RASMA MAŽĀNE
Medmāsa
Koru un folkloras kopas “Līvlist” dalībniece
Saimnieko dzimtas mājās
Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes īpašniece
Rasma Mažāne no Iecavas novada “Lejas - Ūdriem” dzimusi
1928. gada 9. decembrī Kalniņu ģimenē kā vidējā māsa no trejmeitiņām. Vecāki
bijuši aktīvi sabiedrībā gājēji: abi dziedājuši komponista un koru diriģenta
Nikolaja Viduleja korī (starp citu, dzejniece Inese Zandere ir viņa mazmeita),
spēlējuši teātri (“Skroderdienas Silmačos”). „Laukos bērnus jau no trīs gadu
vecuma radināja pie darba. Malka jānes, pie lopiem kaut kas ir jāpalīdz, zirgs
jāpietur, kamēr viņu aizjūdz, un viss notika - jau 11, 12 gados bija pieauguši
cilvēki un nebija vairs auklējami. Mums varbūt ar to matemātiku gāja grūtāk, bet
zirgā mēs pratām tikt un govis bija laikā un kārtīgi izslauktas, vajadzēja visu
izmazgāt. Ganos arī kārtībai jābūt. Robežas jāievēro! Kā lopam, tā cilvēkam!
Visu mūžu! Vecāmāte iemācīja vakara lūgšanu un Tēvreizi, māte teica: ”Meit,
nedari otram tā, kā tev negribētos lai tev dara”, Rasmas kundze stāsta,
„tā bija īsta tikumu mācība.”
No
1936. – 1943. gadam Rasma mācījusies Iecavas pamatskolā. Pati viņa atceras:
“Mums, lauku bērniem, nemaz nebija laika krāmēties ar mācībām.” Pamatskolas
liecībās tomēr atzīmes ir labas, īpaši dziedāšanā. Rasma Mažāne 1996. gadā
izdotajā grāmatā “Likteņdziesma I” ievietotajā rakstā “Ja nebijis mazā zīles
kodoliņa” stāsta, ka skola palīdzējusi apjēgt dziesmu nozīmi: skolas pārzinis R.
Šūmanis mācījis garīgās dziesmas rīta lūgšanās un ticības mācības stundās, bet
A. Jenkevics radījis izpratni par nošu mācību. Tad nu “Lejas – Ūdros” labi
saskanējušas mātes un māsu balsis. Visu mūžu Rasmas kundze ar pietāti atceras
šos savus skolotājus, kā arī latviešu valodas skolotāju Rasmu Tumbīli (Līcīti),
ar kuru pēdējā tikšanās bija 2007. gada augustā.
Kad 1944. gada rudenī Iecavai tuvojās frontes līnija, ģimene divos pajūgos devās
bēgļu gaitās uz Kurzemes pusi. Rasmas kundzes atmiņā šis brauciens uz nezināmo
vēl tagad (toreiz viņai bija 16 gadu) spilgtā atmiņā, pat kuras grāmatas
paņēmusi līdzi no mājām. Kalniņu ģimene nokļuva bēgļu nometnē Ventspilī, bet,
kad karš beidzās, padomju iestādes tēvu arestēja un uz gadu ielika cietumā.
1946. gadā jauniete iestājās Medicīnas māsu skolā Ventspilī. Kāpēc par māsiņu?
„Āāā, tā ir vienkārša lieta. Mazā māsa bija skolotāja jau no bērna kājas
(Rīgas 49.vidusskolas fizikas skolotāja), un lielā māsa - mēs jau bijām trīs
meitas, nebija neviena dēla, tad tai bija jāpaliek saimniecībā strādāt, - viņa
gāja visur tēvam līdzi gan pie zirga, pie lauku darbiem. Bet, ja kādam kāda
kaite bija - vai lopam vai cilvēkam - tad meklēja mani. Jo es biju dikti jūtīga,
raudulīga, visiem jutu līdzi. Man visiem vajadzēja palīdzēt, un mammai brālis
bija dakteris Liepājā.”
Rasmas
kundzes atmiņas par profesijas apguvi: „Pēckara gados trūka skolotāju, 1947.
gadā fiziku skolā mums pasniedza viena medmāsiņa, un tā bija tāda diezgan
praktiska fizika. Mums bija fizioterapija ar visādu aparatūru, Mēs nejēdzām
nevienu fizikas likumu un no tiem aparātiem arī ne, mums tik parādīja, kura
podziņa, kā jāpagriež (aparātā bija skala), un mums vajadzēja visu atcerēties.
To, kā slimnieks jūtas, mēs pēc izjūtām mācījāmies, tikai pēc izjūtām. Bet tas
nekas, slimnieki bija apkopti, un, cik nu varēja, izārstēti. Zālītes bija laikā
iedotas, un spļaujamtrauki bija laikā iztīrīti... Viss bija kārtībā - slaucīts
tika divreiz dienā, un vienmēr ar “lūdzu” un “paldies”. Vēl 50. gados mēs visi
dikti smuki sadzīvojām ar slimniekiem, visiem bija “lūdzu” un “paldies”. Es biju
priecīga un pateicīga, ka tika ieaudzināta pedantiska kārtība, varbūt drusku
pārspīlēta, bet priekš mums tas bija veselīgi, tām jaunajām māsām Neviens - es
jau nedrīkstu pat teikt - ar mums nerunāja tādiem vārdiem, kādus mēs tagad
dabūjam dzirdēt.”
Darba gaitas Rasmas kundzei saistās ar Ventspils slimnīcu (paralēli Feldšeru
skolā viņa divus gadus māca slimnieku kopšanu), ar Rīgu – I klīniskajā slimnīcā
darbs nodaļā un operāciju zālē, Liepāju – pilsētas slimnīcas ķirurģiskajā
nodaļā, atkal Rīgu – ausu – deguna – kakla nodaļā un neiroķirurģijas operāciju
zālē. Pēc nepilniem 50 darba gadiem baltā māsas cepurīte un Sarkanā Krusta
nozīmīte tika noglabāta kumodē, bet daudz kas redzēts un uzkrāta liela dzīves
pieredze.
1991. gadā māsas sāka meklēt pa arhīviem dokumentus, lai atgūtu 150 gadu vecās
dzimtas mājas. Tagad visa ģimene, ieskaitot bērnus un mazbērnus, kopā saimnieko
“Lejas - Ūdros”, kur mājas īpašniece ir vecākā māsa. Darba netrūkst – malka
jāgādā, zāle jāpļauj, māja jāapšuj ar spundētiem dēļiem... Vīru darbu darītājs
ir jaunākās māsas vīrs Vilnis Pānis. Sievietēm dienas aiziet grābjot, kaplējot,
rokot, laistot, stādot, šujot un vēl un vēl! Ūdros ir 15 puķu dārzi un astoņas
bišu saimes. Dienas tiek vadītas ar Dieva palīgu.
Bet pēc aktīvās darba un sabiedriskās dzīves Rasmas kundze ar to vien
neapmierinās. Visu mūžu viņa ir likusi lietā savu dziedātājas spējas, dziedājusi
altos Ventspils arodbiedrības korī, Medicīnas darbinieku korī “Kokle” Rīgā un
citur. Būts arī Vispārējos Dziesmu svētkos, bet kora dziedāšana bijusi grūti
savienojama ar dežūrām slimnīcā.
Ventspilī
Rasma Mažāne ir uzveduma ar dziesmām un dejām “Līvu zeme - Dzintarzeme”
dalībniece. Ar to ansamblis tiek uz 1957. gada Vispasaules Jaunatnes un Studentu
festivālu Maskavā. Viņas “dārgumu” krātuvē ir šī festivāla diploms, koncerta
programma, bildes, kurās viņa redzama kopā ar citu tautību jauniešiem u.c. (Daļa
piemiņas lietiņu ir pārceļojušas uz Iecavas vidusskolas muzeju kopā ar daudziem
Iecavas vēstures un skolas materiāliem). Sākot ar 1970. gadu līdz pat šim laikam
Rasmas kundze darbojas lībiešu folkloras kopā ”Līvlist”, tātad zina, kā skan
līvu valoda un dziesmas, piedalījusies visos folkloras svētkos līdz 2002.gadam.
Ar „Līvlist” kopā pabūts Somijā, bet citur ārzemēs Rasmas kundze gan nav bijusi.
Lielu ieguldījumu Rasma Mažāne dod Iecavas novada vēstures materiālu apzināšanā
un saglabāšanā. Kopā ar Ē. Kivilandu viņā
izpētījusi Smedes kapus, tagad kopā ar A.Mežiņu strādā pie baznīcas kapu un
baznīcas vēstures apkopošanas. Iecavas 515.gadu jubilejas reizē ar viņas gādību
bija iekārtotas divas izstādes: Iecavas novada Ed. Virzas bibliotēkā – izstāde
par teātra spēlēšanu Iecavā agrākos laikos un baznīcā - par baznīcas vēsturi.
Rasma Mažāne prot gan interesanti stāstīt, gan domas izlikt uz papīra: vienu
publikāciju grāmatā jau minējām, otra, viņasprāt nozīmīgākā, ir grāmatā
“Nevardarbīgā pretošanās. Latvijas pieredze”, ko 1996. gadā izdevusi Latvijas
Zinātņu akadēmija un 1991. gada Barikāžu dalībnieku biedrība. Tas ir rakstu,
dokumentu un atmiņu krājums, veltīts Barikāžu atceres 15. gadadienai; tajā
ievietots R. Mažānes raksts “Arī toreiz gribējās vaicāt: “Kas notiek Latvijā?””
Ar īpašu lepnumu Rasma Mažāne rāda Barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi un krūšu
nozīmīti. Savukārt vietējā avīzē var lasīt viņas rakstiņus par cilvēkiem, lietām
un notikumiem, par kuriem viņa vēlas dalīties ar novadniekiem. Daļa viņas
nepublicēto aprakstu glabājas bibliotēkā un skolas muzejā.
Rasmas kundzes dzīves moto ir A. Kronenberga vārdi no “Jērādiņas” :
- Mācies mīlēt zemi dzimto,
Cienīt Vakargaiļu sētu!
Neskrej meklēt dzīvi lētu!
ATTĒLOS:
1. Atvadoties no medmāsas darba 1995. gadā - R.Mažāne 1.rindā vidū.
2. “Līvlist” dalībniece 2004. gadā
3. “Lejas - Ūdros” biteniece 2007. gadā
4. Kopā ar folkloras kopu „Līvlist” 2005.g.- R.Mažāne 1.rindā vidū.
2008.gada janvārī
Iecavas vidusskola
Materiālu sagatavoja: 8.b klases skolnieces Elīna Kļaveniece un Gunta Knāķe
Konsultēja : Mirdza Celmiņa