AGRIS LĪKAIS
Atmodas notikumu dalībnieks, apbalvots
ar
1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi
Agra Līkā dzimtā puse ir Aizkraukles rajona Mazzalves
pagasta „Dzirnavas”. Te dzīvoja Agra Līkā vecāki: māte Dzidra Līkā (dzimusi
6.09.1925.) un tētis Pēteris Kažoks (1904. – 1965.), viņi apprecējās 1951. gadā.
Jau pēc gada ģimenei prieku sagādāja meitas Laimas piedzimšana, bet 1955. gada
5.augustā – dēla Agra nākšana pasaulē. („Dzirnavas” – tās ir ēku kopums, kurā
ietilpst dzīvojamā māja, klēts. kūtis, pirts, ražošanas uzņēmums: zāģētava, koku
apstrādes un ražošanas darbnīca, vilnas vērptuve, graudu maltuve. „Dzirnavas”
celtas 1860.gadā barona Hāna valdīšanas laikā Dienvidsusējas upes labajā krastā;
šī ražotne baronam deva lielu peļņu, pēc viņa aizbraukšanas uz Vāciju 1939.gadā,
te varēja dzīvot ģimenes, kas strādāja dzirnavās.).
Agra tētis strādāja par melderi Ērberģes dzirnavās, bet mamma Dzidra strādāja
vilnas vērptuvē no 1945. – 1965. gadam, pēc tam darbu turpināja pludināšanas
kantorī par desmitnieci, no 1970. gada Mēmeles sociālās aprūpes centra virtuvē,
Ērberģes veikalā, no 1976. – 1980. gadam Ērberģes aptiekā, pēc tam aizgāja
pelnītā atpūtā pensijā, tomēr aktīvi iekļāvās pagasta sabiedriskajā dzīvē.
Abu bērnu - Agra un Laimas - bērnība pavadīta skaistajā D - Susējas upes krastā.
Pāri upei bija uzcelts dambis, lai lielos ūdeņus varētu novadīt uz kanālu, pa
kuru pludināja baļķus uz dzirnavu zāģētavu. Te bija izveidota skaista atpūtas un
peldvieta, te mazie – brālis Agris ar māsiņu Laimu iemācījās peldēties tēva
pavadībā, Agris arī zvejot zivis. Bērnu laimi aptumšoja tēva zaudējums, jo 1965.
gadā viņš pēkšņi aizgāja no dzīves, mātei vienai vajadzēja rūpēties par bērnu
audzināšanu un skološanu. Agra māsa Laima mācījās Mazzalves astoņgadīgajā skolā
no 1959. – 1967.gadam, pēc tam Bulduru dārzkopības tehnikumā (1967. – 1971.),
kur ieguva daiļdārznieka profesiju. Viņa dzīvo un strādā Rīgā A/S „Latvenergo”.
Agris pamatskolas izglītību ieguva Mazzalves astoņgadīgajā skolā, vidējo –
Neretas vidusskolā (1970. – 1974.). Pēc vidusskolas absolvēšanas aizgāja
mācīties uz Rīgas 3. Tehnisko skolu, kur ieguva profesiju – rūpniecisko iekārtu
elektriķis. Līdz iesaukšanai okupācijas armijā (1975.) Agris strādāja Rīgas
Vagonu rūpnīcā. Pēc dienesta (1977. – 1980.) strādāja Cēsīs dzelzceļa stacijā.
Atgriežoties atkal Ērberģē (1980.), strādāja Jaunjelgavas MRS Ērberģes
mežniecībā, apprecējās ar Liliju Uzulnieci. 1980. gada 11. novembrī ģimenē
piedzima meita Laura, kura nu jau izaugusi liela, izskolojusies, dzīvo un strādā
Anglijā.
No Ērberģes ģimene pārcēlās uz dzīvi Iecavā (1986.), kur strādāja Iecavas putnu
fabrikā „Balticova”. Pēc ģimenes izjukšanas Agris pārcēlās uz dzīvi Rīgā un
strādāja inženiertehniskā firmā „Kvalitāte”, pēc tam dzīvoja Neretā un strādāja
Neretas pirmsskolas bērnu iestādē „Ziediņš”. No 1996.gada Agris dzīvo Mazzalves
pagasta „Līņos” un saimnieko piemājas saimniecībā. Viņš pelna iztiku arī ar
gadījuma darbiem mežniecībā, celtniecībā. Agris sevi ir veltījis ne tikai
darbam, ģimenei, bet arī sevi ir pierādījis kā īstu Latvijas patriotu tās
viskritiskākajā brīdī – 90.gados.
Kad 1985. gadā par PSKP un PSRS vadītāju kļuva M. Gorbačovs, Padomju Savienībā
pasludināja perestroiku un glasnostj (pārbūvi un atklātumu), kas cilvēkiem
radīja plašākas iespējas paust savus viedokļus, līdz ar to sākās Latvijas tautas
aktīva darbība pret PSRS pastāvošajām nelikumībām. Šie jauninājumi radīja
atbalsi katrā Latvijas rajonā, pagastā, arī Mazzalves pagastā. Izveidojās
Latvijas Tautas fronte, kas rīkoja protesta demonstrācijas, manifestācijas,
kurās nosodīja PSRS masveida deportācijas 1941., 1949. gadā, Latvijas okupāciju
1940., 1945.gadā, Latvijas iekļaušanu PSRS, prasīja tiesības izstāties no PSRS.
Agris Līkais bija viens no daudzajiem mazzalviešiem, kas ātri uztvēra jaunās
izmaiņas, līdz ar to aktīvi iekļāvās tautas kustībā. Agris Līkais savās atmiņās
stāsta:
„Pēc baisajiem notikumiem Viļņā, kas notika 1991.gada naktī no 12. uz 13.
janvāri, kad PSRS bruņoto spēku speciālās vienības aplenca Lietuvas AP ēku,
ieņēma televīzijas centru, radio un telegrāfu, laižot darbā pat bruņutehniku un
tankus, lietuvieši kailām rokām stājās pretī karaspēka vienībām, sadursmē
nogalināja 14 un ievainoja ap 110 civiliedzīvotāju, tūlīt, 13. janvārī, Latvijas
TF rīkoja Vislatvijas protesta manifestāciju Daugavmalā.
No Mazzalves pagasta tika organizēts transports uz Rīgu. Vietējie un, tajā
starpā, arī es braucām uz Rīgu. Tas, ko ieraudzīju Daugavmalā, manī izraisīja
izbrīnu. Nedomāju, ka tādas tautas masas varētu pulcēties vienuviet, lai
parādītu PSRS funkcionāriem un armijai, cik latviešu tauta ir vienota. Cilvēki
pulcējās no Latvijas malu malām.
Tur bija cilvēku un sarkanbaltsarkano karogu jūra. Skats neaprakstāms. LTF
nosodīja bruņoto spēku izraisītos asiņainos notikumus mūsu kaimiņu zemē un
aicināja tautu sargāt savu zemi. 13. janvārī pēc mītiņa Rīgā tika organizētas
barikādes pie svarīgākajiem valstiskās nozīmes objektiem: pie Augstākās Padomes
un valdības namiem, pie Radio un televīzijas centra, pie Rīgas telefona un
telegrāfa centrāles, pie tiltiem. 14. janvārī mēs no pagasta arī braucām.
Vietējās saimnieces Milda Vanaga un Ausma Narute mums sagatavoja ēdamos.
Aizbraukuši Rīgā, mēs stāvējām pie Ministru Padomes ēkas. Tanī dienā Daugavas
stadionā notika Interfrontes mītiņš, pēc mītiņošanas bija domāts, ka tā krievu
varza nāks uz Rīgas centru, tāpēc visi svarīgākie objekti bija cilvēku, tehnikas
ierobežoti. Kaut gan katrs saprata, ka neapbruņotam stāties pretī pret armiju un
OMON ir bezcerīgi, tomēr tautu tas neiebaidīja. Katrs ar kailām rokām bija
nolēmis stāties pretī ieročiem. Satiku daudz paziņu, ar kuriem kādreiz mācījos
kopā Rīgā, satiku paziņu no Liepājas, kurš karojis Afganistānā – desantā. Viņi
bija sapulcējušies kādi 30 cilvēki, kas bijuši afgāņos. Tas, protams, bija
nopietns spēks pret OMON. Tāpat satiku zēnus no Māra Abiļājeva piemēram,
Austrumu cīņas skolas.
Ministru
Padomi iekšpusē sargāja sportisti, man pazīstamais Eiropas čempions lodes
grūšanā Jānis Bojārs. Sargāju daudzās barikāžu vietās: Doma laukumā, Zaķu salā,
Centrālajā telegrāfā u.c., jo es barikādēs pavadīju visas dienas, nebraucu mājās
uz Mazzalvi, bet apmetos Rīgā pie radiem, lai varētu katru dienu būt kādās
barikādēs.
Visur cilvēki cienāja ar kafiju, tēju, maizītēm. Vecas tantiņas nesa ēdamo.
Varēja ieiet daudzās vietās, kur par brīvu varēja paēst, padzert tēju. Lai
cilvēkiem būtu lustīgāks prāts, dedzināja ugunskurus, katru vakaru muzicēja
pazīstami ansambļi, dziedātāji, ne par velti šo barikāžu laiku nosauca par
„Dziesmoto revolūciju”. Protams, 16.janvārī bija jau pirmais upuris – šoferis R.
Mūrnieks.
Visdrūmākais, protams, bija Iekšlietu ministrijas ieņemšana 20.janvārī. Kad
sākās omoniešu apšaude Bastejkalnā un pie Iekšlietu ministrijas, to rajonu
apjoza milicijas ķēde un nelaida tuvumā. Ļoti vēlējos tikt klāt notikuma vietai,
tāpēc es miličus apmānīju, teikdams, ka dzīvoju pretī Iekšlietu ministrijai pie
veikala „Sakta”. Mani palaida cauri ķēdei. Pie Brīvības pieminekļa bija krietns
pulks cilvēku. Milicija un brīvprātīgie mēģināja mūs atvirzīt no apšaudes zonas,
bet, protams, neviens negāja projām.
Tad uzzināju, ka ministriju sargāja Bauskas rajona miliči, to starp daži paziņas
no Iecavas milicijas, jo Iecavā savu laiku biju nodzīvojis un strādājis. Tā bija
visdrūmākā barikāžu nakts, jo vēlāk uzzinājām, ka nogalināja dažus milicijas
darbiniekus, kinooperatorus A.Slapiņu un G.Zvaigzni, skolnieku E. Riekstiņu. Pēc
27. janvāra sāka novākt barikādes, latviešu tauta atgriezās savās dzīves vietās.
Mēs varam būt lepna tauta, kas spēj aizstāvēt dzimto tēvu zemi ar miermīlīgām
metodēm. Šīs barikāžu dienas tauta nosauca par „Dziesmoto revolūciju”. Ne
vienmēr ar ieročiem var atsaukt brīvību. Mēs ar savām miermīlīgajām akcijām
devām daudzām bijušajām PSRS republikām iedvesmu – arī bez bruņotām akcijām
iekarot neatkarību. Ceru, ka pagātne mūs vēl vairāk stiprinās.”
2005. gada 4.februārī Agris Līkais kopā ar 35 Mazzalves pagasta iedzīvotājiem
saņēma 1991.gada barikāžu piemiņas medaļas, tās pasniedza Barikāžu muzeja
darbinieki.
ATTĒLI:
1. Agris Līkais saņem 1991. gada barikāžu piemiņas medaļu (Mazzalvē 4.02. 2005).
Medaļu pasniedza Barikāžu muzeja darbinieki.
2. Agris Līkais (pirmais no labās), māsīca Aija, brālēns Oļģerts 1976.
2006. gada februāris
Mazzalves pamatskola
Sagatavoja: 6. klases skolniece Sabīne Keiše
Konsultante: vēstures skolotāja, novadpētniece Emīlija Varkale
e-pasts: mazzalve@adc.lv