VALENTINE LASMANE

Literatūrkritiķe, bibliogrāfe, mācību grāmatu autore
Latviešu Centrālās Padomes (LCP) aktīviste
Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere (2001.)

Valentine Lasmane (dz.Jaunzeme) piedzima 1916.g. 16.maijā Ukrainā, kur tēvs Kārlis Jaunzems strādāja pēc Tērbatas mērnieku skolas beigšanas. Māte ukrainiete Ludmila Gulakova studēja medicīnu. Kopā ar vecākiem Latvijā atbrauca 1921.gadā. Rīgā mācījās 40.pamatskolā. 1930.-1934.g. mācījās 2.pilsētas ģimnāzijā meiteņu klasē kopā ar 35 dažādu tautību meitenēm. Skolā Valentinei patika, viņa rakstīja skolas žurnālam “Urdziņa”, ko vadīja klases biedrene Velta Rūķis (vēlāk profesore V.Rūķe – Draviņa), piedalījās tūristu pulciņā un diskusiju vakaros.Pēc skolas beigšanas vēlējās studēt medicīnu, bet veselības dēļ šo nodomu atmeta un iestājās LU Baltu filoloģijas nodaļā Valodniecības nozarē. Četru bērnu ģimeni tēvam nebija viegli uzturēt, tāpēc Valentine pasniedza privātstundas sveštautiešiem, pāris gadus strādāja Valsts arhīvā, Telegrāfa aģentūrā LTA (LETA) par provinces redaktori.
Būdama sabiedriski aktīva, Valentīne jau baigajā 1940.gadā satuvinājās ar cilvēkiem, kas mēģināja pretoties komunistu okupācijas režīmam. 1941.g., kad jūlijā Rīgā ienāca vāciešu karaspēks, tēvs Valentinei ieteica doties prom no galvaspilsētas. Tāpēc 1941.– 1944.g. viņa strādāja par skolotāju Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. Pasniedza latviešu valodu un vadīja bibliotēku. Kad vācieši iekārtojās skolas telpās, audzēkņiem un skolotājiem sākumā bija jāpārceļas uz Kārsavu, bet vēlāk uz Pļaviņu ģimnāziju.
Atrodoties tuvāk galvaspilsētai, Valentine varēja biežāk braukt uz Rīgu. Atjaunojās kontakti ar studentu organizāciju “Austrums”, viņa satikās arī ar Latvijas Centrālās Padomes (LCP) vadītāju prof. Konstatnīnu Čaksti. Tad arī viņai radās pārliecība, ka pēc vāciešu varas sabrukuma nāksies iesaistīties pretošanās kustībā pret komunistiem. 1944.gada rudenī viņa aktīvi iesaistījās LCP darbā bēgļu evakuācijas grupā Ventspilī.

1944.gada 26.novembrī Valentine emigrēja uz Zviedriju. Sākumā daudz palīdzēja bēgļu aprūpē, kā arī strādāja par tulku, skaidrojot sarežģītās situācijas starp bēgļiem un zviedru ierēdņiem. Pusotru gadu studēja Anglijā, lai apgūtu angļu valodu. Vācijā Maincas Universitātē studēja filoloģiju un strādāja par lektori pie profesora J. Bleses. Studiju brīvlaikos brauca uz Zviedriju pie savējiem, lai tur piepelnītos, vai apceļoja Vāciju kopā ar māsu, “īkšķoja” (t.i., brauca ar autostopu) pa Šveici, Itāliju, Franciju.

Kad dabūja pirmo apmaksāto darbu Zviedrijā Upsalas universitātē Slavistikas nodaļā, nedaudz “atslēdzās” no sabiedriskajām aktivitātēm. 1952.g. apprecējās ar latviešu mākslinieku Albertu Lasmani. Ģimenē latviskā garā audzināja trīs meitenes. 1958.gadā viņai izdevās dabūt oficiālu atļauju savu vecāku izceļošanai no Rīgas uz Zviedriju. Tas palīdzēja iegūt ziņas par dzīvi Padomju Latvijā. Līdz iespējai pašai apmeklēt Latviju nācās gaidīt 8 gadus.

1966.gada augustā pirmajā kuģī, kas kopš 1945.gada padomju okupācijas no Stokholmas iebrauca Rīgas Andreja ostā, bija arī Lasmaņu ģimene (Valentine ar vīru un trim bērniem). Pirmoreiz viņa iepazinās ar Alberta vecākiem un divām māsām, kas kopā ar tēvu bija izcietušas Sibīrijas izsūtījumu. Ciemoties Zviedrijā pie dēla un brāļa Rīgas Lasmaņiem bija liegts.

Rūpes par ģimeni, radiem, maizes darbs Zviedrijā aizņēma daudz laika. Gādājot par latvisku vidi bērniem, viņa kļuva par skolotāju sestdienas skoliņā, izveidoja arī ģimnāzijas līmeņa latviešu literatūras grupiņas. Sava atvaļinājuma laikā vadīja bērnu vasaras nometnes. Mācīja latviešu valodu zviedriem, galvenokārt jauktajās ģimenēs. Tā radās pirmā grāmata.

Pēc pensionēšanās no Zviedrijas aizbrauca uz Vāciju, kur Minsteres latviešu ģimnāzijā mācīja latviešu valodu. Par šo periodu Valentine Lasmane atceras: “Bez latviešu valodas jeb kultūras vadlīnijas manā dzīvošanā bija svarīga arī valstiskā doma. Katras tautas kultūra var vislabāk uzplaukt brīvā valstī, un es ticēju, ka padomju režīms izbeigsies un Latvijas valsts atgūs demokrātisku iekārtu. Šo pārliecību stiprināja mans klejojumu laiks, kad iepazinos ar citu tautību komunisma nīdējiem, galvenokārt Vācijā. Mēs kontaktējamies ar vēstulēm un telefoniski. Pārliecība pieauga pēc 1970.g., kad Latvijā ceļojuma laikā mani ar vīru 10 dienas aizturēja Čekā kā lieciniekus sakarā ar vīra māsas Lidijas Doroņinas – Lasmanes arestēšanu. Dažās dienās iztaujātāji mainījās līdz vēlai vakara stundai – tā kā man bija daudz materiāla pārdomām pēc šī “valsts eksāmena”.
Tajā reizē Lidiju notiesāja uz 3 gadiem cietumā turpat Rīgā, bet, kad 1982.g. viņu apcietināja atkal, jutu, ka pienācis laiks rīkoties: es iesniedzu Zviedrijas “Ieceļotāju pārvaldei” lūgumu dot Lidijai tiesības, resp., atļauju iebraukt uz dzīvi Zviedrijā. Kad lūgumu pēc gada noraidīja, nolēmu turpināt plašāku akciju, piesaistot “Amnesty International”, Sarkano Krustu un daudzas citas humānas organizācijas. Kad biju Minsterē, kopā ar skolniekiem veidojām protesta gājienus pret cilvēku tiesību pārkāpējiem Padomju Savienībā, resp. Latvijā, ņemot Lidiju kā piemēru. Kad gada laikā biju savākusi veselu žūksni ar informāciju avīzēs par Lidiju un dažādu nevalstisku biedrību labvēlības apliecinājumus, iesniedzu to visu kā pielikumu vēlreiz Zviedrijas “Ieceļotāju pārvaldei” un dabūju pozitīvu atbildi, - Lidija, un tas tika paziņots Padomju Latvijas valdībai, bija akceptēta Zviedrijā kā īpaša statusa bēgle. Protams, Lidijas dzīvē (viņa pa to laiku bija nosūtīta Krievijas ziemeļos uz Mordovijas nometni), tas neko daudz nenozīmēja. Bet padomju politikā tā bija skrambiņa, un par to mēs varējām priecāties. Ar Lidijas atgādinājumu kā piemēru piedalījos arī Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) rīkotajos pasākumos, uzstādamās Starptautiskās cilvēku tiesību sanāksmēs Vīnē un pēc gada Bernē.
Valentines Lasmanes ieguldījums latviešu izglītībā un kultūrā, kā arī Latvijas neatkarības atjaunošanā ir novērtēts ar vairākiem apbalvojumiem:
• PBLA Krišjāņa Barona prēmija. 1983.g.,
• PBLA Atzinības raksts par sarūpēto R.Blaumaņa piemiņas cilni Somijā, Takaharju slimnīcā. 1990.g.
• Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķiras). 2001.g.
Tagad Latvijā V.Lasmane atguvusi tēva celto māju Pārdaugavā. Pārcelšanos uz Rīgu aizkavēja mazdēla piedzimšana, kam arī jāmāca latviešu valoda, jo viņš dzīvo jauktā ģimenē. V.Lasmanes trīs meitas strādā plašsaziņas vidē – radio un televīzijā.

Attēli:
1. Valentine Lasmane 2001.gadā
2. V.Lasmane Zviedrijā stāsta par vīra māsu Lidiju Doroņinu – Lasmani un rāda uzskates materiālu (brošūru un fotogrāfijas). 1996.gads.

2003.gada novembris
Valsts Malnavas lauksaimniecības tehnikums
Sagatavoja Līga Korkla 3.grāmatvedības kursa audzēkne
Konsultēja M.Orupe – vēstures muzeja vadītāja

LIIS izstrādne