BROŅISLAVA MARTUŽEVA
Folkloras teicēja un dzejniece;
Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, politieslodzītā,
bijusi izsūtījumā Sibīrijā;
Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere
Dzejniece Broņislava Martuževa piedzima Latgalē, Abrenes
apriņķa Domopoles, tagad Bērzpils, pagasta Slavītu sādžā 1924. gada 8.aprīlī –
Zaļajā ceturtdienā - deviņu bērnu ģimenē. Vecāki Jānis un Helēna Martuževi.
Dzejniece piedzima kūtiņā (kur viņu saņēma Slavītu sādžas bērnu saņēmēja Agata)
kā septītais ģimenes bērns. No visiem bērniem izdzīvoja tikai pieci: Pēteris
(12.05.1912. - 04.09.1943.), Ciprians (20.01.1914. - 11.07.1976.), Magdalēna
(18.11.1915. – 31.12.2004.), Broņislava (08.04.1924), Henrihs
(15.07.1926.-21.06.1946). 3 māsiņas – Verīte, Marīte un Bronīte mira 1923.gadā
dizentērijas epidēmijā, bet jaunākais brālītis Jānis piedzima 1932.gadā un mira
7 mēnešu vecumā.
1927.gada pavasarī, plūdu laikā, ceļoties laivā pāri Lubānas ezeram, visa ģimene
pārvācās uz Lubānas pusi, kur vecāki nopirka 27 ha lielu zemes gabalu meža vidū.
Jaunās mājas Martuževi nosauca par „Lazdiņām”. Kad dzejniecei bija apmēram 4
gadi, tēvam bija jāiet cietumā, jo Bērzpils pagasta valdei, kuras loceklis viņš
agrāk bijis, valsts labā bija jāmaksā soda nauda – 300 latu, kuru ģimenei
nebija. Tēvs brīvprātīgi kājām devās uz Alūksnes cietumu, lai pavadītu tur
nedēļu.
Kā nākamais svarīgais un satraucošais notikums Broņislavas Martuževas atmiņās
minēts 1932.gada 15.septembris – mazā brālīša ierašanās. Jaundzimušā gaidīšanas
laikā mamma bērniem ļoti bieži tika pieteikusi, lai klausa vecāko māsu
Magdalēnu. Brāļi un māsa pret viņu izjuta bijību. Prieks par mazo bērniņu gan
nebija ilgs, jo pēc 7 dzīves mēnešiem pastarītis atvadījās no ģimenes. Starp
bērniem ģimenē valdīja liela draudzība. Viņi palīdzēja visā gan viens otram, gan
arī mammai un tētim.
Vecākais bērns Pēteris aizrāvās ar mūziku. Ar savu apbrīnojamo muzikālo dzirdi
un muzicēšanas spējām viņš dancināja visu jaunsaimnieku jaunatni un priecēja arī
pārējos ar savu skaisto balsi. 1933.gadā Pēteri iesauca armijā. Tur, saņemdams
sešus latus mēnesī, viņš nopirka sen kāroto vijoli, uz kuras pēc tam spēlēt
mācījās arī mazais Henrihs. (Arī Broņislavai pašai ir skaista un spēcīga balss –
viņa ir izcila folkloras teicēja, un viņas teiktās dziesmas ir iemācījusies
folkloras kopa „Krauklēnieši”, kas šīs dziesmas ir dziedājusi arī lubāniešiem.)
1935.gadā ģimenei pietika līdzekļu, lai nu jau divpadsmitgadīgo Broņislavu
laistu skolā - Cepurītes 4-kl. pamatskolā. Tā atradās 7 km no mājām, tāpēc bija
jādzīvo internātā. Skolā nebija viegli. Meitene turējās savrup, bija jāpacieš
zobgalības izloksnes īpatnību dēļ, viena gada laikā bija jāapgūst pirmo divu
sākumklašu kurss, lai atgūtu iekavēto. Viņa lasīja daudz grāmatu, savā runā no
tām aizņēmās daudz izteicienu, ar kuriem, atbildot stundās, pārspēja visus
klases bērnus. Broņislavai piemita apskaužama atmiņa. Dziesmas, kuras bija
jāapgūst skolā, viņa pati iemācījās trīsbalsīgi un iemācīja tās arī mājiniekiem.
Tomēr vidzemnieku bērni nepārtrauca ņirgāties gan par meitenes stūraino
uzvedību, gan raksturu, gan latgalisko akcentu, gan arī no grāmatām aizņemtajiem
izteicieniem. Taču tas Broņislavai netraucēja 1940.g. beigt pamatskolu ar
apaļiem piecniekiem.
1936.g.
tēvs bija smagi slims ar diloni. Sākumā, metot kaudzē sienu, saslima ar plaušu
karsoni, kam līdzi nāca arī tuberkuloze. 1937.g. 11.martā tēvs mira. 1938.gadā
tika uzcelta ģimenes jaunā dzīvojamā māja.
1941.gadā brālis Pēteris ar velosipēdu aizbrauca uz Rēzekni, lai iesniegu
Broņislavas dokumentus Skolotāju institūtā. Viņš pats sāka mācības Lubānā
Mežsaimniecības skolā. 1943.gadā Pēteris sasirga ar krampju un bezsamaņas lēkmēm
un nelabām sajūtām galvā. Ārsti viņu nozīmēja uz nervu konsultācijām Rīgā, līdzi
devās Broņislava. Pēc kāda laika lēkmes pārgāja, un Broņislava devās mājās, lai
uzmundrinātu mājiniekus. Tomēr velti... 9.septembrī pienāca paziņojums, ka
brālis 4.septembrī Rīgā miris. Ģimenei nebija naudas, lai samaksātu par
dzelzceļa vagonu un zārku, tāpēc Pēteris tika apglabāts Rīgā, Miķeļa kapos. Tajā
pašā gadā Broņislava pārtrauca mācības Skolotāju institūtā.
1944.gadā vācu okupanti armijā iesauca Ciprianu. Latvijas armijā viņu neņēma
kroplās rokas dēļ, taču vācu armijai puisis derēja. Mājās pietrūka dēla strādīgo
roku. Bija arī otrs dēls Henrihs, bet arī viņam, tiklīdz palika 18 gadu, bija
jādodas iesaukumā. Mājās palika vien vecākā māsa Magdalēna, mamma Helēna un
Broņislava, kura nevarēja pabeigt institūtu, jo jau otro gadu slimoja ar
tuberkulozi.
1946.gada jūlijā Ciprians atgriezās no filtrācijas nometnes, kurā bija atradies
kā padomju karagūsteknis. Broņislava Martuževa dedzīgi atbalstīja nacionālo
partizānu (mežabrāļu) kustību – ar roku pārrakstīja pagrīdes žurnālu „Dzimtene”,
un viņu sāka uzmanīt čeka. Brālis ierīkoja Broņislavai slēptuvi māsas istabā zem
grīdas. Pieci gadi tika pavadīti tur – bez jaunības, bez mīlestības, bez tiem
vienkāršajiem dzīves priekiem, pēc kuriem tā alkst jaunas sirdis. Dzejoļus
Broņislava Martuževa sāka rakstīt jau no 1946.gada vasaras, kad bija jāslēpjas
pagrabā zem grīdas. Pirmo impulsu deva traģiskā vēsts, ka nogalināts viņas
klasesbiedrs, kurš negribējis pieļaut, ka kapos lauž krustus. Tur, pagrabā, arī
radās dzejolis, kurš pārtapa populārajā dziesmā, ko zina visā Latvijā:
„Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs,
Prieka brīdi garām laistu tās vairs neatsauks.”
Mamma šos gadus dzīvoja pastāvīgā satraukumā – bija jāuzmanās, lai viņus
nepārsteigtu zaldāti, jo čekas darbinieki māju visus šos gadus regulāri
pārmeklēja (pat ar dzinējsuņiem). 1951.gada 14.februārī neizdevās noslēpties.
Visi četri mājinieki tika apcietināti un notiesāti. Magdalēnu nosūtīja uz Obas
lejteci, nedaudz aiz polārā loka; brāli – uz Irtišas auglīgajiem krastiem;
Broņislavu – uz Sajānu priekškalnēm, kur ļoti tuvu bija topošā Bratskas HES.
Slimniekiem “palīdzēja” viņu kaites – nebija jādodas uz akmens lauztuvēm
vissmagākajos darbos - skaldīt klintis un malt akmeņus. Broņislavai tolai bija
ne tikai tuberkuloze, bet jau arī Botkina vīruss, augoņi, kaite galvā no
Sibīrijas saules, ko mediķi uzskatīja par meningītu. Situāciju atviegloja
vienīgi Sibīrijas skaistā daba – tīrs gaiss, kalni, taiga.
Pēc 5 gadiem – 1956.gada augusta pirmajās dienās- dzejniece atgriezās Latvijā.
Tuberkuloze jau bija atklātā formā, aizpampusi seja, strutojošas acis,
distrofiska sirds un traumēta psihe. Latvijā viņu sagaidīja nometnes biedrene
Maija Silmale, kas uzreiz pēc atgriešanās uzņēmās rūpes par Broņislavu. Maijas
māte iekārtoja viņu republikāniskajā tuberkulozes slimnīcā. Pēc ārstēšanās
tuberkulozes slimnīcā turpinājās atkopšanās no pārdzīvojumiem Duntes ielas
slimnīcā pie plaušu ķirurģes Irmgardes Kalniņas. Pēc gausās atspirgšanas bija
laiks doties mājās pie mammas un māsas, kas bija atgriezušās Latvijā jau
1954.gadā. Viņas bija izcīnījušas grūtāko cīņu – atguvušas savas mājas, kurās
izsūtījuma laikā bija iemitinājušies svešinieki. Tajā pašā gadā, kad atgriezās
Broņislava, atgriezās arī Ciprians. Viņš māju atgūšanai izmantoja šādu metodi:
jāizceļ mājas durvis un logi, tas darbojās veiksmīgi.
1963.gadā mira māte. Brālis un māsa gāja kolhoza darbos, Broņislava rūpējās par
māju. Tuvojās pensijas vecums, tāpēc radās doma par jaunas mājas iegādi.
1974.gadā Ciprians un Magdalēna nopirka “Dārziņus” (Madonas raj. Indrānu
pagastā). Lielceļš, autobusu satiksme un Liede turpat blakus, elektriskais
apgaismojums. Te visi loloja cerības justies labi, līdz 1976.gadā no insulta
mira Ciprians. Pēc brāļa nāves daudz netrūka, lai Broņislava padotos un aizietu
uz invalīdu namu. Tomēr viņai saņemties palīdzēja māsa. Abas atbalstīja viena
otru. Bija jādzīvo trūkumā – uzturēja vienīgi govs. Kopīgiem spēkiem māsas
turējās, līdz 1990.gadā Magdalēnu piemeklēja ķermeņa kreisās puses paralīze.
Atmodas
laikā, 1990.gada pašā sākumā, kad gaismā nāca daudz slēptu patiesību, daudziem
īstu šoku radīja atklājums, ka dzejoļu grāmatu – „Balta puķe ezerā” un
„Rakstītāja” - īstā autore ir nevis Eva Mārtuža, bet nevienam līdz tam
nepazīstamā, tālajā Lubānas pusē dzīvojošā Broņislava Martuževa. 1990.gada
1.numurā žurnālā „Karogs” pirmo reizi B. Martuževas dzeja tiek publicēta ar
viņas pašas vārdu. Līdz tam bijušās politieslodzītās B. Martuževas dzeju Padomju
Latvijas izdevniecības izdot atteicās, minot dažādus iemeslus, tāpēc viņa bija
lūgusi palīdzību radiniecei, brālēna sievai - jaunajai dzejniecei Evai Mārtužai,
lai viņa mēģina Broņislavas dzejoļus publicēt ar savu vārdu. Tas izdevās –
sākumā bija publikācija žurnālā „Liesma”, tad iznāca divas grāmatas ar Evas
vārdu, un Eva Mārtuža tika uzņemta arī Latvijas Rakstnieku savienībā.
Dzejniecei pašai vistuvākā no viņas grāmatām ir „Ceļu krusti” (1990) – tā ir
pirmā grāmata, kas iznākusi ar viņas pašas vārdu. „Gaismas lāse” ir B.
Martuževas reliģiskās dzejas izlase – dzejniece ir ļoti reliģiozs cilvēks, kam
katoļticība ir devusi spēkus visgrūtākajos brīžos. Savukārt dzejoļu krājums
„Nopūtas” tika atzīts par 1999.gada labāko dzejoļu grāmatu Latvijā. Tā gada
8.oktobrī Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks Lubānas kultūras
namā dzejniecei pasniedz metālmākslinieka Jura Gagaiņa izkalto Pegaza pakavu.
1994.gadā Broņislavai Martuževai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis par
nopelniem Tēvzemes labā. Sakarā ar māsas slimību uz ordeņa pasniegšanas
ceremoniju dzejniece nevarēja ierasties. Valsts prezidents Guntis Ulmanis
atbrauca pie māsām uz mājām un pasniedza Broņislavai ordeni personīgi.
2004.gada pēdējā dienā mira Broņislavas māsa Magdalēna. Tagad dzejniece dzīvo
viena pati savās mājās netālu no Lubānas.
DAIĻRADE:
• “Balta puķe ezerā” – R., 1981 (ar Evas Mārtužas vārdu)
• “Rakstītāja” – R., 1987 (ar Evas Mārtužas vārdu)
• “Ceļu krusti” – R., 1990
• “Gaismas lāse” – R., 1994
• “Ceļteku vālītes zied” – R., 1996
• “Nopūtas” – R., 1999
• “Lirika” – R., 2003
• “Kā putni dzied” – R., 2004
• “Kopotā dzeja” – R., 2004
• “Trejdeviņas jāņuzāles” – R., 2005
• “Laba oma” – R., 2007
ATTĒLI:
1. B.Martuževa 2004.gada 16.aprīlī 80 gadu jubilejas svinībās Lubānā.
2. B.Martuževa un rakstnieks J.Liepiņš 2004.gada 16.aprīlī 80 gadu jubilejas
svinībās Lubānā.
Lubānas vidusskola
Sagatavoja 10.b klases skolniece Zane Losāne
Konsultanti – skolotājas Aija Andersone, Iveta Peilāne
Ievietots ar VJIC atbalstu