ALBERTS LAVRINOVIČS

Strādnieks, Atmodas laikā - barikāžu dalībnieks

Alberts Lavrinovičs piedzima Otrā pasaules kara laikā 1942.gada 18. janvārī Cēsu rajona Skujienes pagastā. Skujienes pagastā atradās mazs ciems – Sērmukšu ciems, kurā arī atrodas Alberta dzimtās mājas. Alberts atceras stāstīt, ka viņa pirmās atmiņas saistītas ar satraucošiem notikumiem - viņa mājā iebrukuši vācu karavīri un, tā kā tuvojusies fronte, padzinuši viņa vecākus un vecvecākus projām no mājām. Viņam prātā palicis, cik vācu karavīri tomēr bija laipni un mīļi - viņam atnesa konfektes un pat paspēlējās.

Pēc tam, kad viņa vecākus un vecvecākus padomju vara bija represējusi - aizsūtījusi uz Sibīriju, zēna audzināšanu uzņēmās tēva māsa, kas arī bija Alberta vistuvākais cilvēks šajā laikā. 1949.gadā Alberts iestājās Mākoņkalna pamatskolas 1. klasē. Tante mājās viņu bija ļoti labi sagatavojusi skolas gaitām, tāpēc tur viņš mācījās tikai 2 nedēļas, jo tika pārcelts uz 2. klasi. Turpmākās dzīves gaitas Albertu aizveda uz Latgali. Albertam šī vieta ir ļoti tuva un mīļa, jo māja atradās tieši pie gleznainā Rāznas ezera Maltas pagastā. 1950. gadā no Sibīrijas atgriezās viņa vecāki. Albertam bija tikai 8 gadi, kad viņš uzzināja par vecvecāku nāvi. Viņi bija miruši Sibīrijā, nespēdami izturēt spiedīgos apstākļus. Alberta vecāki, baidoties, ka atkārtoti tiks izsūtīti uz Sibīriju (tā notika ar daudziem), kopā ar dēlu devās uz Jelgavas rajona Kalnciema pagastu. Tur Alberts iestājās 7. klašu pamatskolā, kuru 1956. gadā absolvēja. Viņam bija „ viegla galva”, tāpēc skolu pabeidza ar labām sekmēm. Mācības Alberts turpināja Jelgavas vakarskolā, taču to nepabeidza, jo bija spiests palīdzēt tēvam uzturēt ģimeni. Pēc kursu pabeigšanas ieguva profesiju – tehnisko iekārtu tehniķis. 1957.gadā sāka strādāt Pļaviņu mežsaimniecībā par sveķu tecinātāju. Taču Alberts pēc dabas bija ceļotājs, arī šajā darba vietā viņš ilgi nepalika. Jau pēc gada viņš pārcēlās uz Tomi. Kara komisariāts viņu aizsūtīja mācīties uz autoskolu, un tā viņš sāka strādāt par šoferi Ogrē.

1962. - 1965.gadā gadā Alberts bija iesaukts obligātajā karadienestā armijā. Viņš tika nosūtīts uz Ukrainu. Atgriezās atpakaļ pie vecākiem uz Kalnciemu un strādāja par ugunsdzēsēju šoferi. Alga šajā darbā bija neliela – 75 rubļi mēnesī, tāpēc Alberts nolēma iegūt vidējo izglītību. Pabeidzis Rīgas 69. vidusskolu, Alberts sāka domāt par nopietna darba iegūšanu. Viņš izgāja metināšanas kursus un iestājās darbā Rīgas Vagonu rūpnīcā par mehāniķi, drīz vien bija viens no labākajiem metinātājiem cehā. Visu šo laiku Alberts bija apmeties Rīgā pie saviem kolēģiem. Vienu brīdi dzīvoja pie viena, bet tad pie kāda cita paziņas. Nolēma mainīt darbu, devās uz Pludināšanas kantori, kurš viņu nosūtīja darbā uz Baltezeru par automehāniķi. Šajā darbā Alberts nostrādāja līdz 1988.gadam. Tur viņš satika arī savu mīlestību Tamāru un devās līdzi viņai uz Staburaga pagastu, kur viņai caur paziņām bija sarunāts darbs. „Ar darbu pagastā šajā laikā bija viegli, ” saka pats Alberts. Jau drīz iestājies kolhozā, Alberts sāka strādāt par metinātāju.

Kad ieminos par barikāžu laiku 1991.gada janvārī, Alberts izteiksme stāsta, ka dienā, kad bija jābrauc uz Rīgu, viņš pieteicies bez domāšanas. Kopumā Alberts barikādēs bija 2 reizes – 15.janvārī ar Staburaga pagastu, bet 18.janvārī ar saviem Rīgas paziņām. „ No Staburaga uz Rīgu veda autobuss. Mēs bijā kādi 15-20 cilvēki. Tie paši kolhoza darbinieki vien bijām. Jau bijām sapazinušies pa 3 gadiem un bijām labi draugi. Protams, gadu starpība bija liela. Ja man bija tolaik 49 gadi, tad jaunākajam bija kādi 25. Abas reizes biju Zaķusalā, sargāju televīzijas torni. Aizbraucām 15. janvārī pa dienu, bija jāpaliek pa nakti Zaķusalā. Rīgā mūs apturēja, pārbaudīja dokumentus, paprasīja, kāpēc braucam. Atbildējām, ka sargāt Latvijas valsti. Laiks nebija no tiem labākajiem, auksts un vējains, taču pie ugunskura, tas nelikās tik traki.

Ierodoties tur, sapratām, ka par mums ir jau laikus padomāts. Jau bija savesta malka ugunskuriem. To veda mežniecības ar mašīnām. Rīdzinieces - gan vecas omītes, gan mātes ar meitām - nesa mums ēdienu. Tā gan bija liela izēšanās. Pīrādziņu bija kastēm,” ar smaidu stāsta Alberts. Kā jau latviešu tautai raksturīgi, arī Alberts uz dziedāšanu nebija jāskubina. „Pie ugunskuriem tika dziedātas dažādas latviešu tautasdziesmas, kā arī strēlnieku dziesmas. Arī šobrīd labprāt uzdziedātu, tik balss vairs nav tāda kā agrāk, negribu nobiedēt kaimiņus,” smej pats stāstītājs. „ Lai nenosaltu bargajā salā, bieži dejojām. Nebija jau nekādi dižie soļi, bet to pašu latviešu polku lecām,” stāsta Alberts. Tik vienotu latviešu tautu Alberts vairs neatceras redzējis. Kaut gan tā bija tikai diennakts, ar apkārtējiem izveidojās nebijuši ciešas saites. Otrreiz barikādēs 18. janvārī Alberts arī bija uz diennakti.. Arī šo dienu Alberts atceras ļoti labi: „Ar bijušajiem kolēģiem devos atkal uz Zaķusalu. Tāpat kā iepriekš pārbaudīja dokumentus un izjautāja par iešanas mērķi utml. Protams, ka sievas atkal bija uzdevuma augstumos un ēdiena biju atliku likām. Nebija jau tā, ka mēs tur gājām, lai paēstu. Gaidījām, kad ziņos par kādu uzbrukumu, kas vērsts pret barikāžniekiem, taču tādu nebija. Laikam jāsaka – „Paldies Dievam,” jo gribējās vēl atgriezties atpakaļ Staburagā. Tur mani gaidīja sieva un draugi. Taču būtu bijis gods aiziet aizsaulē, aizstāvot savu Tēvzemi.”

Pēc barikādēm Alberts atgriezās Staburagā un turpināja savas ikdienas gaitas. Kolhozā darba netrūka. Tā kā Alberts bija ļoti gudrs dažādos mehānikas jautājumos, tad bieži tika lūgts pēc viņa padoma un palīdzības. Alberts atceras, ka kolhozā laiks skrēja gluži kā vējš. „ Darba bija ļoti daudz. Protams, ka notika arī dažādi pasākumi, kuros bez jautrības neiztikt. Tās gan bija plaši apmeklētas balles ar kārtīgu izdancošanos un arī pasvinēšanu.” Līdz 1997. gadam Alberts turpināja strādāt kolhozā. Tikai tāpēc, ka viņš strādāja tā saukto kaitīgo darbu (metināšanu), viņam bija iespējams ātrāk doties pensijā.

Par nodzīvoto laiku Staburaga pagastā Alberts stāsta ar sajūsmu. „Nekur nav bijusi tik skaista daba un labestīgi cilvēki kā šajā vietā. Tagadējās mājas es varu nosaukt par manām dzimtajām mājām, jo tās ir manis paša izlolotas un izveidotas. Tik ceru, ka Dievs man ir lēmis vēl ilgi nodzīvot šajā saulē, tik daudz ko dzīvē vēl gribas izdarīt.”

2009.gada decembrī

Āgenskalna Valsts ģimnāzija
12.5. klases skolniece Inga Zemeša
Skolotāja: Dace Simsone

Ievietots ar 1991.gada barikāžu muzeja atbalstu