JURIS MATĪSS

Biškopis, atbalsta daudzbērnu ģimenes;
Dzimis izsūtījumā, Atmodas dalībnieks,
apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Juris Matīss dzimis 1950. gada 17. augustā Plahinā, Krievijā – Sibīrijā, netālu no nāves nometnēm – vietā, kur sastopas tundra ar taigu un kur dzīves apstākļi ir ļoti sūri. Dzīvojis tur līdz 6 gadu vecumam. Māte Alma Matīsa strādājusi Jelgavā dārzkopībā. Viņa kļuva par 1941.gada represiju upuri – no Latvijas izsūtīta 14.jūnijā, strādājusi Plahinā kā sanitāre. Tēvs Johans Matīss - izsūtīts no Pievolgas. Māsa Elvīra - gadu vecāka par J. Matīsu. Piedzīvojis daudzus nepatīkamus brīžus, jo izsūtījuma laikā pajuka saites ar radiniekiem. Ģimene Latvijā atgriežas bez tēva.
Uz dzīvi Latvijā atbrauc 1956. gadā. 2 gadus pavadījis mājās veselības problēmu dēļ (bija saslimis ar rahītu, jo viņa dzimtajā vietā bija nepietiekama pārtika, īpaši vitamīnu trūkums), un skolas gaitas uzsāk tikai 1958. gadā, Kā pats J. Matīss atzīst: „Nebiju teicamnieks, taču biju ļoti centīgs un darīju visu, ko spēju.” Vēlāk skolas gaitas turpina Jelgavā, un Vecplatonē.
Vecplatone - viena no tām bērnības vietām, par kuru J. Matīsam ir saglabājušās vislabākās atmiņas. Uzreiz pēc skolas devies mājās, paķēris binokli un devies uz mežu vērot dabu, jo jau kopš agrās bērnības laikiem bija vēlējies kļūt par mežsargu. Bijis centīgs puisis, vēlējies ātrāk sākt strādāt, lai palīdzētu mammai, tāpēc 8.klasi pabeidzis Jelgavas vakarskolā. Izmācījies par galdnieku. Piestrādājis par namdari. Vēl joprojām tā esot viena no J. Matīsa sirdslietām, jo tā labi sader ar biškopību, gatavojot, piemēram, stropam detaļas. Pēc tam pienāca laiks, kad vajadzēja doties padomju armijā obligātajā dienestā. Pavadītie gadi armijā nebija tie sliktākie, jo, kā saka pats J. Matīss, „ar dotajiem darbiem veicies.” Armijas laikā ieguvis arī autovadītāja tiesības. Karavīrus rudeņos sūtīja uz laukiem, lai palīdzētu padomju saimniecībās un kolhozos novākt ražu. Šajā laika posmā esot bijusi iespēja pabūt gan Urālos, gan Ukrainā - Rostovā pie Donas.
Pēc armijas sapratis, ka vēlas savu profesiju saistīt ar bitēm - biškopību. 1972. gadā iestājies biškopības kursos Rīgā - pabeidzis tos kā palīgs, vēlāk pabeidzis arī dravas vadītāja kursus. J. Matīss atzīst, ka mācījies ne diploma, bet gan intereses dēļ: Dokumenti jau nav tie svarīgākie. Galvenais, ka cilvēks pats izvēlas darīt to, kas viņa sirdij ir vistuvākais!
1982. gadā viņš maina dzīvesvietu - aizbrauc dzīvot uz Limbažu rajona Pociemu (Katvaru pagastā). Šeit arī aizsāk darbu biškopībā. Tas esot bijis viņa aicinājums. Tagad biškopība ir viņa bizness. Viņš ir gandarīts, ja ar sava darba augļiem var iepriecināt cilvēkus. Ja vien „bitītes vasarā labi pastrādā”, medus dāvināšana viņam kļuvusi tradicionāla. Katru gadu Ziemassvētku laikā viņš Friča Bārdas Pociema pamatskolas audzēkņiem, skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem dāvina pa medus burciņai. Viņa atbalstu saņem arī daudzbērnu ģimenes. Par savām labdarības akcijām J. Matīss saka: „Daru visu no sirds, nevis tādēļ, lai ar to izceltos. Pašam ir prieks, sagādājot kādam prieku, un jauki ir arī kādam izpalīdzēt.”
J. Matīss saņēmis Goda rakstu un medaļu par piedalīšanos Barikāžu dienās, ir saņēmis Limbažu rajona goda nosaukumu „Gada cilvēks”( 2005., 2006.). „Gada cilvēka” titulu viņš ieguva kā pateicību par viņa dāsnumu un nesavtīgo palīdzību daudzbērnu ģimenēm.
J. Matīsam ir divi bērni - dēls Kaspars - 28 gadi, galdnieks, meita Baiba – 26 gadi, strādā Francijā.
J. Matīss ir secinājis: „Laimīgs cilvēks ir tad, kad ir ģimene, veselība un sirdij tuvs darbs; darbs, kas reizē kalpo arī par hobiju.”
Pociemieši par viņu saka: ”Viņš ir zelta gabals! Mūsdienās reti sastopami tādi cilvēki!”

ATTĒLI:
1.Juris Matīss jaunībā
2. Limbažu rajona sarīkojumā „Gada cilvēks 2005” ( J. Matīss - pirmais no labās puses)

2008.gada aprīlī

Limbažu 3. vidusskola
Sagatavoja Maija Artamonova –10. klases skolniece
Konsultante Daiga Rudzīte

Ievietots ar TF muzeja atbalstu