GVIDO LIELMANIS

tautfrontietis, aktīvs
Atmodas dalībnieks

Gvido Lielmanis dzimis 1956.gada 22.augustā Viļakā. 1974.gada beidzis Viļakas vidusskolu, tad Rīgā tehniskajā skolā ieguva kinomehāniķa kvalifikāciju.
Trīspadsmit gadus strādāja Balvu kinodirekcijas Viļakas kinoteātrī par kinoaparatūras ekspluatācijas inženieri. Iesaukts Padomju armijā, kur dienēja pretgaisa aizsardzībā (vec. leitnants). Vēlāk strādāja Valsts apdrošināšanas inspekcijā par inspektoru, kā arī Balvu rajona Pilsonības un imigrācijas departamentā par speciālistu vīzu jautājumos.
Kopš 1996.gada strādā laikrakstā “Vaduguns” par datorspeciālistu un maketētāju. Brīvajā laikā interesējas par filozofiju, psiholoģiju, mūziku u.c. Dzīvo Viļakā.
Aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontē (LTF) un vadīja Viļakas LTF grupu.
Kā pats saka, tad līdz LTF tika nonākts pakāpeniski, ilgākā laika posmā un daudzu apstākļu sakritībā.
Jau 1984.gada beigās ar domubiedru Vili Bukšu tika diskutēts par dažādām filozofiskām, psiholoģiskām un politiskām tēmām, par notikumiem pasaulē, PSRS un Latvijā, par informācijas pieejamību, dažādu vēsturisku notikumu traktējumu. Toreiz arī radās doma nodibināt līdzīgi domājošu cilvēku interešu klubu.
1985.gadā Viļakā tas arī tika izdarīts, taču kluba darbība ievirzījās citādā gultnē nekā sākotnēji bija domāts, tāpēc pēc pusotra gada tā darbība izbeidzās.
Taču visiem notikumiem un aktualitātēm joprojām tika sekots līdzi, tāpēc 1988.gadā vairs nebija divu domu, ka pienācis laiks rīkoties.
Gvido Lielmanis atceras: ”1988.gada jūlijā ar Vili devāmies uz Rīgu, kur Rakstnieku biedrības namā un Preses namā tikāmies ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem un apspriedāmies par LTF dibināšanu. Balvos nodibinājām iniciatīvas grupu un 13.augustā sanācām uz pirmo tikšanos.
Jau 2.septembrī tika nodibināta LTF grupa Viļakā, kļuvu par tās vadītāju. 16.oktobrī tika organizēta tautas sapulce Viļakas centrā, kurā piedalījās LTF pārstāvji, viņu atbalstītāji, ziņkārīgie un televīzija. Tika teiktas uzrunas, un izskanēja domas, kas būtu jādara.
Pašrocīgi uzšuvu sarkanbaltsarkano karogu, jo tobrīd tādu nopirkt nevarēja. 7.oktobrī piedalījos mītiņā Mežaparkā un nākamajā dienā biju pie Kongresu nama, kurā notika LTF pirmais kongress. Tur pulcējās daudz tautas, un pārtraukumos delegāti iznāca pie savējiem aprunāties.
7.novembrī ar sarkanbaltsarkaniem karogiem piedalījāmies demonstrācijā Balvos, kur LTF bija sava kolonna.
10.decembrī organizējām svinīgu Latvijas karoga pacelšanu Viļakas klostera tornī. 13.novembrī piedalījos LTF Balvu nodaļas dibināšanas konferencē, bet 1989.gada 12.martā biju manifestācijā Rīgā, Daugavas krastmalā, kā arī citos LTF pasākumos. 1991.gada 23.augustā braucu piedalīties Baltijas ceļā.”
Tas bija laiks, kad radās arī pastiprināta interese par Latvijas vēsturi un notikumiem pirms Otrā pasaules kara.
Gvido Lielmanis stāsta: ”Bija skaidrs, ka drīz nevarēs tik vienkārši nokļūt sešos pagastos,piemēram, Gauru, Kacēnu, kuri savulaik piederēja Latvijai, bet tagad tie palika Krievijas pusē, tāpēc organizējām izbraukumu pa šīm vietām. Sameklējām bijušo Latvijas robežsargu mītni, apmeklējām daudzās pamestās mājas un apskatījām nojaukto māju pamatus, kur cementā bija ierakstīti latviešu uzvārdi un gada skaitlis 1939.
Apmeklējām vietējos kapus, kur apskatījām pieminekļus ar latviešu uzvārdiem, runājāmies ar krievu tautības cilvēkiem, kuri stāstīja par dzīvi Ulmaņa laikos (1934 – 1940) Latvijā.
Informācijas pārzināšana lieliski noderēja, kad 1992.gadā ar Vili Bukšu strādājām pie iedzīvotāju reģistra izveides. Iedzīvotājus reģistrējām Viļakā, Vecumos, Žīguros un Medņevā. Šajās vietās dzīvoja daudzi no bijušajiem Latvijas pagastiem, kā arī daudzi, kuri bija iebraukuši Latvijā PSRS laikā. Paši meklējām šo pagastu kartes ar to laiku ciemu un vietu nosaukumiem un citiem datiem.
Bija gadījumi, kad, reģistrējot iedzīvotājus, tie mēģināja izgudrot visādus stāstus, lai pierādītu, ka ir cēlušies no Latvijas teritorijas un tādējādi pretendētu uz pilsonību, taču stāstītāji drīz vien saprata, ka mūsu rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, un bija spiesti atzīties, ka ir samelojušies.”
Gvido Lielmanis bija tas tautfrontietis, kurš aktīvi iesaistījās kultūrvēsturisko objektu apzināšanā, vāca informāciju par padomju varas likvidētajiem pieminekļiem:
”Sākām vākt informāciju par izpostītajiem pieminekļiem,piemēram, Balvu, tautā saukto, Staņislavu un Viļakas apkārtnē kritušo Latvijas atbrīvotāju pieminekli Jaškovas kapos. 1989.gadā kopā ar Andri Kazinovski sākām sakopt teritoriju ap sagrauto pieminekli Latvijas atbrīvotājiem pie Jaškovas kapiem Viļakas apkārtnē. Ar Staņislavu Pužuli tika sarīkotas arī vairākas talkas Jaškovas kapos.
Bērnībā, braukājot uz kapusvētkiem, vectēvs tika stāstījis par šo pieminekli. Viņš stāstīja, ka jaunībā bijis Valsts svētkos pie šī pieminekļa un karavīri ar iedegtām lāpām stāvējuši godasardzē, bet pēc Otrā pasaules kara, apmēram piecdesmitajos gados, pēc kādām bērēm Jaškovas kapos, iereibuši bērinieki, apmetuši trosi piemineklim un ar traktoru to nojaukuši (L. Maksimova grāmatā par Viļakas vēsturi rakstīts, ka piemineklis esot uzspridzināts). Pirmais variants liekas ticamāks, jo pieminekļa akmens daļas praktiski bija neskartas.
Tika atvestas dažas detaļas no Balvu KUK, kura teritorijā tās bija noraktas, pēc „liesmas” braucām pakaļ uz Berģiem, kur tā atradās pie novadnieka Šaicāna. Visas detaļas bija labā stāvoklī, tikai iekaltais uzraksts uz „sveces” bija tīšuprāt sabojāts, to nācās iekalt par jaunu citā vietā un citādā tehnikā. 1990.gada 11.novembrī piemineklis tika pilnībā atjaunots un svinīgi atklāts.
Parādījās versija, ka piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos (t.s. Staņislavs) it kā esot aizvests un uzstādīts Baltkrievijā, Vitebskas apgabalā, kādos brāļu kapos jau kā piemineklis padomju karavīriem. Tika organizēts brauciens uz Vitebskas apgabalu, kur tikāmies ar vairākiem novadpētniekiem un speciālistiem šajos jautājumos (līdzi mums bija pieminekļa fotogrāfijas). No brauciena atgriezāmies ar pārliecību, ka šī versija nav patiesa. ”
Lai gan jau pagājuši vairāk kā divdesmit gadi, Gvido Lielmanis ir optimists, kurš tic Latvijai:
”Atskatoties uz notikumiem pirms 20 gadiem, ir daudz dažādu pārdomu un secinājumu. Katra valsts, iedzīvotāju grupa un katrs indivīds iet savu attīstības ceļu, tāpēc katram būs savs skatījums uz notikumiem un katrs izdarīs savu secinājumus.
Visādā ziņā, tas, kas notika tajā laikā, deva mums iespēju izrauties no ierobežotā informācijas lauka un attīstīties. Tagad katram pieejamā informācijā vismaz 99% „atkritumu” un tikai viens procents patiesības, taču no mums pašiem atkarīgs, kā mēs to izmantojam.
Svarīgākais cilvēkam ir strādāt ar sevi un mainīt sevi, tad arī mainīsies viss apkārt.
Notikumi Latvijā pirms 20 gadiem bija viena aina no lielā scenārija, bet tie palīdzēja labāk saprast, kas raksta šo scenāriju, pēc kādiem noteikumiem tiek spēlēts, uz kurieni tas viss ved un kāda tam ir jēga. Drīz būs jauni notikumi un atkal katram vajadzēs izlemt, ko darīt, kā rīkoties un kurā pusē nostāties.
Kā rakstīja Šekspīrs: ”Visa pasaule ir teātris, bet cilvēki tajā – aktieri.”

ATTĒLI:
1. LTF sanāksmē Balvos. No kreisās (pirmajā rindā): J.Annuškāns, A.Vrubļevskis, G.Lielmanis, otrajā rindā: A.Šnepers, L.Upīts, F.Lasis
2. LTF organizētais tautas mītiņš Viļakas centrā 16.10.88., runā aktīviste Dundure

G. Lielmanis pieminekļu atjaunošanas un novada izpētes gaitās

1. Pieminekļa atjaunošana Jaškovas kapos 1990. gada vasarā	2. Pēc pieminekļa apkārtnes un Jaškovas kapu sakopšanas talkas (06.04.91.) No kreisās: Gvido Lielmanis, Vilis Bukšs, Juris Cibulis (Cibuļs), Baiba Voika, Silvija Kupriša (Zujāne), Leontijs Vizulis, Zujāns.
3. Precizējam Latvijas robežas atrašanās vietu dabā... (no kreisās: Vilis Buksš un Gvido Lielmanis)	4. Saspridzinātie dzoti uz bijušās Latvijas robežas.
5. Agrākā Latvijas robežsargu mītne (tagad jau Krievijas teritorijā). No kreisās: Gvido Lielmanis	6.Satiktie vietējie vecāka gadagājuma cilvēki labprāt stāsta par dzīvi, kāda tā bijusi, dzīvojot zem Latvijas karoga, Ulmaņlaikos

2009.gada novembrī

Balvu Valsts ģimnāzija
Sagatavoja:
Undīne Grigorjeva, 12a. klase
Konsultante: vēstures skolotāja Irēna Šaicāne

Ievietots ar Tautas frontes muzeja atbalstu