PĒTERIS LAĶIS
izglītības un sabiedrisks darbinieks,
filozofs un mākslas zinātnieks, profesors,
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Esmu dzimis 1952.gadā Rīgā. Beidzis Rīgas 3.vidusskolu
(1971.), pēc tam Latvijas Universitāti (1976.). Strādājis LU
(1976.-1990.) lektora, docenta, katedras vadītāja statusā.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, Izglītības,
zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētājs (1990. -
1993.). Latvijas Kultūras akadēmijas rektors (kopš 1991.
gada), profesors (kopš 1992. gada).
Filozofijas zinātņu kandidāta disertācija
Dabaszinātņu teorijas prognostiskā funkcija
aizstāvēta Ļeņingradas Valsts universitātē (1982.); pēc
nostrifikācijas Latvijas Republikas Zinātnes Padomē
(1992.gadā) saņemts filozofijas doktora grāds. 1998.gadā ar
darbu Laiks un cilvēka pasaule (analizēti H.Heses,
M.Bulgakova un V.Folknera literārie darbi) aizstāvēju
habilitētā mākslas doktora grādu.
Tajā pašā gadā tiku ievēlēts par Latvijas Zinātņu
akadēmijas korespondētājlocekli. Esmu publicējis piecas
monogrāfijas, apmēram 65 zinātniskus rakstus, vairāk nekā 50
publicistisku rakstu un 30 literāri filozofisku eseju.
Starptautiskās konferencēs nolasīts 30 referātu.
Ir lasīti lekciju kursi filozofijā, loģikā, socioloģijā ne
tikai Latvijas Kultūras akadēmijā, bet arī citās Latvijas
augstskolās.
Lielākā veiksme akadēmiskajā darbā ir pēdējie gadi
Kultūras akadēmijā - savstarpējas izpratnes brīži
sadarbībā ar bakalaura un maģistra darbu autoriem šo darbu
vadīšanas laikā, kā arī pētnieciskās aktivitātes kopā ar
kolēģiem.
1999.gada aprīlī esmu apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Gan māte, gan tēvs ir pedagogi. Māte - Rita Laķe (dz.Lapiņa)
ir beigusi Jelgavas Valsts Skolotāju institūtu un Liepājas
Pedagoģisko institūtu, tēvs - Pēteris Laķis - absolvējis
Rīgas Valsts Skolotāju institūtu un Latvijas Universitāti.
Abi vecāki ir strādājuši pedagoģiskajā darbā bērnu namos,
māte līdz aiziešanai pensijā arī Rīgas 45. un Rīgas 11.
vidusskolā.
No vecākiem un arī vecvecākiem Elīzas un Pētera Lapiņiem
(viņi gan nebija skolotāji, bet mūža lielāko daļu
strādāja par grāmatvežiem) esmu mēģinājis iegūt galveno,
kas nepieciešams, lai strādātu akadēmiski pedagoģisku darbu,
- toleranci pret cilvēku un zināšanu pašvērtības izpratni
un izjūtu.
Arī sieva Anda Laķe ir lektore augstskolās. Meitas - Laura un
Elīza - vēl tikai ir sākušas garo zināšanu apguves ceļu.
Kopā ar kolēģiem pie docentes Tatjanas Sutas 1990. g. pavasarī.
1999.gada oktobris
LIIS izstrādne