VLADISLAVS LIPIŅŠ
Pedagogs ar 45 gadu praksi, divdesmit
gadus
Daugavpils 1.vidusskolas direktors, tagad pensijā
Esmu dzimis Daugavpilī 1930.gadā, man ir gadu vecāks
brālis Jānis. Skolas gaitas uzsāku Jelgavā, uz kurieni ģimene pārcēlās tēva
darba apstākļu dēļ 1936.gadā. Jelgavā piedzīvojām neatkarīgās Latvijas padomju
okupāciju. Tā kā gaisā sāka virmot Otrā pasaules kara vēsmas, 1940.gadā ģimene
atgriezās dzimtajā pilsētā.
Daugavpilī mācījos 4.pamatskolā, pēc tam 1.vidusskolā līdz 1949.gadam. Iestājos
Daugavpils skolotāju institūtā, kuru beidzu 1951.gadā. Skolotāja gaitas sāku
Daugavpils rajona Špoģu vidusskolā, kur nostrādāju vienu gadu un pārcēlos uz
Daugavpili. Pēc tam sekoja obligātais dienests padomju bruņotajos spēkos. No
1955.gada strādāju Daugavpils 1.vidusskolā līdz aiziešanai pensijā 2000.gadā. No
1975.g. līdz 1997.gadam biju skolas direktors.
Strādājot Daugavpils 1.vidusskolā (tagad Daugavpils 1.ģimnāzija), nācās secināt,
ka tā ir maza latvietības saliņa un tās sienas pulcināja Daugavpils pilsētas un
apkārtnes bērnus, kuru vecāki gribēja, lai viņu bērni prastu latviešu valodu,
pazītu literatūru, savu vēsturi, kultūru, savas tautas tradīcijas. Tas nebija
viegli pilsētā, ko pārpludināja ieceļotāji, kuriem piederēja vara. Krievu skolām
tika celtas viena pēc otras lielas, modernas ēkas, bet šaurībā, divās maiņās
bija spiesti mācīties 1921.gadā izveidotās pirmās latviešu skolas audzēkņu
pēcteči un skolotāji. Tika likvidēts skolas internāts lauku bērniem. Skolēnu
skaits latviešu vidusskolā samazinājās. Faktiski pilsētā noritēja rusifikācijas
process. 1.vidusskolas administrācijai, arodbiedrībai un skolēnu vecākiem bija
atteikti un noraidīti daudzi priekšlikumi un lūgumi par skolas telpu
paplašināšanu. Pilsētas vadība aizbildinājās ar to, ka mūsu skolai (latviešu
skolai – tā pilsētā faktiski bija vienīgā) nav nākotnes.
Nozīmīgs notikums skolas dzīvē bija tās 150 gadu jubilejas svinības (latviešu
skolai - 60 gadu) 1981.gadā. Uz šo pasākumu ieradās daudz skolas absolventu,
bijušo skolotāju un viesu. Taču pilsētas vadība ironiski dēvējusi to par
“Daugavpils nacionāļu salidojumu”. Skolas jubilejas dienās starp izcilākajiem
skolas absolventiem tika minēts lietuviešu jauneklis Jeronīms Uborevičs,
vēlākais Sarkanās Armijas komandieris un 1937.gada Staļina represiju upuris.
Skolai bija piešķirts J.Uboreviča vārds. 1989.gada novembrī pie skolas ārsienas
svinīgi atklāja Antoņinas Gulbes veidoto J.Uboreviča cilni. Dažāda bija cilvēku
attieksme pret šo notikumu. Cieņas un uzmanības parādīšana padomju varas
represētajam lietuviešu jauneklim Latvijā sevišķi pārsteidza tos, kas bija
pārdzīvojuši Staļina represijas. Tajā laikā tā bija progresīva, varbūt pat
pārdroša rīcība, it sevišķi Daugavpilī.
Tikai Trešās atmodas laika vēsmas un Latvijas neatkarības atjaunošana viesa
cerību, ka arī latviešu skolai var būt nākotne pat tādā ar iebraucējiem
pārpildītā pilsētā kā Daugavpils. Atmodas laikā mūsu prasības pilsētai bija:
uzcelt jaunu mācību korpusu un sporta kompleksu ar peldbaseinu, atjaunot
internāta ēku lauku bērniem. Pilsētas dome (domes priekšsēdētājs A.Vidavskis)
piešķīra līdzekļus 1.vidusskolas jaunās ēkas projektēšanas un pamatu
celtniecības darbiem. Projekta vadītājs arhitekts Aivars Melderis. Daugavpils
1.vidusskolas jaunās ēkas pamati tika iesvētīti 1991.gada 15.novembrī. Šis
datums bija īpaši izraudzīts. Pilsētā pirmo reizi pēc okupācijas svinēja
Latvijas Republikas proklamēšanas dienu - 18.novembra svētkus. Ēkas pamatus
iesvētīja Romas katoļu Svētā Pētera baznīcas priesteris – dekāns
Aleksandrs Madelāns. Pamatos tika
iemūrēta manas mātes Annas Lipiņas ziedotā no Latvijas brīvvalsts laikiem
saglabātā sudraba lata monēta.
Taču līdzekļu trūkuma dēļ celtniecība bija jāpārtrauc līdz 1994.gadam, kad
5.Saeimas deputāte I.Folkmane bija spējusi
pārliecināt savus kolēģus par īpašo stāvokli, kādā atradās latviešu 1.
vidusskola Daugavpilī un panākt līdzekļu piešķiršanu celtniecības turpināšanai.
1994.gadā celtniecība ritēja pilnā sparā. 1995.gadā I.Foklmane valsts budžetam
bija iesniegusi jaunu pieprasījumu par summu 1milj.200 tūkstoši latu. Saeima
nobalsoja ar piezīmi – no investīcijām. Taču investīcijas līdz Daugavpilij
nenonāca, un pilsētas domei bija jāņem bankas kredīts 1milj.latu apmērā ēkas
pabeigšanai. Jaunās ēkas atklāšana notika 1996.gada 2.septembrī. Domes
priekšsēdētājs A.Vidavskis un skolas direktors V.Lipiņš svinīgi pārgrieza balto
lentu un priesteris-dekāns A.Madelāns iesvētīja jauno skolas ēku. Visi izteica
atzinību par jauno būvi un tās atbilstību visām prasībām. Beidzot bija
piepildījies sapnis par jaunu ērtu skolu bērniem, kas mācās latviešu valodā.
Kādreizējo 1.vidusskolas skolēnu atmiņā arvien ir un paliek arī vecā, daudz
vēsturisku notikumu piedzīvojusī skolas ēka ar tai raksturīgo izskatu, jo tajā
ne uz mirkli pat padomju varas un plašas rusifikācijas laikos nedzisa doma par
savas skolas nozīmīgumu, latviešu kultūras un valodas skaistumu. Šī ēka ir un
paliks izcils Daugavpils pilsētas vēstures piemineklis. Materiāli par skolas
vēsturi ir sakrāti muzejā (vadītāja Astrīda
Petaško).
Atmodas laikā skolotāji un skolēni piedalījās LTF Daugavpils nodaļas
organizētajos mītiņos, kur mēs atbalstījām Latvijas pilnīgu neatkarību un
prasījām latviešu skolai radīt tādus darba apstākļus kā krievu skolām.
Tā kā pilsētas vadība neatzina Latvijas AP Deklarāciju par Latvijas neatkarības
atjaunošanu un ignorēja Latvijas valdību, mēs skolas pagalmā organizējām
skolotāju un skolēnu mītiņu, kurā izteicām savu atbalstu Latvijas Republikas
neatkarībai. Skolēnu un skolotāju vidū virmoja nosodījums pilsētas vadībai par
tās nostāju pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Daudzi beidzot varēja atklāti
izteikt savu “pret” padomju varai, atcerēties un pastāstīt radu vai draugu
stāstus par grūtajiem izsūtījumu laikiem, viņu dzīvi svešumā un domām par to, ka
varēs beidzot tikties Dzimtenē.
Salīdzinot ar Rīgu, Daugavpilī varas maiņa noritēja samērā mierīgi. Bijām
apmierināti un lepni, ka par pilsētas mēru kļuva mūsu skolas absolvents un
atmodas laikā bijušais skolas direktora vietnieks audzināšanas darbā
Valdis Lauskis. Varas maiņa pozitīvi
ietekmēja skolas darbu un noņēma spriedzi. Pilsētā tika izveidota Latviešu
Biedrība, kurā aktīvi darbojās arī mūsu skolotāji. Pilsētas varas iestādēs
strādāja daudzi mūsu skolas absolventi. Daugavpils kļuva latviskāka.
Mana pārliecība, ka latviešu skolai Daugavpilī ir nākotne, izrādījās
pravietiska, un jaunā skolas ēka bija tieši vajadzīga šajos vēsturiskajos
apstākļos. Es zinu to, ka modernā skolas ēka kā Trešās atmodas gaismas pils
simbols uzcelta un paliks kā piemineklis atmodas laikam, kurā tā tapa. Es zinu
arī to, ka palielinās skolēnu skaits, kuri vēlas iegūt izglītību latviešu
valodas skolās un arī Daugavpils 1.ģimnāzijā. Esmu arī pārliecināts, ka netālu
ir laiks, kad Daugavpils 1.ģimnāzija taps par 1.Daugavpils Valsts Ģimnāziju.
Man ir jauka ģimene: sieva Galīna – pensionēta angļu valodas skolotāja, bērni –
dēls Aivars un meita Erna. Abi beiguši Rīgas Politehnisko institūtu. Dēls dzīvo
un strādā Rīgā, meita dzīvo Jūrmalā, strādā Rīgā. Mums ir 3 mazbērni –
Kristaps(15), Linda(14) un Kaspars(7). Pašlaik mana un arī sievas galvenā
nodarbošanās ir mazbērnu pedagoģiskā aprūpe. Īpašu uzmanību pievēršam Kasparam,
jo viņš ir vismazākais un nupat sāka skolas gaitas, taču arī lielie prasa daudz
laika un uzmanības, jo vēlamies, lai viņu izglītošanās noris veiksmīgi.
Izmantojam Interneta iespējas, kas mums ļauj regulāri lasīt laikrakstus datorā.
Vasarā - dažādas aktīvās nodarbes, jo tuvumā taču jūra un Lielupe. Ziemā
slēpojam.
2004.gada martā
Daugavpils 1.ģimnāzija
Projekta vadītāja R.Malnace
LIIS izstrādne