GUNTIS J. LIEPIŅŠ

Elektronikas un informācijas tehnoloģiju speciālists,
30 gadus strādājis IBM;
Latviešu kultūras sakaru Latvija - Ziemeļamerika organizators
un veicinātājs, Dziesmu svētku dalībnieks;
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2003)

Dzimis 1933.g. 22. augustā Rīgā, kara slimnīcā. Tēvs, Antons Liepiņš, dzimis 1900.g. 16.decembrī Mālupes pagastā. Bija kapteinis sapieru pulkā Bolderājā. Skolas gaitas Guntis uzsāka 1941.gadā. Vecāki iestāstīja skolai, ka zēns slimīgs. Patiesībā zēns bija ļoti runīgs. Vecāki baidījās, ka viņš var pateikt kaut ko politiski nepareizu un ģimenei iznāks braukšana “pie baltajiem lāčiem”.
1944.g. septembrī no Bolderājas Liepiņu ģimene aizbēga uz Kurzemi. Tur mazais Guntis ganīja govis un aitas. Izjuta latviešu literatūrā aprakstīto ganiņa gaitu pieredzi.
G.Liepiņš par kara laikā piedzīvoto stāsta:
– Novembra beigās no Liepājas ar kuģi Mar Del Plata devāmies uz Vāciju. No Dancigas pēc desmit dienām nonācām Meklenburgā. Tur dzīvojām līdz 1945.gadam. Angļus sagaidījām 1945.g. 3.maijā Neištatē pie Lībekas. Ostā vācieši ar liellaivām bija ieveduši no koncentrācijas nometnēm atdzītus ieslodzītos. Tos sabiedrotie atbrīvoja. Viņu vidū bija Bruno Kalniņš, ar kuru iepazinos. Ārpus ostas stāvēja divi kuģi, arī ar ieslodzītajiem. Šie kuģi šāva uz sabiedroto lidmašīnām, kas tos nogremdēja. Jūra izskaloja ap 3500 noslīkušo, to starpā latviešus. Jūras krastā viņiem stāv piemineklis, tajā minētas bojā gājušo tautības.

Kopš kara laika man neaizmirstamā atmiņā palicis Valerijs Brahmanis (Brachmanis). Viņš aizgāja kureliešos. Nokļuva vāciešu rokās un nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē, no tās - leģionā. Dancigas ielenkumā viņš pazaudēja aci un kāju. Ārstējās Dānijā slimnīcā, bet turpmākais nav man zināms, jo mūsu sakari pārtrūka. Esmu viņu meklējis. Domāju, ka pēc kara viņš varbūt atgriezās Latvijā.

Vācijā, Šlezvigā, pabeidzu latviešu pamatskolu. 1948.g. novembrī ar kuģi S.S.Marine Flasher devāmies uz Kanādu.

Pēc iebraukšanas Kanādā 1948.g. G.Liepiņš strādāja litogrāfijā, liekot žāvēties ar Volta Disneja Donalda Daka zīmējumu apdrukātus galdautiņus. Viņš saprata, ka bez izglītības nebūs nākotnes. Tādēļ 1949.g. atsāka skolas gaitas tehnikumā elektrotehnikas nodaļā. Vasaras brīvlaikā strādāja kā nesējs dzelzceļa stacijā. Darbs iemācīja, ka smaids un pieklājība ienes vislabāko dzeramnaudu un labu saprašanos ar cilvēkiem. 1950.g. vasarā, strādājot par elektriķa mācekli, viņš pārliecinājās, ka par neuzmanību var kārtīgi “dabūt pa pirkstiem”. 1951.g. G.Liepiņš saņēma elektriķa diplomu ar godalgu.
Pēc skolas beigšanas strādāja pie IBM elektroniskajiem skaitļotājiem. Iemācījās būvēt un labot perforēto kartiņu mašīnas, arī pirmos kalkulatorus ar radio lampiņām. Uzņēmumā Imperial Oil apkalpoja un remontēja kalkulatorus, kas kontrolēja eļļas rafinēšanas procesu.
Sekoja studijas Ontario universitātē (University of Western Ontario) Elektroinženieru nozarē (1956-1960), kur ieguva pirmās klases B.Eng.Sc. grādu. Auga darba pienākumi un atbildības pakāpe: skaitļošanas mašīnu ražošanā, robotu attīstībā, līdz produkcijas kontrolieru darba vadīšanai (ap 400 darbinieki).
Sekoja darbs Kanādas lielāko bankas biroju elektroniskās komunikācijas izveidošanā (pirmie Ziemeļamerikā) un Kanādas bruņoto spēku apgādes elektroniskās sistēmas izveide ar trīskārtēju drošību. Darba uzdevumos bija ceļojumi uz Japānu, Dienvidameriku un Eiropu. Austrālijai izstrādāja elektronisku derību sistēmu zirgu sacīkšu azartspēlēm.
1985.gadā (pēc 30 darba gadiem IBM) G.Liepiņš sāka strādāt kā tehniskais konsultants (izmeklētājs) apdrošināšanas sabiedrībās, analizējot katastrofu iemeslus un zaudējumus. Lielākais darbs bija trīsarpus miljonu dolāru lielo zaudējumu izvērtējums mākslīgā mēslojuma fabrikas kontroles un ķīmisko procesu sistēmā.
G.Liepiņš aktīvi darbojies Kanādas Federālajā Konservatīvo partijā (1985 – 1995), bija tās rajona valdē. Dažus gadus bija Vilovdāles (Willowdale) rajona viceprezidents un delegāts partijas vadītāja vēlēšanās.
Vienlaicīgi bija iesaistīts sabiedriskajās aktivitātēs latviešu kultūras attīstībai.
Dzīvojot Vācijā Neištatē pie Lībekas, G.Liepiņš bija Bolderājas 41.jūras skautu vienībā mazskautu virskopnieks (1945), Flesburgā, Antverpes DP nometnē – Gaujas 31. skautu vienības kopnieks (1946 - 1947), Kanādā, Londonā ( Ontario) – skauts kanādiešu vienībā (1950).
1953.g. G.Liepiņš uzsāka darbību Londonas ( Ontario ) latviešu jaunatnes pulciņā. Piedalījās Latviešu Nacionālās Jaunatnes Apvienības Kanādā veidošanā (LNJAK). Kā LNJAK valdes priekšsēdis (1958-1959) darbojās Jaunatnes svētku (1959) Toronto valdē. Bija viens no jaunatnes apgāda Ceļinieks dibinātājiem (1959). Visus gadus darbojas dažādos amatos padomē un valdē.
Kopš 1997.g. 1.novembra ir apgāda padomes priekšsēdis. Darbības sākuma gados Ceļinieks izdeva žurnālus Mazputniņš, Mēs, Jaunā Gaita un grāmatas. Jau piecdesmito gadu vidū ar žurnālu Tilts un Jaunā Gaita starpniecību notika plašāka trimdinieku iepazīstināšana ar dzīvi Latvijā. Pašreiz vēl arvien izdod Jauno Gaitu (Rolfs Ekmanis). 2005.g. septembrī iznāca 242. numurs, 1.oktobrī notika Jaunās Gaitas 50 gadu iznākšanas jubilejas svinības.
Latviešu Nacionālā Apvienībā Kanadā (LNAK) Guntis Liepiņš bija – padomes sekretārs (1966 – 1971); mandātu komisijas vadītājs (2001 – 2003); LNAK valdes sekretārs (2003 – 2004); LNAK revīzijas komisijas loceklis (2004 – 2005); LNAK vicepriekšsēdis finanšu jautājumos (2005 – 2006).

Daugavas Vanagu organizācijas biedrs no 1950.g. DVKV (Daugavas Vanagu Kanādas zemes valdes) Jaunatnes nozares vadītāja palīgs (1957).
1961.g. Gunti Liepiņu uzņēma akadēmiskā vienībā Austrums. Vairākas reizes ir bijis Kanādas kopas valdes loceklis un vecākais, sekmējis Austruma aktīvas darbības atjaunošanu Latvijā.
G.Liepiņš ir piedalījies Vispasaules Jaunatnes Kongresos Florefā (Beļģijā), Viliamstovnā (Williamstow, ASV) un Haiko (Somijā).
Kopš 1971.g. viens no fonda “Mantojums /Heritage“ direktoriem un kasieris. Biedrs dibinātājs Kanādas Latviešu Centrā Toronto, Latviešu Fonda (LF) biedrs dibinātājs, divus gadus revīzijas komisijas loceklis.

1978. g. astoņi cilvēki – Edīte Āpše, Vilnis Āpše, Anita Liepiņa, Guntis Liepiņš, Ināra Matīsa, Uldis Matīss, Roberts Freimuts, Velta Toma dibina bezpeļņas organizāciju Dardedze Inc. Dibinātāji aktīvi darbojās valdē visus organizācijas pastāvēšanas gadus. Caur Kanādas – PSRS asociāciju viņi uzzināja, kad un kur uz Ziemeļameriku brauc tūristu grupas, viņu maršrutus un braucēju sarakstu. Dardedzieši sagaidīja šos latviešus un „izcēla” no grupas. Atkarībā no profesijas un interesēm, atbraucējiem tika noorganizēts kāds pasākums vai sarīkojums. Tūristu grupu maršrutus paziņoja arī citām pilsētām. Braucēji bija pārsteigti par trimdas latviešu savstarpējiem sakariem. Pirms Dardedze likvidējās, no atlikušajiem līdzekļiem tā ziedoja 1000 dolāru viena krēsla atjaunošanai Rīgas operā.
Gan Dardedze, gan Ave Sol Canada Inc., kur arī G.Liepiņš bija iniciators un vadītājs, bija organizācijas, kas ar latviešu dziesmu, tautas deju un mākslu, kā arī cita veida sadarbību kaldināja Latvijas nākotni un tautas dvēselē glabāja sapņus par brīvu Latviju.
Pārskatu par Dardedzes organizētajiem sarīkojumiem (vairāk kā četri desmiti) un Ave sol Canada Inc. ieguldījumu kultūras sakaru veicināšanā var lasīt G.Liepiņa referātā, kas publicēts PBLA Kultūras fonda un Latvijas valsts arhīva 2004.g. izdotajā grāmatā Trimda. Kultūra. Nacionālā identitāte.
Atmodas sākumā G.Liepiņš kopā ar inženieri Hermani Vilku Rīgā organizēja un vadīja lekcijas par uzņēmumu vadīšanu.
Liepiņu ģimene ir atbalstījusi daudzus Latvijai nozīmīgus pasākumus: Okupācijas muzeju, Kurzemes mājas atjaunošanu Brīvdabas muzejā, Brīvības pieminekļa restaurāciju; ar grāmatām atbalstītas bibliotēkas – Akadēmiskā, Alūksnes, Gulbenes un Inčukalna. Atbalstu guvuši arī alpīnists Teodors Ķirsis, režisores Dzintras Gekas filma Sibīrijas bērni, Gaiļezera slimnīcas bērnu kardioloģiskā nodaļa, Aivara Celma cietumnieku labdarības organizācija.
G. Liepiņš uzskata, ka kultūras sakaru augstākā virsotne Padomju Savienības laikā bija 1990.g. Dziesmu svētki Rīgā ar pasaules latviešu piedalīšanos. No Kanādas piedalījās četras deju kopas, vairāk kā 120 tautas deju dejotāji. Lielākā daļa dejotāju bija jaunieši, kas dzimuši ārpus Latvijas un savā Tēvzemē viesojās pirmoreiz. Sakari ar Raimondu Paulu G.Liepiņam deva iespēju izkārtot Padomju Savienības konsulātā iebraukšanas vīzas ar pagarinātiem uzturēšanās termiņiem Latvijā ap 200 dalībniekiem.
G.Liepiņš vērtē:
– Man šie svētki bija sabiedriskā darba kulminācija. Klausoties Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava” noslēguma koncertā, skatoties uz visas pasaules latviešiem vienuviet, pats būdams dalībnieks un skatītājs, jutu, ka no 1967.g. nostaigātais ceļš ir bijis kolosāls. Mērķis bija sasniegts. Latvija cēlās brīvībā un neatkarībā. Divdesmit trijos gados biju iepazinies ar daudziem labiem cilvēkiem, kas bagātināja manu dzīvi. Daudzi vēl šodien ir labi draugi. Neviens velti neizmantoja manu uzticību un paļāvību. Ceru, ka arī viņi var teikt to pašu par mani.

(G.Liepiņa aktivitāte Latvijā bija VDK aģentu uzmanības lokā. Par to stāsta dokumenti. Latvijas Republikas totālitārisma seku dokumentēšanas centrs (LR TSDC) liecināja, ka Guntis Liepiņš ir atrodams LPSR VDK datu bāzē un ka par viņu ir ieviesta operatīvās pārbaudes lieta. Bet centrā nav dokumentu, kas liecinātu, ka viņš būtu bijis VDK darbinieks vai informators.)
1991.gadā Kanādā G.Liepiņš Dziesmu svētku Toronto rīcības komitejā bija atbildīgais par Latvijas grupu piedalīšanos. 1996.g. līdzās šim uzdevumam viņš vēl pildīja arī Tautas deju nozares vadītāja pienākumus.

Gunta Liepiņa smaids, labestība un latvisko tradīciju zināšanas ir neatņemama sastāvdaļa populārajās 2 x 2 un 3 x 3 nometnēs Austrālijā, ASV, Kanādā un Latvijā.
Liepiņu ģimenei ir daudz latviešu draugu visā pasaulē. Dažādu profesiju cilvēki ir pateicīgi Anitai un Guntim par savulaik izcīnītajiem izsaukumiem uz Kanādu. Par viesmīlību un uzņemšanu, par gūtajām emocijām ceļojumos.

Guntis un Anita Liepiņi ir precējušies kopš 1959.gada. Dzīvojot saticībā, savstarpējā cieņā un mīlestībā, ir izaudzinājuši dēlus Ludi (*1962) un Aldi (*1963). No 1998.g. Liepiņu ģimene dzīvo Apelsīnu ciemā (Orangeville), kur palīdz rūpēties par trim mazbērniem. Vaļasprieki - slēpošana, zēģelēšana, peldēšana. Īpaši Guntim vēl arī medīšana.
Visus trimdas gadus Liepiņu ģimenē ir bijusi svēta latviešu valoda, kultūra un Latvijas brīvība. 1971.gadā, visai ģimenei pirmo reizi viesojoties Latvijā, Guntis apsolīja tēva māsai:
– Latvija būs brīva!
Šie vārdi ir piepildījušies.

ATTĒLI:
1. Guntis un Anita Liepiņi Kanādas Latviešu centrā Toronto 2006.g.1.janvārī
2. Guntis ar vecākiem – tēvu kapteini Antonu Liepiņu, māti Aureliju Liepiņu un māsu Dzintru (1934)
3. Liepiņi ar Jāni Peteru 1980.g.decembrī Rīgā (no kreisās Aldis Liepiņš, Anita Liepiņa, Guntis Liepiņš)
4. Politikas ievirzes lektori 3X3 nometnē Garezerā (no kreisās Guntis Liepiņš, prof. Dr.Jānis Peniķis, ievirzes vadītājs Ojārs Celle, Aivars Ruņģis, Dr. Zigfrīds Zadvinskis)
5. Dardedzes valde pārtraucot darbu. Augšējā rindā Uldis Matīss un Anita Liepiņa, zemāk Edīte Āpše un Ināra Matīsa. Apakšējā rindā Velta Toma, Roberts Freimuts, Vilnis Āpše un Guntis Liepiņš. Viļņa un Edītes Āpšes mājās (1995)

2006. gada marts

Jēkabpils Bērnu un jauniešu centrs
Materiālu sagatavoja novadpētnieces Dace Dreijere, Egita Mihailova, Ieva Dž. Kalniņa
Skolotājas Spodra Purviņa, Lūcija Ķuzāne