ADOLFS MANIĶIS
Otrā pasaules kara dalībnieks, cīnījies
leģionā,
depotēts kā karagūsteknis uz Tālajiem austrumiem,
Atmodas laikā - barikāžu notikumu dalībnieks
Esmu Jānis Kovaļovs. Manā dzimtā Otro pasaules karu ir
pārcietuši ļoti daudzi dzimtas piederīgie. Viņi ir bijuši iesaistīti tajā, kā
arī piedzīvojuši abas padomju okupācijas un ar tām saistītās padomju varas
represijas. Manā dzimtā iepriekšējās paaudzēs ir saglabājušās atmiņas par
pretestības kustību okupācijas varām laikposmā no 1940. līdz 1991. gadam, kā arī
par dalību Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas sākumposmā 1987.-1991.gadā.
Adolfs Maniķis, dzimis 1924.gada 21.aprīlī Limbažu rajona Katvaru
pagastā. Viņš ir manas mammas onkulis, dzimtas vēstures lappušu stāstītājs.
1943.gadā tika mobilizets vācu armijā nodibinātajā latviešu leģionā. 1943.gada
martā tika iesaukts un 19. divīzijas sastāvā cīnījās pret komunistiem Ostrovā,
Veļikajā, Leņingradas blokādē. Pēc tam tika aizvests uz Vāciju rakt bunkurus.
1944.gadā viņš cīnījās Sofenlandē, Dancigā, Poļu koridorā. 1944.gadā Adolfu
ievainoja un viņš tika nogādāts Latvijā un ievietots Liepājas slimnīcā. Pēc
atveseļošanās cīnījās Kurzemes katlā (Kurzemes cietoksnī).
1945.gada maijā notika vācu armijas kapitulācija. Leģiona cīnītāji kļuva par
Sarkanarmijas gūstekņiem. 1945.gada jūnijā viņus no Liepājas cukurfabrikas
vagonos aizveda uz PSRS Tālajiem austrumiem - uz Sovetskaja gavaņa (pie
Sahalīnas) būvēt dzelzceļu. Gūstekņus stingri apsargāja.
1946. gadā karagūstekņi tika atsūtīti uz Igauniju strādāt raktuvēs un
celtniecībā. Tikai 1950. gadā Adolfs varēja atgriezties Latvijā.
Adolfs Maniķis ir saglabājis uzticību latvietībai un Latvijas valstij – 20.gs.
80.gadu beigās bija Trešās atmodas un Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanas dalībnieks. 1991.gada janvārī stāvēja barikādēs pie Latvijas
Televīzijas. Piedalījies karavīru pārapbedīšanas procesā Kurzemes katlā
(kritušos pārapbedīja uz Brāļu kapiem Lestenē).
Sadarbojies ar mazpulkiem, ieguvis mazpulku nozīmi.
Ilgus gadus dzied Latvijas Nacionālās karavīru biedrības korī „Tēvija”.
Taču ne visiem dzimtas piederīgajiem bija lemts piedzīvot Latvijas valsts
atjaunošanu. Daudzi krita karā, gāja bojā represijās, bija spiesti doties projām
no Latvijas.
Kārlis Kalniņš - mans vecvectēvs - dzimis 1904.gada 3. janvārī. Pārcieta
Otro pasaules karu, bija leģionāros un pēc kara Vācijā koncentrācijas nometnēs.
Pēc tam ar citu latviešu bēgļu palīdzību nokļuva Austrālijā, kur nodzīvoja
daudzus gadus. Savos pēdējos dzīves gados pārcēlies uz dzīvi Kanādā. Apglabāts
Kanādā, Toronto pilsētā. Līdz pēdējam saglabāja uzticību latvietībai un Latvijas
valstij.
Emīlija Kalniņa - mana vecvecmāmiņa - dzimusi 1906.gada 4.decembrī.
Pārcietusi Otro pasaules karu, piedzīvojusi deportaciju un represijas.
Vecvecmammu ļoti nežēlīgi spīdzināja, jo vectēvs bija mežabrālis, kas nepadevās
padomju varai. Vecvecmāmiņa viņu nenodeva. 1945.gadā kopā ar daudziem citiem
latviešiem Emīlija Kalniņa tika aizvesta lopu vagonos uz Tomskas apgabalu
Sibīrijā. Līdzi bija pieci mazi bērni, no kuriem trīs mira izsūtījumā. Apglabāta
dzimtenē.
Uldis Pogulis - manas mammas onkulis - dzimis 1925.gadā 4. septembrī. 18
gadu vecumā tika iesaukts Leģionā. Pārcieta Otro pasaules karu un arī
represijas, devās bēgļu gaitās. Ir pabijis Vācijā koncentrācijas nometnē, pēc
tam ar latviešu bēgļu palīdzību aizbēga uz Austrāliju. Tagad dzīvo Sidnejā.
Saglabājis uzticību latvietībai un Latvijas valstij. Ir Latvijas biedrības
loceklis Sidnejā un ir Latvijas vanagu biedrs.
2007.gada jūnijā
Rīgas 49.vidusskola
Sagatavoja skolnieks Jānis Kovaļovs
Konsultante vēstures skolotāja Aina Babre
Ievietots ar PBLA atbalstu