JĀNIS LINIŅŠ

tehniķis-mehāniķis, Atmodas notikumu dalībnieks,
piedalījies barikāžu aizstāvēšanā Rīgā apbalvots
ar 1991.gada barikāžu dalībnieka zīmi

Dzimis 1969.gadā Saldū. Māte – matemātikas skolotāja, tēvs – mehāniķis, māsa – pārtikas tehnoloģe.
Beidzis vispārizglītojošo vidusskolu, tad – Kandavas lauksaimniecības tehnikuma tehniķa – mehāniķa nodaļu. Strādā Šķirnes augu salīdzināšanas stacijas Saldus nodaļā. Precējies. Sieva – Sandra, dēli – Jānis un Kristaps, abi – skolnieki. Ir labs un rūpīgs tētis dēliem, gudrs un čakls sava darba pratējs, sabiedriski aktīvs. Piedalījās: Latvijas Tautas frontes darbā, “Baltijas ceļā”, visas tautas mītiņā Mežaparkā, manifestācijā Daugavmalā.
1991.gada janvārī piedalījās barikādēs. Apbalvots ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Ir ticies ar Kara muzeja darbinieci Ievu Kvāli un atdevis viņai tās savas pazīšanas zīmes, kuras muzejam nebija.
Jānis stāsta saviem dēliem par redzēto, dzirdēto, lasīto. Par piedzīvoto barikāžu laikā viņš labprāt piekrita atbildēt uz jaunākā dēla Kristapa jautājumiem, kurš izveidoja šo interviju.
Saruna izrādījās pietiekami interesanta un to izmantoja par pamatu 2004.gada janvārī barikāžu dienu atceres sarīkojumā skolā. Tēta lomā iejutās skolotājs Vilnis Leja, dēla – Andis Ramats.

Intervija.
- Tēti, pastāsti, lūdzu, kas ir barikādes! Kad un kāpēc tās cēla?
- Barikādes ir aizsprostojumi, ko ceļ no dažādiem lieliem un smagiem priekšmetiem, materiāliem. Parasti tās domātas ielu cīņām, lai aizsargātu kādu objektu no uzbrucējiem. Rīgā barikādes cēla 1991.gada janvārī, lai nosargātu pilsētas centru un līdz ar to visu valsti no omoniešu un Padomju armijas uzbrukumiem.
- Kā Tu nokļuvi barikādēs?
- 1991.gada13.janvārī Rīgā, Daugavas krastmalā, notika tautas manifestācija, lai aizstāvētu Baltijas tautu intereses. Manifestācijā sapratām, ka Latvija ir briesmās. Atbraucām mājās, pārģērbāmies un ar Tautas frontes Saldus nodaļas sekretāres Baibas Salmiņas noorganizētu autobusu braucām atpakaļ uz Rīgu. Doma laukumā jau sāka veidot barikādes. Tās cēla no paneļiem, baļķiem, citiem priekšmetiem. Ielas aizsprostoja ar smagajām mašīnām un traktoriem, ar kuriem galvaspilsētā cilvēki ieradās no lauku rajoniem. Protams, rīdzinieku atbalsts bija pamatu pamats.
- Kā Tu nokļuvi Augstākās Padomes apsardzē?
Sākumā nezinājām, ko darīt, jo Rīgā ieradāmies individuāli, neorganizēti. Bet drīz mūs uzaicināja darboties Augstākās Padomes apsardzē. Aicinātājs bija viens no galvenajiem barikāžu organizatoriem, solīds, sirms vīrs – Kļaviņš, ja pareizi atceros viņa uzvārdu. Ļoti taktisks, savaldīgs, rīkojumos noteikts vadītājs. Iznāca uzklausīt arī Tālavu Jundzi – izlēmīgu, zinošu, simpātisku cilvēku un temperamentīgo, bet dažreiz savos lēmumos ļoti pretrunīgo Odiseju Kostandu.
Augstākās Padomes apsardzē bija izveidotas vairākas grupas. Vienā no tām biju es, Normunds Žulps, Ainārs Arums, Ivars Unte un Jurītis no Tukuma.
- Kādi bija Jūsu pienākumi?
Augstākās Padomes apsardzē bija izveidots koordinācijas centrs. Šī centra uzdevumā bijām gan izlūki, sakarnieki, kuratori, gan neparedzamu uzdevumu veicēji. Mūsu vienīgais darbarīks bija rācija, ar kuras palīdzību ziņojām centram par redzēto. Piemēram, mums bija jāizseko, kas pārvietojas pāri Daugavas tiltiem. Ja pilsētā ieveda materiālus barikādēm, mums bija jāaptur satiksme uz ielām, lai smagā tehnika nokļūtu vajadzīgajā teritorijā. Ja kādam šoferim ar savu mašīnu bija jāatgriežas savā darba vietā, mums bija jāsameklē rezerves tehnika un jānoorganizē tās apmaiņa. Tas barikāžu labirintā bija diezgan sarežģīti izdarāms darbs. Mēs pārbaudījām arī māju pagrabus un bēniņus, lai noskaidrotu, vai tur neslēpjas omoniešu atbalstītāji. Mūsu grupa pavadīja žurnālistus uz Radio namu, jo tur bez atļaujas neielaida.
- Kā Jūs pazina?
- Mums bija koordinācijas centra izdotas pazīšanās zīmes, kuras sākumā bija ļoti primitīvas, tādēļ tās bieži mainīja, lai provokatori atļaujas neatdarinātu.
- Vai bija arī kādi pārpratumi?
- Pārpratumi gadījās bieži. Bija izveidojušās daudzas un dažādas grupas - gan koordinācijas centra veidotas, gan pēc pašiniciatīvas radušās. Grupas sevi dēvēja par afgāņiem, černobiliešiem, desantniekiem un studentiem, atkarībā no iepriekšējās darbošanās vietas. Mūsu grupa ieguva iesauku - policisti.
Reiz mūsu grupai bija uzdevums pārbaudīt, kas notiek kādā Pils ielas mājā. Tikko pa rāciju paziņojām centram redzēto, mūs ielenca lielāka grupa un lika sev sekot, jo uzskatīja mūs par spiegiem. Bijām brīdināti, ka nedrīkstam ielaisties nekādās dūru vai cita veida cīņās. To ievērojām. Mūs aizveda uz Tautas frontes centru. Kad no turienes sazinājāmies ar koordinācijas centru, dzirdējām pavēli: “Steidzīgi atbrīvot!” Bijām ļoti vajadzīgi cita uzdevuma veikšanai.
- Kur Jūs gulējāt, ko ēdāt?
- Kad bijām iesaistīti AP apsardzē, mūsu grupai bija jāveic pienākumi ik pēc piecām stundām. Atpūtai bija ierādītas telpas kādā kopmītnē netālu no AP. Te bija brīnišķīga komandante, kas mūs lutināja kā savus dēlus. Viņa vienmēr mūs pamodināja, kad bija jāiet uz posteni. Katru reizi bija silta tēja un maizītes. Apbrīnojama sieviete, kurai esam pateicīgi vēl šodien. Kādreiz gadījās pārgulēt turpat AP telpās uz galdiem un krēsliem.
Doma laukumā un uz ielām bija ugunskuri, pie kuriem cilvēki sildījās, vārīja tēju un ieturēja maltītes. Rīgas iedzīvotāji nesa pārtiku un cienāja cits citu. Mēs visi jutāmies kā vienas ģimenes locekļi.
- Ko darījāt brīvajā laikā?
- Vakaros staigājām gar ugunskuriem, runājām ar paziņām un svešiem, pārspriedām, kā rīkosimies, ja pienāks izšķirošais brīdis. Klausījāmies koncertus, ko sniedza atsevišķi mākslinieki un grupas. Bija taču ziema, auksts, bet neviens savu balsi nežēloja.
Dienā gatavojām aizsarglīdzekļus, ar ko apmētāt uzbrucējus, ja tie nokļūtu līdz AP. Pudelēs pildījām benzīnu kopā ar eļļu. Šajā maisījumā ievadījām auduma strēmeli, ko vajadzības gadījumā varētu aizdedzināt un mest uz ienaidnieku. Puiši bija sagatavojuši dažādus aizsardzības līdzekļus, ko par laimi nevajadzēja izmantot.
- Vai toreiz izdevās satikt kādu tā vai vēlāka laika politiķi?
- Augstākās Padomes telpās redzēju vairākus tā laika deputātus. Jau minēju, ka bija jāuzklausa Tālava Jundža un Odiseja Kostandas rīkojumi. Esmu sarunājies ar Eināru Repši, kurš interesējās, vai esam sportiski, fiziski spēcīgi, ja darbojamies šajā apsardzes grupā. Vairākkārt “saskrējos” ar Anatoliju Gorbunovu, kas vienmēr bija ārēji mierīgs, īsi un skaidri izteica savus norādījumus deputātiem un citiem darbiniekiem.
- Kā Tu sazinājies ar mājiniekiem?
- Divas reizes man izdevās piezvanīt uz mājām. Telefoni bija apsargāti, privātās sarunas nebija atļautas. Mammas satraukumu mazināja tas, ka pāris reizes viņa mani bija redzējusi televīzijā. Vienreiz esmu bijis redzams pie Augstākās Padomes durvīm, otrreiz - pie tilta.
- Kas tas par tiltu? Ko Tu tur darīji?
- Lai traucētu omoniešu pārvietošanos, mūsējie ar smagajām mašīnām bija aizsprostojuši Vecmīlgrāvja tiltu. Omonieši mašīnas sadedzināja. Es un Normunds Žulps bijām aizsūtīti pārbaudīt notikušo. Tajā laikā bija ieradusies arī “Panorāmas” filmēšanas grupa. Tā kopā ar tilta aizstāvjiem “Panorāmā” biju redzams arī es.
- Kad bija visbīstamāk?
- Visbīstamākā bija nakts, kad omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai, kad nogalināja operatoru Andri Slapiņu, ievainoja operatoru Gvido Zvaigzni un nošāva skolnieku Endiju Riekstiņu. Apšaudes laikā mēs stāvējām uz mājas, kas atradās netālu no Bastejkalna, jumta. No turienes vērojām, kas pārvietojas pa ielām. Par redzēto ziņojām koordinācijas centram. Mēs redzējām, kā lodes spindz ap Bastejkalnu un Iekšlietu ministriju. Tās lidoja arī pār mūsu galvām, tikai nebija saprotams, no kurienes tās rodas. To nakti laikam es neaizmirsīšu nekad!
- Cik ilgi Tu biji barikādēs?
- Barikādēs biju no 13.līdz 26.janvārim. Pēc 20.janvāra notikumiem situācija uzlabojās, omoniešu draudi mazinājās, barikāžu dalībnieki sāka izklīst, apsardzi pārņēma milicija.
- Ko vēl interesantu atceries?
- Interesanta bija “cīņa” ar žurnālistiem, it īpaši ar žurnālistiem no Armēnijas. Viņi ieradās visur tur, kur to darīt bija aizliegts, jo bija bīstami. Ja viņus aizraidījām no viena mājas stūra, viņi tajā pašā vietā parādījās no citas puses. “Tas ir mūsu darbs! Ļaujiet mums strādāt! Te notiek neredzētas lietas,” teica žurnālisti.
Reiz aizturējām divus jaunekļus īsi apcirptiem matiem. Esot tikko atgriezušies no dienesta Ļeņingradā. Prasu: “Kur dienējāt?” “Taicos”, skan atbilde. Tad sākās mūsu saruna par šo vietu, jo arī es tur biju dienējis.
- Vai kaut kas apbēdināja barikāžu laikā?
- Ja iepriecināja tautas vienotība, tad apbēdināja dažu cilvēku mantrausība. Parādījās tādi, kas tirgoja alkoholu un narkotikas. Kāds veikals barikāžu dalībniekiem bija atsūtījis kasti ar cigaretēm, lai izdalītu smēķētājiem. Bet uzradās kāds, kas šo kasti nozaga. Sarūgtināja arī tas, ka pēc traģiskajiem 20. Janvāra notikumiem barikāžu dalībniekus izklīdināja.
- Vai Tu esi bijis vietās, kur darbojies barikāžu laikā?
- Jā! Kad esmu Vecrīgā, izstaigāju tās vietas, kur dežūrēju barikāžu laikā. Vecrīga ir ļoti pārvērtusies, kļuvusi skaistāka. Staigājot atceros, kā tur viss izskatījās toreiz.
- Vai Tu atkal būtu ar mieru doties uz barikādēm?
Jā! Bet tikai tādā gadījumā, ja zinātu, kas uz tām aicina, kāda mērķa vārdā to daru.
- Nē! Ja aicinātāji būtu cilvēki, kas skaļi klaigā par Latviju, tās tautu, bet paši slēpjas aiz citu mugurām, abām rokām rauš citu ļaužu sūri, grūti nopelnīto, pilda savus makus un aizmirst dāsni dotos solījumus.

Attēli:
1. Jānis Liniņš.
2. Vilnis Leja un Andis Ramats skolas uzvedumā, kura pamatā ir Jāņa Liniņa atmiņas par barikāžu laiku Rīgā.
3. Pazīšanas zīmes, kuras piederēja Jānim Liniņam.

2004.g.decembris.

Cieceres internātpamatskola.
Sagatavoja 5.klases skolnieks Kristaps Liniņš.
Konsultanti: muzeja vadītāja Laima Šteina, informātikas skolotāja Ineta Nārķe.

LIIS izstrādne