LAIMONIS LIEPNIEKS

(20.04.1927. – 28.12.2001.)

skolotājs, mūzeju darbinieks,
literāts un novadpētnieks

In memoriam

Laimonis Liepnieks ir bijis vīrs, kurš par Valmieru un katru tās vietu zinājis stāstīt visvairāk. Un ne tikai par Valmieru.
Dzimis viņš ir 1927. gada 20. aprīlī (oficiāli minētais datums), bet īstais Laimoņa Liepnieka dzimšanas datums ir 13. aprīlis. Tas saistās ar nelielu māņticību, jo skaitlis 13 latviešiem esot velna ducis – it kā nelaimīgs skaitlis, tādēļ pasē tika piereģistrēts 7 dienas vēlāk. Laimoņa vecāki ir bijuši katrs no savas Latvijas puses – tēvs Jānis bijis plostnieks un nācis no Latgales, Līvāniem, Dubnas krastiem, bet māte Alvīne – burtnieciete. Tēvs pēc karadienesta atnāca uz Vidzemi, jo tajās mazajās zemēs un lielajās ģimenēs, kas bija Latgalē (viņi bija 7 bērni ģimenē), zemi visiem nevarēja sadalīt. Tad nu vecākie dēli devās pasaulē laimi meklēt.

Laimonis ir īstens Valmieras puika un savas bērnu dienu gaitas sāk atcerēties apmēram no trīs gadu vecuma. Vasarās mazais Laimonis tika vests uz laukiem pie vecmammas, Kārķu pagastā Valkas apriņķī. Kā reiz stāstījis pats Laimonis – no turienes arī viņam esot visspilgtākās bērnības atmiņas. Laimoņa mamma jau bērnībā pārmeta, ka puika mīlot attālināties no citiem, sēdēt istabā un rakties pa papīriem, grāmatām utt.
Četrdesmitajos gados, kad kara notikumi sāka attīstīties, Laimonis mācījās Valmieras Ģimnāzijā un vasarā strādāja Dzērbenes mežos, mizojot papīrmalku. Vēlāk darba vietas mainījās – gan Smiltenē, gan Piebalgā un vēl citur.

Un pēkšņi sekoja totāla mobilizācija 1944. gada augustā, kuru izsludināja vācu kara iestādes. Laimonim toreiz bija 17 gadu, un viņš nonāca gaisa aizsardzības palīgspēkos Rīgā. Sekoja apmācības - ļoti intensīvas un smagas. Pēc tam sekoja Rīgas atstāšana kopā ar armiju, un dienests gaisa aizsardzības palīgspēkos, lai aizsargātu pilsētas no bumbvedēju uzlidojumiem. Vēlāk sekoja amerikāņu gūsts – vispirms Vācijas teritorijā, pēc tam Holandē, Beļģijā, tālāk Francijā, nonākot pašos dienvidos – Marseļā. Sekoja karagūstekņu filtrācijas nometne Padomju savienībā - Brestā. Par laimi, atpakaļ savā dzimtenē – Latvijā – Laimonis Liepnieks nokļuva sveiks un vesels
Ierosme pētīt vēsturi Laimonī radās jau bērnībā, laukos pie vectēva. Laimonis ļoti mīlēja Valmieras vēsturi, viņš bija zinātkārs un “lika aiz auss” visu, ko dzirdēja no veciem cilvēkiem. Noklausītās leģendas un nostāsti vēl vecumdienās labi saglabājās Laimoņa atmiņā. Un tā pamazām 40.gadu beigās, bet aktīvāk kopš 1950. gada, kad trūka gidu un pavadoņu, viņš vadīja ekskursijas, liekot lietā to, ko zināja.
Laimonis ir strādājis gandrīz visās Valmieras skolās – kādreizējā 2. vidusskolā, 1. astoņgadīgajā (tagad 5. vidusskolā), Valmieras ģimnāzijā (1. vidusskola), Viesturskolā un Rencēnu skolā. Laimonis bijis dažādos amatos – saimniecības daļas vadītājs, bibliotekārs, zīmēšanas, rasēšanas un mākslas vēstures skolotājs. Kopš 1962. gada paralēli skolotāja darbam, sāka strādāt Valmieras novadpētniecības muzejā.

Kā muzeja darbinieks, Valmieras vēstures pētnieks, Laimonis Liepnieks bija erudīta personība – eksperts vēstures, mākslas, numismātikas un filatēlijas lietās. Zināšanas viņu pārvērta par Valmieras vizītkarti, par leģendu, vēl dzīvam esot. Viņa dvēseles darbs bija Valmieras dzīvē tik nozīmīgās Sv. Sīmaņa baznīcas restaurācijas pārraudzība un turpmākā izmantošana par izstāžu un koncertu zāli. Viņš bija tas, kurš rosināja arheologus pētīt Zvejnieku, Beitu, Zilākalna, Zelta kapulaukus. Ik pa laikam laikrakstā “Liesma” tika publicēti Laimoņa kultūrvēsturiskie, tēlaini sulīgā valodā veidotie raksti. Par faktiem viņam paldies teikuši rakstnieki un zinātnieki.

Viņa veikums, padoms laikam gan ir rodams visos lielākajos kultūrvēsturiskajos notikumos Valmieras rajonā. To skaitā Cimzes skolotāju semināra ēkas – tagadējās mākslas skolas - atjaunošana, Mūrmuižas Tautas universitātes darbība, piemineklis pirmajam latviešu tautības mācītājam Valmierā literātam Jānim Neilandam. Viņš arī rūpējās, lai Valmieras ielām, laukumiem atdotu vēsturiskos vārdus, tāpēc Valmierā atkal ir Vecpuišu parks, Bruņinieku un Lāčplēšu iela; paklausot viņa vadītās komisijas ieteikumam, Valmierā tagad ir Jāņa Endzelīna, Jāņa Daliņa, Jāzepa Vītola iela. Arī viņa nopelns, ka rajona koriem tika atjaunoti senie karogi, ka 1990. gada Dziesmu svētkos rajona pašdarbnieki Rīgā iet ar Valmieras Latviešu biedrības kora “Dziesmu rota” senā karoga atjaunojumu.

Ilgus gadus Laimoņa veikums palika tikai avīžu lapās un klausītāju atmiņās. Bet tad sekoja grāmatas. Vairāki viņa rajona laikrakstā “Liesma” publicētie raksti ievietoti SIA “Imanta” 1993. gada izdotajā grāmatā “Vēsture zem sliekšņa”. 1994. gadā Valmieras Vācu kultūras biedrība laiž klajā viņa tulkoto grāmatu “Senā Valmiera”. 1995. gadā viņš ir konsultants Latvijas televīzijas seriālam ”Valmieras puikas”. 1996. gadā Valmieras rajona skolu pārvalde izdod viņa stāstus par Valmieras pilsētas un novada pagātni “Tēvu zemes novadā”.
Reiz Laimonim tika uzdots jautājums, ko viņam nozīmē Valmiera, un atbilde skanēja – VISU! Laimonis Liepnieks bija Valmieras Goda pilsonis.

2002.gada novembris

Valmieras 5. vidusskola
Sagatavoja12.a klases audzēkne Zane Čākure.
Projekta vadītāja Lolita Krilova

LIIS izstrādne