BENITA LIEPIŅA
Ārste kopš 1973.gada;
agrā bērnībā izsūtīta uz Sibīriju;
aktīva Atmodas notikumu dalībniece, apbalvota ar
Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi
Benita Liepiņa dzimusi 1945. g. 29. septembrī Jēkabpils
rajona Ābeļu ciema “Upmaļos”, zemnieku ģimenē. Benitas brāļi:
Oļģerts Liepiņš, dzimis 1940.g., ķirurgs;
Zigmunds Liepiņš (1941-1999), celtnieks.
Māte Anna Liepiņa (1908 –1979), dzim. Pučs. Skaista, ļoti stalta sieviete, laba
šuvēja. Bija mājsaimniece, audzināja bērnus.
Tēvs Arvīds Liepiņš (1910 – 1995) gaišs cilvēks, labi attīstītu fantāziju, liels
stāstnieks. Zemnieks. Ar labu lauksaimniecisko izglītību. Prata apstrādāt laukus
tā, ka no tiem vienmēr ieguva labu ražu. Savas domas un spriedumus vienmēr
izteica tieši.
Vectēvs Pēteris Liepiņš 1905.gadā bijis aktīvs revolucionārs. Benitai atmiņā
vectēvs palicis ūsains, pelēkā vadmalas uzvalkā, ļoti kluss, mierīgs cilvēks.
Mira apcietinājumā Sibīrijā, Omskas lēģerī. Kapa vieta nav zināma.
Vecāmāte Liene Liepiņa, dzim. Urbacāne. Bija neliela auguma, apaļīga. Sibīrijā
dziedāja un mācīja Benitai un viņas brāļiem latviešu tautas dziesmas. Reizēm
nevarēja nodziedāt līdz galam, raudāja. Benita saka: –Tautas dziesmas man būs
mīļas visu dzīvi.
Pie
padomju varas nodokļi par zemnieka saimniecību bija tik lieli, ka tos Liepiņi
“Upmaļos” nespēja nomaksāt. Tēvu sodīja un ielika Jēkabpils cietumā. Vēlāk
pārsūtīja uz Rīgas centrālcietumu. Atbrīvoja tikai 1950.g. un viņš tad
labprātīgi devās uz Sibīriju pie ģimenes.
Pirmās bērnības atmiņas Benitai trīs ar pusgadu vecumā, kad 1949. gada 25. martā
viņu mājās iebruka bruņoti vīri un lika saģērbties braucienam uz Sibīriju.
Mammas nebija mājās, tētis cietumā. Vecmamma izmisumā staigāja pa pagalmu un
lauzīja rokas. Vectēvs un projām vedēji krāva čupā līdzi ņemamās mantas.
Braucot uz Daugavas staciju, pieturēja pie Ābeļu skolas, lai no turienes kā
lielāko noziedznieku paņemtu brāli Oļģertu, kurš mācījās 2.klasē. (Mamma devās
uz Sibīriju labprātīgi pēc dažām dienām, lai uzmeklētu bērnus. Ar ģimeni satikās
Omskā.)
Mamma Anna Liepiņa strādāja sovhozā Omskas apgabala Nazivajevskas rajona
Strunkino sādžā. Gāja arī meža darbos, strādāja ķieģeļnīcā. Tēvs sākumā strādāja
pie lopiem fermā, pēc tam par kalēju, arī celtniecībā.
Izdzīvot palīdzēja mammas šūšanas prasme. Viņa sašuva un pāršuva gan savus, gan
bērnu apģērbus, gan šuva citiem cilvēkiem. Pārdevējas viņai savukārt pačukstēja,
kad veikalā būs putraimi vai baltmaize. Komandanta sievai viņa šuva zīda
kleitas.
Liels atspaids bija mammas draudzeņu Mīles Briedes un Annas Drēviņas sūtītās
paciņas. Mīle tolaik strādāja pie prof.Paula Stradiņa par operācijas māsu. Ar
Annu mamma bija sadraudzējusies Rīgā, mācoties par šuvēju. Daudzi radinieki no
savējiem tuviniekiem - sibīriešiem – tolaik novērsās, jo baidījās, ka tas viņus
var kompromitēt.
Pirmajā
klasē Benita sāka iet Omskas apgabala Nazivajevskas rajona Strunkino 7-gadīgajā
skolā. Skolā mācījās dažādu tautību bērni. Benitas labākā draudzene bija vācu
tautības meitene Erna Keļna. Abas sēdēja vienā solā. Sarunājās krievu valodā.
Iedraudzējās uz mūžu. Skolā gāja arī citi latviešu bērni, bet sarunāties
savstarpēji latviski skolotāji neļāva. Starpbrīžos bija jāiet lokā un jādzied
krievu dziesmas.
Lai lielajā badā izdzīvotu, vecmamma, tāpat kā citi kaimiņi, pa kluso ņēma pa
saujai no dzirnavām auzu klijas, lai izvārītu bērniem ķīseli. To bija redzējusi
partordze un nosūdzējusi. Vectēvs Pēteris Liepiņš uzņēmās vainu. Viņš tika
sodīts – ievietots ieslodzījumā Omskas lēģerī, kur mira.
Sibīrijā no sākuma Liepiņu ģimene dzīvoja zemnīcā kopā ar Tiškeviču ģimeni.
Vecais Tiškevičs bija slims ar tuberkulozi. Arī Benita saslima. Vairākus gadus
nebija skaidra diagnoze.
Pēc konsultācijām ar ārstiem vecāki noskaidroja, ka vajadzīgas modernas zāles -
streptomicīns. Mamma rakstīja jaunības dienu draudzenei medmāsai M.Briedis. Šī
vēstule laikam gājusi bez cenzūras – pēc trim nedēļām zāļu sūtījums jau bija
klāt. Benitu ievietoja Nazivajevskas rajona slimnīcā. Annai izdevās nodibināt
labas attiecības ar nodaļas ārsti. Tikai zāles gan viņa atteicās glabāt. Kas lai
uzņemas atbildību par tādu vērtību! Viņas norunāja, ka kastīti ar ampulām
noslēps meitenes gultiņā. Pirms potēšanas Benita izņems pa vienai un pasniegs
medmāsai. Kad slimnīcas direktore to uzzināja, viņa strostēja dakterīti, kā
drīkst nieka bērnam tērēt tik dārgas zāles. Uzkliedza un lika ampulas atdot.
Meitene nobijās un pavēli izpildīja.
1955. gadā mamma izcīnīja sev atļauju abus bērnus - Benitu un Oļģertu - vest uz
Latviju. Pēc Staļina nāves tiem bērniem, kam vēl nebija 16 gadu, atļāva braukt
uz dzimteni.
Oļģerts
uzsāka mācības Jēkabpils 1.vidusskolā, bet Benitu mamma ievietoja Ogres
sanatorijā, jo meitene bija slima ar kaulu tuberkulozi. Drīz meiteni pārvietoja
uz Krimuldas tuberkulozes sanatoriju, kur bija guļošie slimnieki. Krievu valodu
Benita zināja labāk par latviešu valodu. Skolotāji teica: – Ja latviešu valodas
diktātu uzrakstīsi uz četri vai pieci, tad varēsi mācīties kopā ar latviešu
bērniem. Benita ļoti centās. Diktātu uzrakstīja uz četrinieku un piecus gadus
mācības turpināja latviešu valodā, guļot pa pusei ieģipsēta sanatorijas gultiņā.
Sapņoja, ka dienās būs skolotāja. No Krimuldas laikiem Benita ar sirsnību
atceras ārstus Gaitnieci, Zirni, audzinātāju Lerhi, skolotājus Elzu Graudiņu,
Laimoni Hofmani, sanitārīti Ļubu, medmāsiņu Točelovsku.
Krievijā Liepiņi kopā ar Lukstiņu ģimeni bija uzcēluši māju. Pie Jāņa Lukstiņa
uz Sibīriju atbrauca viņa līgava Valija Blumberga, tēlnieka
Laimoņa Blumberga māsa. Benitas mamma
un tētis viņu kāzās bija vedēji. Visi kopā nosvinēja latviešu kāzas.
1956. g. vecākiem atļāva braukt uz Latviju. Liepiņi pēc atgriešanās Jēkabpilī
Daugavas krastā noīrēja mazu mājiņu, taču problēmas bija ar darbu. Uz
atbraucējiem no Sibīrijas skatījās kā uz cietumniekiem. Vienīgā vieta, kur
pieņēma darbā tēti, bija Mežrūpniecības saimniecība. Arvīds Liepiņš tur strādāja
par kalēju un atslēdznieku.
No 1960.g. Benita mācības turpināja Krustpils 1.vidusskolas 8.klasē. 1961. g.
uzcēla Jēkabpils 3.vidusskolu. Tie, kas mācījās Krustpils vidusskolā, pārgāja uz
jauno skolu. Benitai labā atmiņā klases audzinātāja, matemātikas skolotāja
Monika Pušmucāne, lieliskā latviešu valodas skolotāja Ženija Sakare, fizikas
skolotājs un direktors Stefans Petrovskis. Ķīmiju mācīja skolotāja Grāvere
(mūziķa Aigara Grāvera māte), vēsturi
skolotāja Vilma Ozoliņa. Joprojām labs draugs ir skolotājs
Francis Sjomkāns. Pēc stundām meitene
darbojās ādas izstrādājumu pulciņa pie ļoti iejūtīgā, sirsnīgā, labestīgā
mākslinieka Modesta Trepša. Mācījās no ādas gatavot vāciņus, maciņus. Citi bērni
gatavoja lielus albūmu vākus ar dzintara rotājumiem. Darbus skolotājs sūtīja uz
izstādēm. Interesanta bija arī fotografēšanas iemaņu apgūšana pie Valda Sakara
ar tolaik ļoti modernajiem platfilmu aparātiem „Ļubiteļ” un „Smena 2.”
Vidusskolas
klasēs visus spieda iestāties komjauniešos. Benita nestājās. Mācību daļas
pārzine Zinaida Skoboļeva iesauca Benitu savā kabinetā uz pārrunām. Viņa
uzsvēra: lai mācītos augstskolā, ir svarīgi būt komjaunietei. Benitai ļoti
gribējās studēt medicīnu, un viņa iestājās komjaunatnē. 1964. gadā Benita
absolvēja Jēkabpils 3.vidusskolu.
Kārtoja iestāju eksāmenus Medicīnas institūtā, bet neizturēja konkursu. Arī
nākošajā gadā Benita neizturēja konkursu, lai gan visus eksāmenus bija
nokārtojusi uz četriniekiem, tāpat kā brālis. Benitu uzaicināja strādāt 3.
vidusskolā par pionieru vadītāju, zīmēšanas un - vajadzības gadījumos - arī par
krievu valodas skolotāju. Tomēr viņai bija liela apņemšanās mācīties mediķos.
Trešajā piegājienā viņa visus eksāmenus nokārtoja teicami, ar interesi un lielu
pacietību uzsāka studijas. Vienu kursu augstāk mācījās brālis Oļģerts Liepiņš.
Bija jāpierāda sava varēšana! Viņa saņēma Paula Stradiņa stipendiju, bija aktīva
sabiedriskajā darbā. Organizēja studentu kopmītnē poētiskās kafejnīcas un
atpūtas vakarus - tikšanos ar dzejnieku Andri Bergmani, ar aktieri Jāni Vītoliņu
u.c. Atmiņā joprojām ir rektors Vladislavs Korzāns, fizikas pasniedzēja Dzidra
Liepiņa, profesors Kalbergs, kas vienmēr staigāja ar kauliem kabatā. Jebkuram
studentam, neredzot, tikai ar tausti bija jāzina pateikt, kas tas par kaulu.
No trešā kursa sākās praktizēšanās slimnīcās. Benita strādāja Bērnu tuberkulozes
slimnīcā.
Pēc Medicīnas institūta beigšanas Benita Liepiņa uzsāka darbu par iecirkņa
terapeitu Jēkabpils poliklīnikā. Vienlaicīgi strādāja pusslodzi Jēkabpils
slimnīcas terapijas nodaļā, kas tolaik atradās Brīvības ielā 120. Iepazinās ar
izciliem ārstiem: Gunti Beķeri, Jāni Kalderovski, Guntaru Apsīti, Gunāru
Ķiršbergu.
No
1981. gada Benita Liepiņa ir Jēkabpils centrālās slimnīcas 2.terapijas nodaļas
vadītāja. Zinoša, iemīļota ārste, kam joprojām prieku sagādā viņas darbs,
apziņa, ka daudziem var palīdzēt atgūt veselību. Laika gaitā mainījušās ārsta un
slimnieka attiecības:
– Šodienas slimnieki ir ar stipri ielaistām slimībām un „ļoti gudri”.
Salasījušies visāda veida tautas medicīnas receptes un bieži ar skepsi uzņem
ārsta sacīto. Ne vienmēr ievēro ārsta norādījumus, bieži vien nelieto
izrakstītās zāles. Slimnīcā pašlaik pārsvarā strādā gados vecāki ārsti. Tāpēc
nepieciešams pacelt ārsta darba prestižu un samaksu. Citādi var iznākt, ka pēc
pāris gadiem nebūs, kas strādā.
Atceroties Atmodas un barikāžu laiku, kas saistīts ar cerībām par Latvijas
valsts neatkarības atgūšanu, Benita saka:
– Tas bija ļoti dramatisks, bet skaists laiks. Vienoti no Jēkabpils braucām
uz Rīgu – uz Daugavmalas mītiņiem, uz barikādēm. No mediķiem brauca Lonards
Augusts, Irma Motivāne, Ruta Miķelsone, Jānis Daņēvičs, Jānis Bērziņš u.c. Es
Zaķusalā pie TV biju trīs naktis. Mēs, ārsti, bijām pilnā ekipējumā, ar
gāzmaskām un nepieciešamiem medikamentiem, jo neko jau nevarēja zināt, kas
notiks. Otrajā naktī ar mani kopā brauca mans sešpadsmit gadus vecais dēls
Kaspars, viņš tolaik mācījās Jēkabpils 3. vidusskolā. Viņš bija liels augumā.
(Bērni naktī tur nedrīkstēja atrasties.) Mūs intervēja TV žurnāliste Elita
Dobulāne, tagad aktrise E.Kļaviņa.
Ārste
Liepiņa strādā slimnīcā jau 34 gadu. Izaudzināti sirsnīgi, saprotoši bērni: dēls
Kaspars, meita Zita. Vecmāmiņas mīlestību saņem mazbērni Andra un Eduards.
Atslodzi dod saimniekošana lauku mājās. Brīvajā laikā Benitai patīk lasīt labas
grāmatas. Viņas personīgajā bibliotēka grāmatu skaits sasniedzis vairākus
tūkstošus.
Attēli:
1. Ārste Benita Liepiņa darba vietā slimnīcā. 2007.g. Foto S.Purviņa
2. Benita bērnībā kopā ar brāļiem Oļģertu un Zigi 1947.gadā (divus gadus pirms
izsūtīšanas)
3. Benita Sibīrijā kopā ar brāli Zigi un Induli Lukstiņu (sēž mašīnā) kaimiņa
Lukstiņa gatavotajā rotaļu mašīnu.
4. Benita uz slēpēm kopā ar brāli Zigi un tēti Sibīrijā 1954.g.
5. Krimuldas sanatorijas pamatskolā ap 1956.g.
6. Benita Liepiņa kopā ar dēlu Kasparu un meitu Zitu.
7. Benita Liepiņa (priekšplānā pa labi) sarunā par 1949.gada izsūtījumu ar
Jēkabpils BJC jaunajiem fotogrāfiem – novadpētniekiem (no kreisās: Ērika
Dorofejeva, Arturs Zamuška, Kristaps Tukišs, Ernests Lenšs, Andris Adītājs,
Kristīna Rāviņa) un mazpulka vadītāju Spodru Purviņu. 2007.g. Foto V.Purviņš
2007.g. martā
Jēkabpils BJC
Sagatavoja mazpulka dalībnieki Egita Mihailova, Adelīna un Ernests Lenši
Konsultēja Spodra Purviņa, Lūcija Ķuzāne
Ievietots ar PBLA atbalstu