JĀNIS ĻEVŠINS
Skolotājs, Latvijas Tautas Frontes 2.
kongresa delegāts; barikāžu dalībnieks.
SIA „Vidrižu Vidzemnieks” vadītājs
Jānis Ļevšins dzimis 1955. gada 30. maijā, Gulbenē,
laukstrādnieku - Nikolaja Ļevšina un Janīnas Ļevšinas (dz. Šusticka) ģimenē.
Tēvs Nikolajs ieceļojis Baltkrievijā no Smoļenskas apgabala Krievijā, kur
saticis Janīnu, kura, savukārt ieceļojusi no Polijas, tagadējās Baltkrievijas
teritorijas. Pēc tam abi vecāki 1954. gadā ieceļo Latvijā un apmetas uz dzīvi
Galgauskas pagastā, Gulbenes rajonā. Pēc gada piedzimst Jānis. Jānim ir vēl divi
brāļi – Vladimirs (1949. – 2008.) un Andrejs (1957.) Vēl pēc 4 gadiem gimene
pārceļas uz Krimuldas pagasta „Paimjiem”, kur Jānis pirmās četras klases mācās
Krimuldas astoņgadīgajā skolā. Tur viņš apgūst latviešu valodu. Ģimenē
sarunvalodas bija divas – poļu un krievu sajaukums. 1966. ģimene sāk dzīvot
Lēdurgas pagasta „Bicālos”. Lēdurgas astoņgadīgajā skolā Jānis iegūst
pamatizglītību.
Tālāk skolas gaitas Jāni aizved uz Zvejniekciema vidusskolu Rīgas rajonā. Dzīvo
internātā un iepazīstas ar Teiksmu Puķīti, ar kuru 1975. gada 31. decembrī
apprecas. Vidusskolu Jānis atminas ar vislabākajām atmiņām, uzsverot augsto
mācību līmeni un lielo skolotāju devumu, it īpaši latviešu valodā un matemātikā.
Visos iespējamos sporta veidos bijis skolas izlasēs, sākot no volejbola līdz
šaham. Vēl šodien nav pārspēti viņa rekordi tāllēkšanā un 800 metru skrējienā.
No mācību priekšmetiem īpaši padevusies vēsture un ģeogrāfija. 1973. gadā
vidusskola pabeigta ar labām un teicamām atzīmēm.
Pēc vidusskolas Jānis izlemj studēt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas
Fakultātē. Jautāts, kāpēc izvēlējies tieši ģeogrāfiju, atbild: „Patika!”. Par
studijām: „Skaisti laiki tie bija!” Bija iespējas ceļot uz Austrumsibīrijas
taigām, Baikālu, Altaju (saglabājušies diapozitīvi no ceļojumiem). Sācis
nodarboties ar ūdenstūrismu. 5. vieta Latvijā ūdenstūrisma orientēšanās
sacensībās. Vienā laivā brauks ar tagadējo vēstures profesoru, doktoru Juri
Urtānu. Kopmītnēs vienā istabiņā divus gadus dzīvots kopā ar
Dzintaru Ābiķi. Jānis devis priekšroku
hārdroka (hard rock) mūzikai un krājis ierakstus. Latvijas Universitāte pabeigta
1978. gadā.
Pēc studijām 2 gadi pavadīti Umurgas astoņgadīgajā skolā par ģeogrāfijas un
vēstures skolotāju. Pēc šiem gadiem Jāni uzaicina veidot Limbažu rajona
novadpētniecības muzeju, tagadējā E. Melngaiļa muzeja ēkā, bet sakarā ar PSRS
izvērsto karu Afganistānā, Padomju armijā tiek iesaukti papildspēki. Tā kā trūka
vadu komandieru Jānis kā vada komandieris dien Kaļiņingradas apgabalā no 1980. –
1982. gadam. Armijā atceras drausmīgo nolaistību un nekārtību, dzeršanu. Divas
reizes, viņa karaspēka daļa stāvēja ar visu ekipējumu pārgājiena kolonnās pie
Polijas robežas, gaidot pavēli par robežas šķērsošanu. Tas bija laiks, kad
Polijās brieda pretdarbība PSRS un KP diktātam. Tomēr armijai pavēle nepienāca.
Pēc armijas sāk strādāt Leona Paegles kolhozā par inžinieri-hidrotehniķi. No
1979. gada patstāvīgi sāk dzīvot sievas mājās Vidrižu pagasta „Laučos”, taču
nelatviskās izcelsmes dēļ, viņu sievas radi sākotnēji pieņēma viņu itin
negribīgi. Drīz sievastēvs teicis: „Viņam ir tikai viens trūkums – viņu nevar
nokaitināt!” 1985. gadā sāk strādāt Bīriņu deviņgadīgajā skolā par vēstures,
ģeogrāfijas un sporta skolotāju. 1990. gadā nodibina zemnieku saimniecību, kā
V. Breša zemnieks. Saimniekošana Breša
zemniekiem bijusi ļoti laba, bija iespējas iegūt kredītus ar zemiem procentiem
vai pat bez tiem. Vispārējā deficīta apstākļos attīstība norisinājās lēni, bet
produkciju varēja viegli un izdevīgi pārdot. Bet, diemžēl turpmāk atbalsts no
valsts puses esot bijis pārāk mazs, lai turpinātu attīstīt nelielu saimniecību.
Trešās Atmodas laikā vadīja Vidrižu Tautas Frontes grupu. Galvenie darbi bija
gatavošanās vietējām vēlēšanām. Jānis tika izvirzīts uz Limbažu rajona deputātu
padomes vēlēšanām, taču ar vienas balss pārsvaru padomē iekļuva Dzintars
Jaundžeikars.
Barikāžu laikā organizējis Vidrižu pagasta iedzīvotājus uz pirmo barikāžu nakti
13. janvārī. Jānis uzsver: „Tas viss bija balstīts uz brīvprātības principu.”
Spilgti atceras manifestāciju Daugavmalā 13. janvārī, atmiņā palicis 2. Tautas
Frontes kongress, kur bija uzaicināts kā delegāts no Limbažu rajona TF nodaļas.
Sajūtas grūti aprakstāmas pēc neatkarības atgūšanas, licies, kas noticis
neiespējams brīnums. Kas Jānim licis darboties Tautas Frontē un barikādēs?
Izpratne par sociālisma un komunisma bezjēdzību, Latvijas vēstures izpratne no
vecajām, tā laika „aizliegtajām” grāmatām, kuras, tāpat kā Latvijas valsts
karogs, bija saglabātas „Lauču” mājās.
Jānis pievērš uzmanību, ka Atmodas sākumā nācās sastapties ar cilvēku bailēm,
kaut ko uzsākt. Kad 1988. gadā viņš ierosinājis Bīriņu skolā uzvilkt Latvijas
sarkanbaltsarkano karogu, ilggadējās skolotājas saķērušas galvas. Karogs tika
uzvilkts mastā. Vismaz 45 gadus Latvijas karogs nebija plīvojis pie Bīriņu
skolas. Karogs bija nācis no „Lauču” mājām, kur tagad tas ir nolikts goda vietā.
1995. gadā iestājies Zemessardzē. Spilgtākais moments bijis kopīgās mācības ar
Mičiganas Štata Nacionālo gvardi, Mičiganā, ASV. Bija rotas virsseržants.
2003. gadā Jānis sāk vadīt SIA „Vidrižu Vidzemnieks”, kas nodarbojas ar
graudaugu un rapša audzēšanu. Apvienojot darbu ar SIA „Vidrižu Vidzemnieks”
vadītāja amatu, paralēli māca ģeogrāfiju Limbažu vakara vidusskolā (2002./03.
gadā), bet kopš 2008. gada pasniedz ģeogrāfiju Limbažu Profesionālajā
vidusskolā.
Nelaižot garām iespēju ceļot, esot būts ASV, Īrijas salā, Viduseiropā, Somijā un
Baltijas valstīs. Patīkot kalnu slēpošana.
Jānim ir trīs dēli - Jānis (1976.), Linards (1981.) un Emīls (1990.), kuriem
doti labi dzīves apstākļi un laba izglītība. Uz jautājumu, vai bija vērts
cīnīties par valsts neatkarību, Jānis atbild: „Par jautājumu „Vai bija vērts!”
nevar būt nekādu diskusiju!” Jānis saviem dēliem esot mācījis arī to, ko ne
vienmēr iemāca skolās, – cieņas pilnu attieksmi pret darbu laukos, pret valsti
un savu zemi.
2009.gada decembrī
Limbažu 3. vidusskola
Darbu sagatavoja: Emīls Ļevšins, 12.b klase
Darba konsultante: skolotāja Daiga Rudzīte
Ievietots ar LTF muzeja atbalstu