OĻĢERTS LIEPIŅŠ

Zemnieka dēls, kopā ar ģimeni deportēts uz Sibīriju;
Strādājis par ārstu. Aktīvs Atmodas notikumu dalībnieks

Oļģerts Liepiņš dzimis 1940.g. 28.jūnijā Jēkabpils apriņķa Ābeļu pagastā Upmaļos, triju bērnu ģimenē kā vecākais bērns. Vecākiem piederēja saimniecība ap – 36 ha, tai skaitā mežs. Liepiņi skaitījās “kulaku” ģimene, un viņiem uzliktās nodevas bija tik lielas, ka tās nemaz nebija iespējams samaksāt. 1948. g. beigās par nodokļu nemaksāšanu tēvu Arvīdu Liepiņu (1910-1995) ielika Jēkabpils cietumā. Bija jau sameklēti viltus liecinieki, lai tēvu notiesātu uz 25 gadiem. (Tēvs it kā ticies ar savu brāli Osvaldu Liepiņu, kuru apsūdzēja “dzimtenes nodevībā”. Bet Arvīds Liepiņš tiesas zālē izvilcis no kabatas brāļa rakstīto vēstuli no Vācijas, kur redzams, ka brālis no Latvijas bija kara laikā izbraucis.)

Mācības Oļģerts uzsāka 1947. g. Ābeļu pamatskolā.
O.Liepiņu ar brāli Zigmundu (1941 – 1999) un māsu Benitu (dzim. 1945.g.) un vecvecākiem Lieni un Pēteri Liepiņiem naidīgā vara izsūtīja uz Omsku 1949. g. 25. martā. Oļģerts toreiz bija 2. klases skolēns, smagajā arestēto automašīnā viņu iesēdināja tieši no skolas sola. Uz Sibīriju Liepiņu bērni kopā ar vecvecākiem ceļoja apmēram divas nedēļas. Mamma Anna Liepiņa izsūtījumā pievienojās ģimenei vēlāk (izsūtīšanas dienā viņa bija devusies apciemot radiniekus Līvānos).
Tēvs pēc gada Ziemassvētku priekšvakarā pieklauvē pie vienas no Strunkino sādžas būdām. Pamanījuši ienācēju, mazuļi reizē iekliedzas: „Tētiņš!”. Bez vārdiem – visiem birst asaras. Vecāmāte Liene Liepiņa ierunājās pirmā. Noglāsta dēla matus un saka: „Dēliņ mīļo, tu esi kļuvis baltāks par tēvu!” Kad satikšanās sajūsma pārskrien, Arvīds vēro, kā dzīvo viņa mīļie. Annai un abiem puisīšiem ausis, deguni un vaigu gali apauguši tumšām krevelēm – tas no apsaldēšanās.
Vēl nav no Ziemassvētkiem diena pagājusi, kad klāt pavēle – atbraucējam Arvīdam Liepiņam ierasties pie sādžas komandanta. Čekas virsleitnants Ogurcevs atprasa personības dokumentus, ieslēdz tos savā atvilktnē un paziņo: tā kā Arvīds Petrovičs Liepiņš iebraucis aizliegtā zonā, tad nedrīkst to atstāt līdz augstākai pārbaudei. Pavisam drīz ierodas no Omskas majors un „draudzīgi” pavēsta: „Arvīds Petrovičs esot ģimenes galva, tāpēc līdz ar saviešiem izsūtīts šeit uz visu mūžu. Par bēgšanu 25 gadi katorgā.”

Runājot par Sibīrijas gadiem, Oļģerts atceras, kā 40 grādu salā mātei ar vēršiem bija jābrauc 25 km pēc malkas. Kad viņa atgriezās, lielais lakats bija piesalis pie matiem, bet kājas - pie velteņiem. Grūtākais bijis pirmais pusgads. Vēlāk, kad dabūja zemi un sāka to apstrādāt, izauga dārzeņi, dzīve kļuva nedaudz vieglāka. Tālajā zemē Oļģerts pabeidza pamatskolu, svešo valodu iemācījās pirmajos piecos mēnešos. Mācoties 4. un 5. klasē, Oļģerts ar aizrautību lasīja līdzi paņemtās Aleksandra Grīna grāmatas par Sarkano, Pelēko un Melno Jātnieku. Zēns lasīja paslepus no svešiem, jo par šo grāmatu lasīšanu draudēja sods līdz 25 gadiem ieslodzījumā
.
Pēc atgriešanās Latvijā Oļģerts uzsāka mācības Jēkabpils 1. vidusskolā. Dzīvoja internātā. Oļģerts saka paldies klases audzinātājam Albertam Vanagam, latviešu valodas skolotājai Maigai Trautmanei – Skalbei, vācu valodas skolotājai Elzai Lasei u.c., kuri viņam ticēja un mudināja mācīties dzimtajā valodā, jo skolas direktore Amālija Bērziņa uzskatīja, ka Oļģertam jāmācās krievu skolā.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Oļģerts iestājās Medicīnas institūtā stomatologos, bet viņu 1962. g. 18.novembrī paņēma dienestā armijā. Atgriezās mājās 1965. g. 18. novembrī. Iestājās darbā cukurfabrikā, bet 1966. gada rudenī iestājās no jauna Medicīnas institūtā. Medicīnas institūtā vienu kursu zemāk mācījās māsa Benita Liepiņa (tagad viņa vada 2.terapijas nodaļu Jēkabpils rajona centrālajā slimnīcā). Līdztekus mācībām Oļģerts strādāja - uzsāka darbu Ātrajā palīdzībā, vecākajos kursos strādāja institūta kopmītnēs par galdnieku. Kā spilgtas personības no studiju gadiem atmiņā iespiedušies Dr.habil.med., profesors, ilggadējs praktizējošs ārsts Ilmārs Lazovskis un Dr.habil.med., profesors Georgs Andrejevs.

Studiju gados Oļģertam tuvāks bija praktiskais darbs, tādēļ izvēlējās ķirurģiju. Internatūru izgāja Jelgavas centrālajā slimnīcā, ķirurģijas nodaļas vadītāja, ārsta – zinātņu kandidāta Jansona uzraudzībā. O.Liepiņš strādāja kopā ar traumatologu Herbertu Kalniņu. Oļģerta sieva bija zobārste un strādāja Kalnciemā. Četrus gadus katru dienu O.Liepiņš braukāja 40 km ar sabiedrisko transportu no Kalnciema uz darbu Jelgavā, jo tur nebija iespējams tikt pie dzīvokļa. Oļģerts strādāja 1,5 līdz 2 slodzēm. Pēc intensīva darba braukāšana bija nogurdinoša. Vecākiem Jēkabpilī bija mājiņa. O.Liepiņš 1977.g. griezās pie Jēkabpils slimnīcas galvenā ārsta Viestura Skrodeļa, kas viņam piedāvāja galvenā ārsta vietnieka vietu.

Jēkabpilī viņa pārziņā bija darba ekspertīzes jautājumi. Galvenā ārsta vietnieka darbs nervozs. Jāuzklausa gan ārstu, gan slimnieku viedoklis. Atskaites, papīri. Prasības stāties partijā. Kā nepiemērotu ieņemamam amatam Oļģertu no galvenā ārsta vietnieka pienākumiem atstādināja. Tolaik valdīja uzskats, ka nevar uzticēt darbu galvenā ārsta vietniekam, ja viņš nav partijas biedrs. Oļgerts turpināja darbu kā traumatologs. Katru gadu bija krieviski jāaizpilda sociālistisko sacensību saistību lapas ar tekstu: Apņemos dzīvot un strādāt komunistiski. O.Liepiņam šīs frāzes nebija pieņemas. Viņš saistības nekad nerakstīja. Galvenā ārsta vietniece Olga Mutjanko teica: — Tu nekad nebūsi komunistiskā darba trieciennieks!
O.Liepiņš Jēkabpils slimnīcā nostrādāja līdz 1990.gadam. Darbu atstāja kā redzes invalīds.
Atceroties darba gadus slimnīcā, Oļģerts teic, ka viņš nebrīnītos, ja savu vārdu ieraudzītu tā saucamajos “čekas maisos”. Viņš stāsta:
— Tajos maisos jau nav neviena čekista. Lai cik stulbs būtu izlūks, viņš savus aģentus sarakstos nereģistrētu. Arī man bija jāparaksta viens papīrs. Man prasīja: „Vai tu ziņotu, ja kāds uzstātos pret tavu dzimteni?” Es nešaubīgi atbildēju ar „Jā!”, tikai mēs domājām katrs savu dzimteni. Pāris reižu pa ceļam no darba uz mājām man piebrauca klāt „bobiks” un iesēdināja tā, lai kolēģi redz. Tas bija ar mērķi – diskreditēt mani draugu acīs, jo tolaik es biju Tautas Frontes līderis slimnīcā. Domāju, ka tos maisus čekisti pameta, lai liek mierā komunistus – īstos vaininiekus. Ir uzskats, it kā čeka savulaik bija autonoms spēks tajā sistēmā un nevienam nepakļāvās. Bet cilvēki taču saprot, ka bez partijas vadības rīkojuma mats no galvas nevarēja nokrist.

Atmodas gados Oļģerts kļuva par vienu no aktīvākajiem Atmodas dalībniekiem. Bijis no tā sauktās berklaviešu grupas. Viņa radikālie uzskati noveda pie darbības Pilsoņu kongresā. O.Liepiņš kopā Eduardu Berklavu, Eināru Repši, Juri Dobeli, Juri Vidiņu, Gunāra Astras sievu u.c. stāvēja arī pie LNNK šūpuļa. Oļģerts uzskata, ka nacionālās neatkarības kustība tika noslāpēta, kā pretsvaru izveidojot Tautas fronti, ar kuras palīdzību Atmodas laikā varu pārņēma vietējie «komunistiņi».
— Es šodien jūtos zaudētājs. Kur ir tie, kas pirmie uzsāka cīņu? Pie varas joprojām ir bijušie komunisti. Jāsāk bija ar to, ka vajadzēja Latviju pasludināt par okupētu un kolonizētu teritoriju. Mums joprojām ir slogs - liels skaits padomju cilvēku, kas nav ne krievi, ne arī kas cits. Tie ir padomju impērijas radītie padomju pilsoņi ar šovinistisku domāšanu. Jāgaida jaunā paaudze politikā, jo nekas nemainīsies, kamēr pie varas Latvijā būs Padomju Savienības padibenes.
Mūsu tauta vēl paaudzēm ilgi nespēs atjēgties no tā, ko tai sagādāja cilvēku izsūtīšanas un viss, kas tām sekoja. Arī man ir palicis rūgtums, un tas ir uz mūžu. Protams, nevar jau apvainot krievu tautu, bet tā lielmanība, tā impēriskā domāšana — mēs tie pirmie, mēs labākie — tā tomēr mūsu kaimiņiem ir raksturīga. Nežēlība pret iekarotajām tautām, tā jau vienmēr viņiem ir bijusi. Jau senāk iekarotāji padarīja pakļautās tautas par vergiem. Tas, ko es saņēmu no Latvijas valsts par Sibīrijā pavadītajiem gadiem ir 10% piemaksa pie pensijas un nelielas atlaides ārstniecībai, kuras katru gadu samazina.
Tā par sevi stāsta Oļģerts Liepiņš. Par pašreiz Latvijā notiekošo viņš saka:
— Mēs esam grūtā situācijā. Esam neatkarīgi, bet faktiski no neatkarības esam tālu. Labi vēl, ka paspējām iestāties NATO un ES. Tā ir vienīgā pareizā politikas izvēle.

Oļģertam ir divi bērni: meita Lelde dzimusi 1970.g., dēls Lauris dzimis 1973.g. Abi izauguši un iekārtojuši savas dzīves. Mazmeita Rūta Auziņa mācās Franču licejā. Paša ģimene izjukusi pēc desmit gadu pūlēm – saimniekot laukos. Viņš nopircis labiekārtotu dzīvokli Ābeļu pagasta Brodos. Brīvajā laikā labprāt makšķerē, bet sūkstās, ka vecums nāk virsū un arī zivju upē kļuvis maz. Kādreiz gar Daugavas malu varējis nostaigāt desmitiem kilometru. Tagad aiziet, pamētā makšķeri un domā, kā tikt mājās. Oļģertam no redzes palikuši 6-7%. Bieži paiet garām pazīstamiem cilvēkiem. Par savu dzīvi Arvīds Liepiņš 1990. g. uzrakstīja atmiņas, kuru literāro apstrādi uzticēja Sēlijas rakstniecei Lūcijai Ķuzānei.

Attēli:
1. O.Liepiņš pie represēto pieminekļa Jēkabpilī 14.jūnija parkā 2005.g. 14.jūnijā.
2. Oļģerta vecāki Anna un Arvīds Liepiņi laulību dienā 1937.g.
3. O.Liepiņš ar mammu, brāli Zigmundu, māsu Benitu mammas pāršūtajās drēbēs pie savas mājas Sibīrijā. 1953.g.
4. O.Liepiņš atsākot saimniekošanu dzimtajās mājās 1992.g.
5. O.Liepiņš un J.Dobelis Jēkabpils vēstures muzejā 1995.g.
6. Politiski represētās personas Jēkabpils vēstures muzejā (no kreisās: Pāvils Tamanis, Oļģerts Liepiņš, Valdis Sakars) 2006. gada 14.jūnijā. Foto S.Purviņa

2007.gada marts

Jēkabpils BJC
Sagatavoja mazpulka dalībnieces: Signe Bērziņa, Meldra Rozenberga
Konsultēja Spodra Purviņa, Lūcija Ķuzāne

Ievietots ar PBLA atbalstu