JĀNIS LUCĀNS
Inženieris mehāniķis, lauksaimniecības,
valsts un politisks darbinieks, uzņēmējs
Apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni
un 1991.gada Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi
Dzimis 1937. g. 21 jūnijā Daugavpilī.
Vectēvs Andrejs Lucāns (1862 – 1948) bija Daugavpils lielākās dārzniecības
īpašnieks. Tēvs Pēteris Lucāns (1900 – 1991) manto dārzniecību, bet Otrais
Pasaules karš nedod iespēju realizēties tēva nodomiem. Māte Milda Lucāne (1907 –
1986).
Ģimenē auga 3 bērni: vecākais Andrejs Lucāns, meita Aina Lucāne (tagad Ozoliņa),
jaunākais dēls Jānis Lucāns.
Bērnība paiet kara laikā, jādodas bēgļu gaitās, apmešanās uz dzīvi Asares
pagastā pie radiem. Tēvu 1945. gadā apcietina un izved uz Sibīriju. Ģimene
paliek mātes apgādībā. Māte strādā kolhozā. Vecākie bērni aiziet mācīties
Bulduru dārzkopības tehnikumā, pēc tam studē Latvijas Lauksaimniecības
akadēmijā.
Jānis
Lucāns mācās Asares pamatskolā, pēc 1949. gada turpina mācības Gārzenes
7-gadīgajā pamatskolā, to beidz 1951. gadā. Vienu gadu strādā kolhozā, tad
turpina mācības Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā, ko beidz
1956.gadā. Pēc tam iestājas Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā. To absolvē
1961. gadā, iegūstot inženiera – mehāniķa kvalifikāciju. Neilgi pirms LLA
beigšanas, būdams diplomdarba praksē Maskavā, uzraksta toreizējam Komunistiskās
Partijas CK ģenerālsekretāram Ņ. Hruščovam vēstuli par nacionālās valodas
problēmām Latvijā un Līgo svētkiem, kas tolaik biji aizliegti. Sākās izmeklēšana
šajā lietā, taču viss notika pietiekami lēni, un inženiera diploms jau bija
saņemts.
Pirmā darba vieta Limbažu rajona kolhozā „Nākotne”, kur brālis Andrejs ir
priekšsēdētājs. Pēc 2 gadu darba „Nākotnē”, tiek pārcelts par galveno inženieri
uz padomju saimniecību „Umurga”, kur nostrādā līdz 1967. gadam. Pēc ķīviņiem ar
saimniecības partijas sekretāri, pāriet darbā uz Rīgas rajona zinātniskās
pētniecības saimniecību – Krimulda, par galveno inženieri, bet vēlāk par
direktoru. Būdams direktora amatā veicina kultūras dzīves attīstību.
Saimniecības aizgādībā rodas „Turaidas roze” – Imanta Kalniņa vadītā grupa;
rodas Līgo svētku uzvedums ar Friča Bārdas dzeju – sadarbībā ar Margu Teteri;
uzceļ modernu skolu; pēc saimniecību apvienošanās strauji aug ražošanas apjomi.
Vēlāk sāk rasties nesaskaņas ar rajona partijas komiteju. 1986. gadā no
Krimuldas jāaiziet. Izirst arī ģimene. Rīgā darbu neizdodas atrast. Darbs
atrodas Limbažu rajona kolhozā „Komunārs” – vēlāk „Lādezers”.
Sākas
Trešā tautas atmoda. Jānis Lucāns aktīvi iesaistās Latvijas Tautas Frontes
kustībā, ilgu laiku ir valdes un domes loceklis, uzstājas ar runu I kongresā.
Kompartija cenšas organizēt Limbažu rajona partijas plēnumos LTF darbības
nosodīšanu. Vienu šādu plēnumu „izjauc” Jānis Lucāns, pēc kura uzstāšanās
plēnums vairs nav spējīgs vienoties, lai pieņemtu kādu rezolūciju, un faktiski
izjūk. 1989. gada vēlēšanās Jānis Lucāns ir LTF atbalstīto deputātu skaitā un
viņu ievēl par PSRS Tautas deputātu kongresa locekli, bet no turienes izvirza
par PSRS Augstākās Padomes locekli. Sākas nepārtraukts politiskais darbs. 1990.
gadā Jānis Lucāns uzvar vēlēšanās Latvijas Augstākajā Padomē no Limbažu rajona.
Seko 4. maija balsojums par Neatkarības deklarāciju. Kaut arī paša pārliecība
liktu būt šeit – Latvijā, Jāņa Lucāna vēlme aiziet no PSRS Augstākās padomes
darba netiek akceptēta, pretēji savai gribai viņam jāpaliek Maskavā. Latvijā
viņš ir kļuvis kādam neērts.
Pēc 1991. gada augusta puča, kad PSRS Valsts Dome pieņem lēmumu par Baltijas
valstu neatkarību, J.Lucāns uzsāk aktīvu darbību Latvijas Augstākajā padomē.
Viņš iestājas par tādu pakāpenisku privatizācijas modeli, kas ļautu iespējami
pilnīgāk saglabāt ražošanas kapitālu un nepieļautu “pilnīga haosa” veidošanos
lauksaimniecībā. Izvirzītie priekšlikumi netiek pieņemti, teiktās runas paliek
bez atbalsta. Notiek tas, kas balstās uz primitīviem politiskajiem lozungiem.
Šī viņa cīņa ar aizvien vājākām sekmēm (sīku labojumu veidā lēmumprojektos) vēl
turpinās 5. Saeimā, kur
Jānis
Lucāns ir mazskaitlīgās Tautsaimnieku politiskās apvienības loceklis, kam vairs
nav svara politiskajā kņadā, kur populāri ir vieglprātīgi solījumi, bet trūkst
pragmatisku ideju. Ar šo Saeimu beidzas Jāņa Lucāna politiskā darbība.
Viņš pāriet darbā paša radītajā uzņēmumā „Rūķis”, kur kopā ar dēlu Pēteri strādā
pie vienkāršu lauksaimniecības mašīnu ražošanas. Kamēr apritē bija pietiekams
naudas daudzums (pirms lata ieviešanas), uzņēmums sāka strauji palielināt
ražošanu. Tūlīt pēc lata ieviešanas, liela daļa ražotāju nokļuva apgrozības
līdzekļu trūkumā, it īpaši lauksaimniecībā, un „Rūķis” bija spiests mainīt
ražošanas profilu. Tagad uzņēmums pieder Jāņa Lucāna dēlam Pēterim Lucānam un
sekmīgi attīstās, ražojot nojumes, auto tentus un līdzīgu produkciju.
J.Lucāns apprecējās 1963. gadā, sieva Felicita. Bērni – Baiba (1964), Ilze
(1967), Pēteris (1969), Aija (1978).
2000.gadā Jānis Lucāns apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni.
Jāņa Lucāna autobiogrāfija (rakstīta 2000.gadā)
Attēli:
1. Jānis Lucāns diplomdarba izstrādes laikā Maskavā
2. Jānis Lucāns nododot deputāta zvērestu 1990. gadā
3. Jānis Lucāns Kanādā Tautas frontes sanāksmē (otrais no labās puses)
2004.gada aprīlī
Limbažu 3.vidusskola
Sagatavoja Una Ūdre, 11.a klases skolniece
Konsultante Daiga Rudzīte, skolas direktora vietniece audzināšanas darbā
LIIS izstrādne