), LVU Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu pie
Ābrama Kleckina (1978). Strādājusi laikrakstā „Padomju Jaunatne” (1973-81),
bijusi Olaines tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniece
(1981-86), strādājusi žurnālā „Teātra Vēstnesis” (1987-89). Rakstniecības,
literatūras, mākslas un vēstures muzeja grāmatu apgāda „Teātra anekdotes”
vadītāja (1989-95), kopš 1995 apgāda „Likteņstāsti” vadītāja. Pašlaik arī NVO
„Siguldas novada informācijas, izglītības un garīgās veselības centra „Ideja””
valdes priekšsēdētāja.)
ASFALTA RULLIS
Tēlaini runājot – piederu paaudzei, kura Latviju redzēja totāla komunistiskās
ideoloģijas asfalta klātu. Tikai tas asfalts bija uzrullēts uz dzīvas,
„nacionālistiski” pulsējošas zemes. Un gluži kā reālā ielu segumā – kāda puķīte,
kāda zālīte tomēr izlauzās cauri! Ziedēšanas mirklis bija īss, jo turpat līdzās
jau rūcas neuzvaramā asfalta mašīna; nežēlīga, karsti smacējoša masa klājās
jaunā kārtā – kārtējais PSKP kongress, plēnumi, rezolūcijas, norādes... kā
dzīvot un galvenais – kā DOMĀT un RUNĀT.
Manuprāt, Atmoda atnāca kā zemestrīce, kuras ieguvumi un zaudējumi vēl nemaz nav
saskaitīti. bet vai kāds to vispār spēs izdarīt? Un vai nākošās paaudzes par to
visu gribēs dzirdēt?
ATMODA GRĀMATĀS
Savu attieksmi pret šo laiku esmu varējusi un gribējusi izteikt savos darbos –
„Likteņstāstu” izdotajās grāmatās.
1989. gada sākumā, kad nāca klajā 1. „Teātra anekdošu” krājumiņš, drukājamos
tekstus man vajadzēja nest atrādīt Latvijas kompartijas sekretāram, kas
pārzināja presi (plašsaziņas līdzekļus, grāmatu un laikrakstu izdošanu). Nākošos
manuskriptus atrādīt vairs nevajadzēja – procesi bija sākušies tik nežēlīgi
strauji – kāda tur vairs cenzūra?! Katrai mutei, mikrofonam vai drukas mašīnai
uzraugu nepietika!
Daudziem, arī man, prātā palikuši Miervalda Birzes radio lasījumi –
dienasgrāmatas. Kad pirmoreiz izdzirdēju – biju pārliecināta – nākošajā rītā jau
izdevēju rinda pulcēsies pie rakstnieka durvīm. Kļūdījos. Tā nu iznāca, ka
Liktenis man vienai atļāva cīnīties par papīra dabūšanu un tipogrāfijas jaudām,
lai šos manuskriptus ieraudzītu arī lasītāji.
Kur slēpās šo dienasgrāmatu popularitāte? Acīmredzot pat rakstnieku vidū nebija
daudz to, kuri pēc apspiestības gadiem riskēja runāt par to, kas sakrājies uz
sirds un dzimtas likteņstāstos.
Kad sākās trimdas latviešu autoru „bums”, arī tad nedrukājām, lai tikai būtu
nodrukāts. Piemēram, Marisa Vētras „Mans Baltais Nams” redakcijā rūpīgi
pārskatīts, lai tiktu novērstas elementārās faktu kļūdas, jo autors trimdā bija
šķirts no latviskiem uzziņas avotiem.
Liktens zīmē iekrita aktiera Ēvalda Valtera (ar pseidonīmu Ints Baltarājs)
Zviedrijā izdotā dzejojuma „Rusiāde” izdevums. 1991.gada puča dienā ar pilnu
somu šo grāmatiņu es stāvēju šausmīgā lietū uz ielas – tas bija vienīgais, ko
spēju paņemt sev līdzi no redakcijas - zinādama, ja laiki mainīsies atpakaļ uz
melno pusi, es nekad, nekad neko tādu vairs nevarēšu izdot grāmatā.
Barikāžu priekšvakarā iznāca ārēji ļoti vienkārši dzejoļu krājumiņi – „Lūgšana”,
„Latvijai” un „Mīlot”. Pēc 21. janvāra nakts es „Lūgšanas” grāmatiņas
ieraudzīju... noliktas blakus nošauto puišu fotogrāfijām pie Brīvības
pieminekļa...
ATMODAS
ATSPĪDUMS
Visskaudrāk mani pašu Atmoda uzrunāja 1991. gada janvārī: iziet cauri Doma
laukumam, dalot mūsu jaunākos izdevumus un arī ikdienišķas, Vecrīgas sargiem
nepieciešamas lietas – tas kļuva par rituālu. Reiz tādā gājienā man pretī
vienotā ierindā nāca Jura Podnieka studijas zēni, un Andra Slapiņa kamera it kā
netīšām atsitās pret manu plecu... Šo mirkli bieži atcerējos, kad sūri strādājām
pie „Triju zvaigžņu atspīduma” – atmiņu grāmatas par Andri Slapiņu, Gvido
Zvaigzni un Juri Podnieku. Toreiz grāmatu par izcilajiem kino dokumentālistiem
vissirsnīgāk atbalstīja Andrejs Dandzbergs. Puišu piemiņai un viņu radinieku
atcerei ik gadu koncertzālē AVE SOL kopā ar diriģenti Māru Skridi rīkojam
koncertus.
Tagad arī grāmata par Andreju jau ierakstāma bibliogrāfisks retumos… Andreja
dēli Latvijas 85. gadadienas priekšvakarā par 1 000 000 latiem apdrošināja
Brīvības pieminekli. Viņi par to iedomājās pirmie!
P.S.
Šo, nu jau gandrīz – 15, gadu laikā „Likteņstāsti” izdevuši ap 250 vērtīgu
vēstures liecību – atmiņās, dienasgrāmatās, esejās, dzejā. 1991. gada Barikāžu
laikā sākās arī ļoti vērtīga sadarbības ar publicisti Guntu Strautmani – vācot
un izdodot aktieru „Likteņstāstu” sēriju. 15. grāmata klajā nāca 2000. gadā.
Tagad ar atsaucēm uz „Likteņstāstu” faktoloģiju bagāti rotāta jaunā „Teātra
enciklopēdija”. Arī „Literatūras vārdnīca biogrāfijās” apliecina, kāda loma
„Likteņstāstu” apgādam literatūrā. Lieki piebilst, ka bieži „Likteņstāstiem”
liek vienādības zīmi ar vārdu un uzvārdu – Anita Mellupe. Taču nedrīkst
aizmirst, kaut arī nelielo, redakcijas kolektīvu.
Attēli:
1. Anita Mellupe;
2. Anita Mellupe apgāda „Likteņstāsti” redakcijā. No kreisās: Vija Brangule,
Anita Mellupe, žurnāliste Gunta Strautmane, dzejniece
Anda Līce
2003.gada novembris
Siguldas Valsts ģimnāzija
Sagatavoja: 11.c klases skolniece Arta Mellupe
Projekta vadītājs vēstures skolotājs E.Ceske
LIIS izstrādne