VINCENTS LOČMELIS

matemātikas un fizikas,
rasēšanas un darbmācības skolotājs;
grāmatsējējs

In memoriam

Mēs – šie sīkie graudi dzīves dzirnavās, šie sīkie putekļi zem saules, zem pūkaina mākoņa, zem melnā padebeša…
Tev būtu jābūt samaltam, jo dzīvē ir tik daudz vilšanos un negodīguma, apvainojumu un pazemojumu, bēdu un netaisnības. Kāds jau to gribēja gan, bet tagad brīnās, redzot stiprus, norūdītus vīrus un sievas.

Vincenta Ločmeļa (dzimis 1921.g. 4.oktobrī Tilžas pagastā, miris 2001. gada 18. septembrī) bērnības gadi jau lika pamatus izpratnei par to, ka skolas dabūšana būs par agriem ganu, īsiem pusdienu laikiem. Dažreiz gan, mēģinot tos pastiept garākus, stingri ielāgojot saulītes gaitu, govis ātrāk sabizinot uz mājām. Vecākiem 18 ha zemes, bet bērnu pulks arī varens – Vincentam vēl 3 brāļi un 4 māsas. Tad ģimenē nevienam nav laika niekoties, katram savs pienākums un darbi.
’’Lasītājs biju liels’’, stāstīja Vincents,” ganos tam laika pietiek”. Rezultātā - 1942.gadā pabeigta Rēzeknes komercskola un amats Tilžas pagasta valdē par sekretāra palīgu. Brālis Jāzeps jau strādāja pagastā par policistu. “Pagastā strādājām četri jauni puiši, meitām patikām”, smējās Vincents, “bijām pagasta zieds”. Bet cerībām, sapņiem, mīlestībai bija jāpaliek nepiepildītām, jo drīz vien - 1944. gadā sākas vispārējā mobilizācija vācu armijā.

.Pēc kara izsūtījums un politiski represētā zīmogs. “Brīnos, kā mani pieņēma darbā par matemātikas un fizikas Vincents skolotāju Vectilžas, toreiz septiņgadīgajā skolā.” Paralēli darbam nācās izturēt pārbaudījumus par pilnu vidusskolas kursu, jo padomju laikā komercskolā gūto izglītību neatzina. Vincents bija nolēmis iestāties Rīgas skolotāju institūtā. Šķita - viss pagājušais aizmirsts. Pamazām miers iestājās arī dvēslē, tomēr dzīve gatavoja nākamo sitienu.

1952.gadā Vectilžas skolā notika skolotāju atestācija. Vincents Ločmelis tika atestēts, bet saruna direktora kabinetā ieguva negaidītu pavērsienu: “Jūs mums esat labs darbinieks, bet tomēr es iesaku jums iet projām no mūsu skolas!” Ar nenoliedzamu smagumu sirdī viņš kopā ar dzīvesbiedri Natāliju saiņoja nelielo iedzīvi, lai brauktu projām uz gluži svešu pusi. Ceļš atveda uz Lizumu. Lizumieši Ločmeļu ģimeni sagaidīja kā jebkurus jaunatnācējus - mazliet neuzticīgi, mazliet izzinoši. Dzīvesbiedrei piedāvāja darbu Lizuma vidusskolā, bet Vincents klusībā jau bija atteicies no skolas uz visiem laikiem. Vai tad viņš varēja, drīkstēja? Ar komercskolas diplomu pilnīgi pietika, lai Lizuma cietes rūpnīcā strādātu par rēķinvedi un kasieri.

1956. gadā skola pati atrada ceļu pie Vincenta Ločmeļa. Vispirms aicinot par grāmatvedi, tad uzticot darbmācības stundas. Viņš bija atgriezies skolā, lai kopā ar bērniem būtu visu mūžu. Sirmais skolotājs trīsdesmit piecos Lizuma vidusskolā nostrādātajos darba gados mācījis gan matemātiku un fiziku, gan rasēšanu un darbmācību. Vadījis skolas lietvedību līdz pat 1993.gadam.

“Tieši 1956.gadā mācību plānos parādījās jauns mācību priekšmets - darbmācība. Ko tik man kā vīrietim nevajadzēja prast! Meitenēm ierādīju gan zeķi lāpīt, gan šūt un izšūt.” Tad arī sākās viņa lielā aizraušanās - grāmatu iesiešana un fotografēšana.
Grāmatu iesiešana sākās sešdesmitajos gados, kad sieva Natālija, skolas bibliotēkā strādādama, sūdzējās par nolietotajām grāmatām, par to, ka bērniem to trūkst lasīšanai. Tagad Lizumā diezin vai būs māja, kur neatrastos kaut kāds Vincenta darinājums. Rokdarbniecēm tās būs adīšanas un tamborēšanas grāmatas, kuras Vincents pēc viņu pasūtījuma salicis kopā pa lapiņai, avīžmīļiem tie būs iesietie žurnāli, laikraksti, muzejā tie ir iesietie dokumenti, atmiņu krājumi, bet bibliotēkā (ne tikai skolas) - milzīgs daudzums veco, pat makulatūrā atrasto grāmatu jaunos vākos. Ikviens varēja lūgt Vincentam palīdzību saglābt kādu sev mīļu grāmatu no izmešanas, jo visu laiku grāmatu deficīts ir bijis liels.
No vecu burtnīcu izplēstām lapām veidojušies blociņi un lielāki bloknoti. Jaunie vāki parasti no veco žurnālu stingrajām, krāsainajām lapām vai plakātiem. Iesienamās lietas paša roku darinātas. Kārtīgums, precizitāte un taupīgums visās lietās. Lizumā ir ļaudis, kuri mācījušies pie Vincenta grāmatu iesiešanas gudrības, kā arī vaicājuši viņam pēc padoma. Vincenta iesākto, tikai citā kvalitātē – veidojot rokdarbu no ādas, Lizumā veic viņa skolniece – Zaiga Apinīte (tagad bibliotekāre).
Šajā nopietnajā nodarbībā viņš kolēģus vienmēr sagaidīja ar savu smalko humoriņu un omulīgo smaidiņu, pēc tikšanās visus rēķinus smalki pārbaudot, uzticoties tikai sev un vecajiem koka skaitāmajiem kauliņiem.

Pateicoties otrajam vaļaspriekam - fotogrāfēšanai, daudzi dzīves mirkļi atmiņā izgaismoti labāk, jo daudz fotogrāfiju ir gan ģimenes albumos, gan skolas hronikās. Skolas novadpētniecības muzeja darbinieces var pateikties par bagātīgo vēstures materiālu klāstu, kas palicis un saglabājies fotogrāfijās.

Skolā pagājis viss mūžs. Ar saviļņojumu tika sagaidīts un pārdzīvots atmodas laiks, kad beidzot arī viņš varēja nebaidīties runāt un pat nebaidīties saņemt no ASV dzīvojošā brāļa Jāzepa vēstuli. Tomēr Vincents jutās vīlies:
“… jo tagad ir jābaidās par to, kā izdzīvos bērni un mazbērni”. ( Vincenta meita Anita – dzim. 1953.g. 18.augustā, skolotāja, dēls Juris – dzim. 1958.g.12.aprīlī, skolotājs).
Par sevi bija drošs: “Man jau labi, represētās personas pensija, vēl arī strādāju.” Vincents bija iemācījies dzīvot arī šajos grūtajos laikos. Viņš iesēja grāmatas rajona bibliotēkai ( Mēnesī vismaz 60 - 70 grāmatu, līdz šim laikam jau ir 5000 grāmatu, kam viņš devis otru mūžu). Smējās, ka vēl var palīdzēt arī bērniem. “Skatos apkārt un brīnos, daudzi neprot un nevēlas strādāt, bet grib, lai klātos labāk.”

Vincents Ločmelis - cilvēks, pret kuru dzīves dzirnakmeņi atsituši zobus, kurš pēc gariem gadiem, pēc grūtām pārdzīvojumu reizēm dvēselē vēl ilgi jutās pietiekami jauns, lai pārvarētu vecuma nevarību, slimību, sagaidītu visus ar smaidu un humoru, kurš neko no citiem negaidīja, bet nenogurstoši deva…

ATTĒLI:
1. Vincents Ločmelis praktisko darbu nodarbībā 60. gados Lizuma vidusskolā.

2001.gada decembrī

Lizuma vidusskola
Sagatavoja 11. klases skolnieces Zane Cīrule un Ginta Preise;
konsultantes skolotājas Skaidrītes Burkite un Iveta Roziņa.

LIIS izstrādne