AIVARS LORENCS

zinātnieks, matemātiķis, LU profesors, saistīts ar
datorikas pirmsākumiem Latvijā, guvis atzīstamus panākumus,
kaut arī zēna gados nelaimes gadījumā zaudējis redzi.

Esmu dzimis 1933.gada 7.decembrī Dundagas pagastā zvejnieka ģimenē.

Jau bērnība biju spilgti izteikts vērotājs un domātājs. Bija vēlēšanās nodarboties ar tehniskām lietām. To biju mantojis no tēva Arvīda Lorenca, kas bija ar mazu izglītību, jo nebija iespēju mācīties. Tie bija Pirmā pasaules kara laiki, kad manai vecaimātei nācās ar saviem diviem dēliem evakuēties no Kurzemes uz Krieviju. Armija bija nepielūdzama – visu dedzināja un iedzīvotājus spieda atstāt savas sētas. Kaut arī tēvs, Latvijā atgriezies, strādāja fizisku darbu, visu mūžu viņam bija dziļa interese par tehniku, un tehniskajās lietās viņš orientējās ļoti labi.

Arī man bija raksturīga šī interese par visdažādākajām problēmām. Tā arī, pēc Otrā pasaules kara, kad manās rokās bija nonācis granātas detonātors, es gribēju iegūt detonatorā ievietoto sprāgstvielu. Diemžēl man nācās steigties, kaut gan zināju, ka jārīkojas uzmanīgi. Tā eksplozija pārvilka svītru manām tehniskajām nodarbībām. Zaudēju redzi, kopš tā laika vairs nevaru sevi uzskatīt par pavisam neatkarīgu cilvēku.

Izglītību turpināju Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. Par matemātiku nedomāju līdz vidusskolas pēdējai klasei. Pārzināju visus priekšmetus vienādi labā līmenī. Vidusskolā jau vairāk pievērsos fizikai, īpaši eksperimentālajai, tomēr tur man bija ievērojami ierobežojumi. Otra lieta, kas interesēja, bija filozofija. Tomēr mani vilināja augstskola, bet toreiz universitātē nebija filozofijas fakultātes, bija marksisma katedra, bet tā mani nesaistīja, kaut arī nopietni interesējos par krievu revolucionāro demokrātu (A.Hercena,N.Cerniševska) darbiem. Ļoti saistīja vēsture. Lasīju visu, ko varēju dabūt, tomēr arī vēsturnieka profesija mani nevilināja. Tā pēc pamatīgas atlases apstājos pie matemātikas.

Arī matemātikas studijas nebija vienkāršas. Otrajā kursā pat sajutu psiholoģisku krīzi. Bažījos, ka no manis neiznāks matemātiķis. Bija grūti sekot lekcijām, īpaši grūta bija formulu apgūšana, kaut arī citi studenti palīdzēja. Tā es ziemas sesijā izkritu. Pasniedzēji ļoti izbrīnījās. Es savukārt atzinos, ka neesmu sagatavojies, jo par izvilkšanu uz trijnieku man nebija pat domas. Docents V.Detlovs man tā zobgalīgi teica: Sākat demonstrēt kā Evarists Galuā? (Šis izcilais franču matemātiķis izkrita Augstākās Politehniskās skolas iestājpārbaudījumā, kaut bija mācījies karalienes licejā, kur neviens viņa intelektu neapšaubīja).Tas man, protams, būtu ļoti glaimojis, tikai tad es vēl nezināju Galuā biogrāfiju.

Lielā mērā esmu saistīts ar datorikas pirmsākumiem Latvijā, jo 1959.gada martā sāku strādāt ZA Fizikas institūtā, kurā elektronikas inženieri konstruēja pirmo elektronisko skaitļotāju Latvijā - LM3.

Tas bija darbības sākumposms, tur bija Elektronikas nodaļa, kuru vadīja Jānis Daube. Tajā kopā ar elektronikas inženieriem strādāja arī matemātiķi, kuri apguva programmēšanas zinības. Docents E. Āriņš, kas vadīja matemātiķu grupu, mani mudināja nodarboties ar informātikas teorētiskajiem jautājumiem.

Biju iesaistīts radošajā grupā, kurai vajadzēja risināt jautājumu, kā panākt, ka mašīna veic ne tikai rēķināšanas, bet arī citas intelektuālās funkcijas. Iepazinos ar tiem principiem, kas šodien tiek iekļauti jēdzienā mākslīgais intelekts.

PSRS mans statuss bija zinātņu doktors matemātiskajā kibernētikā (kopš 1979.g.). Kandidāta disertāciju biju aizstāvējis matemātiskajā loģikā un algoritmu teorijā. To sagatavoju pazīstamā krievu matemātiķa profesora Andreja Markova vadībā. Doktora grāda iegūšana nebūt nebija vienkārša. Laikā no 1972.līdz 1978.gadam jau biju zinātnē pazīstams - biju publicējis virkni zinātnisko rakstu krievu, vācu un angļu valodā par varbūtisko automātu struktūrālās sintēzes problēmām, kā arī vairākas monogrāfijas.

Aizstāvēšanās notika laikā, kad Augstākā atestācijas komisija Maskavā bija reorganizēta, un daudzi darbi kibernētikā tika noraidīti. Tā iznāca, ka biju pirmais, turklāt no provinces, kas uzdrošinājās pēc šiem notikumiem iesniegt aizstāvēšanai zinātņu doktora disertāciju matemātiskajā kibernētikā. Ierados uz aizstāvēšanos Kijevā, bet tur saņēmu ziņu, ka tā nenotiks, jo Zinātniskās padomes vadība izbrauc uz Maskavu. Faktiski pēc mājieniem no augšas aizstāvēšana bija atcelta. Es biju viesnīcā diezgan nepatīkamā situācijā, kad man piezvanīja galvenais oponents akadēmiķis I.Kovaļenko. Viņu biju izvēlējies kā cilvēku, kurš kibernētikā tika augstu vērtēts par savu principialitāti. Izrādījās, ka zinātniskās padomes vadītājs viņam tomēr bija uzdevis iepazīties ar manu darbu un viņš, to izlasījis, steigšus man zvanīja. “Es esmu sajūsmināts par jūsu darba zinātnisko līmeni,” - tāds bija viņa vērtējums. Tomēr viedokļu noskaidrošana vilkās diezgan ilgi, līdz beidzot darbs un doktora grāds tika akceptēts.

Taču šodien ar to vairs “spīdēt” nav iespējams. Man nebija atbalsta institūtā, kurā strādāju un šī pētniecības tēma netika turpināta. Tādējādi no Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūta 1977.gadā aizgāju uz LU. Pasniedzēja darbā tolaik nevienu nežēloja, kritērijs bija nolasītās lekcijas, vadītie kursa darbi un diplomdarbi – jo vairāk, jo labāk, bet zinātne augstskolā tika uzskatīta par katra privāto lietu. Tā samērā ātri nonācu konfliktā ar LU birokrātiem. Tomēr darbu ar studentiem nekad neesmu pārtraucis. Kopš 1982.gada esmu LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors.

Kopumā man trīs reizes man ir nācies mainīt pētījumu lauku un varu teikt, ka savā zinātnieka mūžā esmu trīs reizes dzimis no jauna. Kad 1980.gadā atgriezos ZA Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūtā, kur tolaik akadēmiķim E.Jakubaitim aktuāla šķita tēlu pazīšanas teorijas izstrādāšana, sāku iedziļināties šajās problēmās. Galamērķis varētu būt automāti iespiesta teksta lasīšanai. Iedziļināšanās šajā tēmā prasīja pusotra gada. Tad sāku piedalīties ar ziņojumiem par saviem rezultātiem zinātniskajās konferencēs un tiem bija labs vērtējums. Tika izstrādāta programma, kas tekstā pazina 95% burtu. Tomēr tehniskās iespējas tālu atpalika no mūsu teorētisko pētījumu līmeņa.

Atmodas laikā aktīvi darbojos Tautas Frontē. Biju viens no LZA Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūta TF nodaļas dibinātājiem un tās pirmais vadītājs, LTF I, II un III kongresa delegāts, Latvijas Zinātņu akadēmijas LTF nodaļas valdes loceklis un LTF trešās domes loceklis. Daudzus gadus esmu aktīvi darbojies Latvijas neredzīgo biedrības vadošajās institūcijās, biju Latvijas Republikas invalīdu delegācijas loceklis DPI seminārā par Austrumeiropas valstu invalīdu organizatoriskajām problēmām (Prāgā, 1993).

Kad zinātnē sākās Atmodas izraisītie procesi, ieradās Dānijas valdības finansēta starptautiska ekspertu grupa. Manu pētniecības projektu eksperti novērtēja kā neperspektīvu un samērā šauri tvertu. Šādam vērtējumam bija zināms pamats, ja uz manu projektu par daudzdimensionāliem klasifikatoriem raugās no inženierzinātnes viedokļa. Īstenībā mana tēma bija matemātiska, bet tajā eksperti, diemžēl, neiedziļinājās. Manus rakstiskos iebildumus eksperti vai nu vispār nesaņēma, vai arī saņēma pārāk vēlu, lai izdarītu kādas korekcijas.

Pienāca laiks pārorientēties uz jaunu tēmu ar mazu līdzstrādnieku skaitu. Nodarbojos ar statistiskajiem eksperimentiem, šajā ziņā idejiski sekojot Rīgas matemātiķim Pīrsam Bolam. Manas publikācijas guva zināmu atsaucību. Tomēr arī šim virzienam nebija tālāka turpinājuma.

Tagad divi pēdējie gadi ir pavadīti pētījumos kriptogrāfijas jomā. Eksotiska tēma – slepenraksts, kriptoanalīze un tā tālāk. Kā zināms, tas ir pasaulē ļoti aktīvs virziens, kurā strādā daudz pētnieku. Mūsu stāvokli sarežģī tas, ka nav pieejama zinātniskā literatūra ( viena monogrāfija maksā ap 50 Ls), trūkst zinātnisko žurnālu. Meklējam un izmantojam informāciju no Interneta.

Arī pie mums šis virziens ir svarīgs gan praksē, gan teorijas apguvē. Praksē man ir nācies izpildīt valdības pasūtījumus, bet par teoriju interese ir studentiem. Mēs LU kopā ar doc. Jāni Bulu vadām kriptogrāfijas semināru, kuru pirmajā gadā apmeklēja pāris studentu, bet 1998.gadā to jau ir vairāk par divdesmit. Datu aizsardzība ir profesionāli risināms jautājums, kuru pagaidām Latvijā daudzos gadījumos risina neprofesionāļi, lolojot ilūzijas par it kā sasniegto datu aizsardzības līmeni. Ārzemju pakalpojumu speciālistu izmantošana šajā jomā būtu bīstama un netālredzīga.

Ikvienam skolotājam ir svarīgs skolnieku, viņa sekotāju, atbalsts. Manā situācijā jo īpaši. Šajā laikā arī mani skolnieki ir nākuši un gājuši, un es viņiem to nepārmetu. Man ir svarīgi, lai viņi iegūtu dziļas zināšanas, tāpēc es prasu rūpīgu darbu. Pazaudēt izglītības kvalitāti – tas nozīmē apdraudēt valsts nākotni.

Mums strādāt gribošu cilvēku netrūkst. Interesanti, ka pēdējos gados matemātikā ienāk daudz sieviešu. Tomēr valsts politika zinātnē veicina to, ka arī tie, kas aizstāv promocijas darbus, tā rīkojas, domādami par citām darba iespējām, nevis lai turpinātu darbu zinātnē. Zinātne prasa radošu darbu, taču tas nav iespējams, ja garam nepiemīt kontemplācijas spēja. Bet kontemplācija ir iedziļināšanās, iekšēja vērošana, kas savu piepildījumu gūst iztēlē. Iztēle, kas saistīta ar kontemplāciju, dod cilvēkam jaunrades spējas.

Savu ceļu matemātikā esmu gājis ar dalītām jūtām… Milzīgs gandarījums ir tad, ja atrisini to, ko nav spējuši paveikt citi. Matemātiķiem ir kalamburs: “matemātiķi necenšas grūtības pārvarēt, bet gan tās apiet.” Tā tas ir. Nevis uzbrukt frontāli, bet sākt problēmu aplūkot no cita aspekta. Tas dod negaidītus rezultātus, un daži no tiem mēdz būt pat negaidīti labi….

Esmu precējies. Valija Briede, mana vienīgā sieva, māca vēsturi Rīgas Strazdumuižas intenātskolas vājredzīgajiem un neredzīgajiem bērniem. Par savu pedagoģisko darbu viņa apbalvota ar Trīszvaigžņu ordeni. Domājot par Latvijas nākotni, mūs abus satrauc izglītības līmeņa kritums Latvijas skolās un augstskolās, kas galvenokārt saistīts ar izglītības darbinieku nepietiekamo atalgojumu.

Iesūtīts 1998.gada novembrī