ANDA LĪCE

Dzejniece, publiciste,
sabiedriska darbiniece.
Strādā Okupācijas muzejā.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995.)

Esmu vidzemniece, dzimusi 1941.gada 27.aprīlī. Savu senču cilti neesmu dziļi pētījusi. Vienīgi dzimtās Cesvaines ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilga Holste pirms manas piecdesmitās gadskārtas sāka apzināt manu dzimtas koku un savilka kopā tuvākajā laiktelpā pārredzamo. Es pati no daudz kā esmu atsvešinājusies, jo neesmu tik uzņēmīga un arī dzīve ir visādi mētājusi.

Tuvāks man ir manas mammas radu zars, jo tēvs nomira 1942.gadā, kad man bija tikai gadiņš. No mammas stāstiem zinu, ka 20. un 30.gados radošanās mūsu mājās “Liepniekos” (Madonas rajona Patkules, tagad Sarkaņu pagastā), bija visai plaša. “Liepnieki” – tipiskas lauku mājas aiz mežiem, kur tiešo kaimiņu nemaz nav. Godos sabrauca radi ar zirgiem un tad dzīvoja pāris dienu, saites bija dzīvas arī ar Rīgas radiem. Mana mamma Marta Līce (1899. – 1984.) bija vienīgais bērns saviem vecākiem, tēvs Roberts Līcis (1898.- 1942.) arī nāca no Madonas puses - no Vējavas pagasta “Upmaļiem”, no daudzbērnu ģimenes. Tēvs bija studējis LU - inženieris mežkopis, studiju laikā viņš pats pelnīja (rakstīja diplomdarbus iztikušiem studentiem). Saslima ar tuberkulozi, kas viņu aizsauca no dzīves priekšlaicīgi. “Upmaļos” palika viņa aizsāktā jaunā dzīvojamā māja, tās pamati stāv vēl šodien.
Mamma bija diplomēta agronome (beigusi LU), ar plašām mājturības zināšanām – sēja sierus, raudzēja brīnišķīgus vīnus, par kuriem garšīgākus neesmu dzērusi.
Vecāmāte Eda Dreimane (dz.Roziņš 1877. – 1953.). Stiprais vārds Eda dots daudzām mūsu dzimtas sievietēm. Vecaistēvs Jānis Dreimanis (1871.- 1950.), kaut tikai draudzes skolu beidzis, bija zinātkārs, enerģisks un apsviedīgs cilvēks, apkārtnē pirmais sāka lietot gan minerālmēslus, gan lauksaimniecības tehniku, tāpēc "Liepnieki" bija viena no pagasta labākajām saimniecībām, kaut zemes bija tikai 30 ha. To no Biksēres barona, izpirka vecvectēvs, bet divstāvu dzīvojamo māju un citas ēkas cēla vectēvs pats.
No mūsu bēgļu gaitām Kurzemē atmiņā saglabājies satriecošs bērnības pārdzīvojums: stāvēju istabā pie loga, kad ieraudzīju pagalmā vectēvu, kurš, pavadu aptinis ap roku, turēja mūsu jauno ķēvi Gaitu un neļāva vācu virsniekam to paņemt. Virsnieks spēra vectēvam pa vēderu un izrāva zirga pavadu, bet es lielās dusmās un niknumā ļoti skaļi brēcu. Otrs virsnieks, kas sēdēja turpat istabā, man draudēja ar rādītājpirkstu. Es sajutu naidu, un vienīgais veids, kā varēju to paust, bija manas skaļās raudas. Atņemtā zirga vietā Vācieši atstāja vezumnieku Ojāru ar noberztu skaustu.
Mācīties sāku Cesvaines vidusskolā 1948.gadā, mani veda uz skolu vienreiz nedēļā atrādīt. Braucām agri cauri mežam tumsā, man tie bija baisi braucieni, bet turpinājās tikai līdz 1949.gada 25.martam, kad mani ar mammu un vecvecākiem izsūtīja. Laimīgā kārtā esmu aizmirsusi tā cilvēka vārdu (mamma man pateica), kas bija mūs ierakstījis izsūtāmo sarakstā. Diemžēl neesmu saglabājusi atmiņā arī tā kaimiņa vārdu, kas, mums atgriežoties, atdeva mūsu mājas iedzīvi, kuru bija noracis zemē. Man vēl tagad ir šie zemē glabātie sadzeltējušie dvieļi un palagi… Paldies viņam.

Tieši izvešanas priekšvakarā biju smagi saslimusi. Tikai aiz Urāliem sāku vērot apkārtni un atceros bērzus, kas zibēja gar logiem. Augusi vienatnē, biju bikla un kautrīga. Nespēju aizmirst drausmīgo pazemojuma sajūtu, kad mums vajadzēja visiem kopā līst zem vagoniem, lai nokārtotos. Bija aprīlis, kad mūs ar automašīnām veda cauri Sibīrijas laukiem, un abpus ceļam līdz pašai pamalei liesmoja aizdedzinātā kūla. Uguns jūra. Nonācām Mazanovas rajona Aļeksejevkas sādžā, kur kolhozā dzīvojām un strādājām līdz mājās braukšanai. Tajā sādžiņā palika 11 latviešu kapi, arī mana vectēva un vecmammas kaps. Dzīvojām divas vien ar mammu. Mamma smagi slimoja, arī es pamanījos būt tuvu nāvei – slimoju ar šarlaku.
1957.gadā “Liepniekos” atgriezties nevarējām, tie bija aizņemti, sākām dzīvot kā dubultīrnieces pie vientuļas radinieces 3 km no Cesvaines visas vienā istabiņā.

7.klasi pabeidzu Cesvainē krievu plūsmā, 8.klasē sāku mācīties latviešu skolā. Tas bija grūts laiks, jo biju mācījusies tikai krieviski. Slikti runāju, rakstīt gandrīz nemaz nepratu… Tagad uzzināju, ka par maniem sacerējumiem un atstāstījumiem pienācās vienīgi vieninieki, bet man lika trijniekus. Tie mani spārnoja, citādi būtu zemē iemīta… Nejutos labi – biju krieviska, sākumā uz skolu gāju kirzas zābakos – kā jau no Sibīrijas. Arī savā dabā laikam biju liela individuāliste, pirmās draudzenes iemantoju vēlu, vairāk dzīvoju grāmatu pasaulē, lasīju krievu valodā Tolstoju, Ļermontovu, Puškinu.
Literatūras skolotāja man ieteica filoloģijas fakultāti, es gan tolaik zīmēju karikatūras, un zīmēšana bija man liels, bet bikls sapnis. 1962.gadā iestājos LVU Filoloģijas fakultātē. Pirmajā gadā visiem obligāti bija jāstrādā kādā rūpnīcā vai fabrikā, tas bija smagi, jo jāmācās vakaros. Es izvēlējos konditorejas fabriku “17.jūnijs”, jo tur vismaz varēja paēst cepumus. Strādājot un mācoties biju paspējusi apsvērt, ka nestudēšu, jo mani nevilina skolotājas darbs pēc augstskolas. Tās bija lielas bēdas manai mammai - viņa cerēja, ka es beigšu universitāti.

Iestājos Bulduru dārzkopības tehnikumā. To ieteica mammas studiju biedrs, ļoti inteliģents cilvēks, agronoms Mārtiņš Eihe, kas bija atgriezies pēc 1941.gada izsūtījuma. Viņš bija pirmais cilvēks, ar kuru es atklāti tiku runājusi par izsūtījumu.
Tehnikumā bija jauna nodaļa – apstādījumu projektēšana un ierīkošana. Tā man patika, biju grupas vecākā. Nācās iestāties komjaunatnē, jo mani gan kaunināja (kā nu tā – grupas vecākā!), gan pierunāja. 1966.gadā es labi beidzu, pēc sadales darbs bija zinātniskās pētniecības saimniecībā "Krimulda". Tur nostrādāju vienu gadu, veidoju apstādījumus Krimuldas centrā, kuri man pašai tīri labi patika (citiem arī). Tad mani uzaicināja darbā Bulduros, tehnikumā par skolotāju (mans bijušais skolotājs Pēteris Tambergs, būdams neglābjami slims, bija izteicis šādu vēlēšanos). Ar lielu pierunāšanu (mani vienmēr uz jauniem darbiem vajag pierunāt), atnācu, bet bez augstākās izglītības. Iestājos Jelgavā LLA Mežsaimniecības fakultātē (mudināja tēva piemiņa), bet tā šķita pārāk smaga. Pārgāju uz agronomiju, taču tolaik jau biju sākusi rakstīt dzejoļus. Un tad man studijas vairs nebija prātā. Sirds pie tām nebija nemaz. Tā arī paliku ar vidējo speciālo izglītību, pavisam tehnikumā nostrādāju 12 gadus (1968.-1981.). Sāku rakstīt arī publicistiku – gan par apstādījumu lietām, gan arī citiem jautājumiem.
1976.gadā satiku cilvēku, ar kuru gribējās iet kopēju ceļu. Piedzima dēls Jurģis un meita Elīna. Darbs tehnikumā bija saistīts ar komandējumiem, to vairs nevarēju turpināt. Dzīvojām Lielupē, iestājos darbā bērnudārzā “Saulīte” par sētnieci, jo vajadzēja bērnus iekārtot dārziņā.

Mans pirmais dzejolis publicēts 1967.gada 8.martā “Padomju Jaunatnē”. Tas bija par manu Sibīrijas bērnību. Uldis Leinerts bija pievienojis piebildi ar dažiem labiem vārdiem, kas man bija ļoti svarīgi. Gadu vēlāk mani uzaicināja uz jauno autoru semināru. 1982.gadā uzņēma RS. 1984.gadā nāca piedāvājums strādāt par dzejas konsultanti Rakstnieku savienībā.
Strādāju RS arī Atmodas sākumā, tur piedzīvoju 1991.gada barikāžu dienas. Tur notika daudz kas svarīgs, tā bija pirmā vieta, kur sāka interesēties par represēto cilvēku atmiņu stāstiem. Tika izveidota staļinisma ļaundarību apzināšanas komisija, kuru vadīja akadēmiķis J. Stradiņš, es veicu sekretāres pienākumus. Tajā bija 12 cilvēku, un katru dienu kāds uzturējās RS mājā un pieņēma apmeklētājus. Strādājām kā bišu stropā – cilvēki nemitīgi plūda pa kāpnēm augšup un lejup. Dibinājās Tautas fronte. Tie bija galvenokārt gados veci cilvēki, kas nesa arī ziedojumus, pat savas ģimenes vērtslietas. Daudziem es biju pirmais cilvēks, kuram viņi uzticēja šīs atmiņas. Tas nebija viegli. Daudzi vispirms izstāstīja… un viņi raudāja, un arī es raudāju… Un tad viņi aizgāja un atnesa stāstīto jau uzrakstītu.
Tā kļuvu par šo atmiņu galveno vācēju un glabātāju. Sākumā atcerējos katru stāstītāju un katra stāstu, jutos šajās sāpēs izmirkusi. Atsāku rakstīt publicistiku, un līdz pat šim laikam šī tēma visā uzrakstītajā ir klāt. Tomēr, laikam ritot un manuskriptu kalnam augot, ir noticis tas, kam jānotiek – daudzus no viņiem jau vairs nesastapt nekad, viņi ir miruši.

Kad atvilktnēs sakrājās manuskripti, tad arī sākās pārrunas, ka tos nepieciešams izdot. Pirmo un otro atmiņu grāmatu sagatavoju kopā ar I.Krontu – es sastādīju, viņa bija redaktore, un tās izdošanai “Liesmā” bija jāpārvar liela pretestība. Pirmā ar nosaukumu “Via dolorosa” iznāca 1990.gadā. Barikāžu laikā, baiļodamās par atmiņu manuskriptu turpmāko likteni, tos aizvedu savai draudzenei, un viņa tos ieraka savā ģimenes dārzā. It kā bērnišķīgi (šodien), bet tomēr pareizi.
Vēlāk kādu pusgadu biju bez darba, man šķita, ka piepildīšu sapni būt par brīvas profesijas cilvēku, lai nebūtu rakstīšanai laiks jāzog zagšus… Man tas ir ļoti svarīgi – mēģināt izteikt sevi vārdiski, kaut arī nejūtu sevi īsti piederīgu rakstnieku videi. Labprāt tiekos, bet stāvu savrup…
Bet tad nāca darba piedāvājums no Zigmunda Skujiņa, Valsts radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja. Kļuvu padomē par valodas konsultanti. Atmiņā palicis ar žurnālisti Silviju Sūnu kopā veidotais raidījumu cikls “Ko tu teici, kā tu teici?” par kļūdām latviešu valodā. Šajā laikā arī radās dažas esejas, kas kopā ar citām pārdomām veido krājumu “Vai plīvo?”.
Kad nāca Okupācijas muzeja toreizējās direktores Annas Zoldneres aicinājums strādāt muzejā, ļoti negribēju vēlreiz atgriezties pie pagātnes. Domāju - ir taču tik daudz cilvēku, kas to neatceras, nedomā un nerunā par to. Es arī tā gribēju. Tomēr Rakstnieku savienībā bija palicis atmiņu arhīvs, kam bija jānonāk muzejā. Tā Okupācijas muzejā nonācu arī es pati. Un tā joprojām esmu kopā ar šo visu.
Caur šīm atmiņām esmu izstaigājusi arī savu piederīgo izsūtījuma ceļu – kā bērns es to biju pārdzīvojusi citādi; to, ko juta mamma un viņas vecāki, sāku saprast caur šiem atmiņu stāstiem.

Kad man ir labi un viegli, es nerakstu. Dzīvoju un baudu šos brīžus, bet tie vienmēr īslaicīgi, jo “par visu maksāju es dārgi”.
Esmu daļēji atgriezusies daiļdārznieka profesijā, apgūstu savu zemi Vidzemē (3 ha), pietiekami, lielu, lai veidotu apkārtni.
Manas saknes tomēr ir laukos. Un arī – debesīs. Atmodas laiks manī atnāca ar ticības meklējumiem. Baznīcā ienācu barikāžu dienās, kad tā vēl bija drupās, bet jau brīva. Man tuvs ir ekumēnisms, sapņoju par laiku, kad baznīcas atdalīs nevis augsti mūri, bet zaļi dzīvžogi. Tāpēc es saku – manas saknes ir debesīs…
Mana šolaiku lauku dzīves pieredze iznāca grāmatā “Mūžīgie līdumnieki” (2000.g. pavasarī). 2001. gada pavasarī iznāca kristīgie dzejoļi un esejas “Citāda gaisma”.

***
Vienkārši būt
Par stikliņu dievnama logā,
Un gaisma nāks pati
Caur tevi cilvēkus satikt.
Vienkārši stāvēt
Savā debesu pusē un rūtī
Un zināt – visiem
Bez saules dzīvot ir grūti.
Vienkārši gaidīt
Citiem stikliņiem blakus
Brīdi, kad Dievam
Caur tevi kāds vārds būs sakāms.

ATTĒLI:
1. Anda Līce pie ieejas muzejā (2001.g.)
2. Ar meitu Elīnu un dēlu Jurģi grāmatas atvēršanas svētkos

Vecāki un vecvecāki
1. 20.gs. sākums. Jānis, Marta un Eda Dreimaņi
2. Marta (20.gs.20.gadi)
3. Roberts (1935.gads)
4. Marta un Roberts kāzu dienā

2001.gada novembris