ROBERTS LAIVINIEKS
Zootehniķis,
Atmodas notikumu dalībnieks,
LTF aktīvists
In memoriam
Dzīvoja no 1915.gada 20. janvāra līdz 1995. gada 6. februārim.
Dzimis Kūku pagasta “Opsās”. Ģimenē saglabājies nostāsts, kā radies uzvārds Laivinieks. (pagasts rakstvedis, pierakstot uzvārdus (19. gs. sāk.), jautājis: “Kam pieder šī laiva, pie kuras viņš sēžot?” - viens no blakus esošiem sacījis: “Tā pieder tam
laiviniekam no “Opsām”, jo Roberta tālais sencis bijis no Kūku puses “Opsu” mājām). Tēvs Nikolajs, būdams atraitnis ar diviem dēliem - Pēteri un Jāni, apprecas ar nabadzīgu zemnieku meiteni Annu, ko viņam ieprecina Annas brāļi. Kopdzīves laikā
piedzimst dēli Alfreds un Roberts. Kad Robertam 2 gadi, mirst tēvs. Pie kapa, redzot, kā notiek bēres, mazais raudot lūdzās: “Neapberiet tētiņu, neapberiet tētiņu!” Dzīve grūta. Viss jāizcīna pašam. No mazām dienām sāk iet ganos. Neviens nenāk
palīgā, pat māte tajā laikā saldi guļ.
Roberts 1924. gadā uzsāk mācības Sūnu 4 – klašu pamatskolā. Skola dibināta 1920. gadā Maijas un Jāņa Sūnu mājās pie Sūnu ezera. Sola biedrs, Evalds Kalniņš atceras: “ Robertam bija ļoti gaiša galva, visas mācības uztvēra ļoti ātri. No 2. klases skolā
mācījāmies vācu valodu. Robertam nebija tintes. Abi rakstīšanai izmantojām manu tintes pudelīti. Robertam patika lasīt grāmatas. Vienreiz gadījies tā, ka kaķis nejauši grāmatu nogrūdis piena spainī. Robertu par to ielika kaktā un viņš raudāja, nevies
par sodu, bet baidoties, ka skolotāja nedos lasīt grāmatas. Grīmanis Ēvalds no Kūku pagasta “Dieviņu” mājām 30 – tajos gados organizēja apkārtnes jauniešu iesaistīšanos skautu kustībā. Arī Roberts darbojās skautos.”
Braucieni jaunības gados ar plostiem pa Daugavu deva izturību un dzimtās zemes mīlestību. Gan Roberts, gan brālis Alfrēds labi dziedāja. Roberts pabeidza veterināro feldšeru kursus, ieguva praksi Jēkabpilī.
2.pasaules karš dzimtai ir dramatisks. 1944. gadā Robertu kā speciālistu iesauca vācu armijā. Kara ceļos aizgāja līdz Šcecinai (Polijā). Sievu par vīra gaitām vairākas dienas pratināja NKVD virsnieki.
1944. gadā sieva Zelma kopā ar dažus mēnešus mazo meitiņu Ainu dodas uz mātes mājām “Zaļaciem” Medņu pagastā, kur ir frontes līnija. Tikai laimīga nejaušība viņu izglābj no izvarošanas. Tikko paspējusi ienākt vecāku mājās, kad krievu armijas kareivji
bijuši klāt un prasījuši: “Kur palika bērnu aukle, kas skrēja šīs mājas virzienā ar mazo bērnu?” Visi rausta plecus un nezina: “Laikam aizskrējusi tālāk.” Tikmēr Zelma ar Ainu guļ zem gultas, uz kuras sēž brālis un lūdz Dievu - lai bērns nesāktu
raudāt vai šķaudīt, tā nododot sevi.
Kara beigās brālis Alfreds, vāciešiem atkāpjoties, metis uz ienaidniekiem rokas granātu, kura nav sprāgusi. Pēc laika mājas pagalmā ienāk grupa vāciešu, un mātes Annas acu priekšā dēlu nošauj. Arī pusbrāli Pēteri Laivinieku kopā ar dēlu Voldi un
citiem Kūku puses ļaudīm - vāciešu nošautus, atrod tad, kad lapsas atrakušas bedri.
Karam beidzoties, Roberts atnāk no Krievijas karavīru filtrācijas nometnes garīgi un fiziski izmocīts. Sāk strādāt. Vajadzēja pierādīt, ka ar godīgu darbu arī viņam un viņa ģimenei ir tiesības uz dzīvi.
Roberts Laivinieks visu mūžu dzīvojis Daugavas krastos Jēkabpilī. Pašmācības ceļā un kvalifikācijas celšanas kursu veidā nemitīgi papildinājis savas zināšanas kā vetfeldšeris vēlāk - zootehniķis, rūpējies rajonā par lopkopības ciltsdarbu.
1960.–70.-tos gados pirmais Lielvārdes Mākslīgās apsēklošanas stacijas tehniķis Jēkabpilī. 20 gadus Krustpilī ievēlēts par lopkopības sabiedrības priekšsēdētāju. 70.-90.gados R. Laivinieks bija pirmais un vienīgais lauku sadzīves pakalpojumu punktu
organizētājs un vadītājs pie Jēkabpils Sadzīves pakalpojumu kombināta.
Sākoties Atmodas laikam - nodibināja un reģistrēja Latvijas Tautas Frontes (LTF) atbalsta grupu ar vairāk nekā 160 domu biedru. 1. , 2., 3. LTF kongresu
delegāts. Viens no pirmajiem, kas dibināja Zemnieku Savienības atbalsta grupu Jēkabpilī. Atmodas gados R.Laivinieks rakstīja rajonā presē par Latvijas un Krustpils atbrīvošanas cīņām 1919. gada 5. jūnijā, kad Valmieras kājnieku pulks atbrīvoja
Krustpili, uzsverot, ka nedrīkstam aizmirst vēsturiskos notikumus novadā. Vēsturei jāsaglabā to cilvēku vārdi, kas krita atbrīvojot Krustpili. Viņš panāca, ka tika atjaunots Brīvības cīnītāju piemineklis pretī Krustpils pilij. Ar viņa iniciatīvu arī
atklāta piemiņas plāksne izvestajiem 1941. un 1949. gados, to ilgu laiku viņš aprūpēja kopā ar dzīvesbiedri Zelmu.
Būdams pilsētas deputāts un ielu komitejas loceklis, bija padomdevējs un daudz palīdzēja visu tautību cilvēkiem. 1991. gada augusta puča dienās kaimiņiene Jefrosinija Ksendzova atnāca pie dzīvesbiedres un sacīja: “Ja, kas notiks, es jūs paslēpšu -
manu māju pārbaudīt viņi nenāks. 1995.gadā, kad Robertu pavadīja aizsaulē, no viņa atvadīties atnāca dažādu tautību cilvēki: latvieši, krievi, čigāni, poļi.
Roberta Laivinieka sapnis bija - atjaunot vēsturiskās vietas - Krustpils pilsētu, kā arī atjaunot mācītājmuižu (pretī Krustpils ev. lut. baznīcai).
Ģimeni nodibināja kara gados. 1943. gadā apprecas ar Zelmu, dzimusi - Vīgante 1922. g.14. 07., daudzus gadus strādājusi “Daiļradē”. Izaudzināja divus bērnus. Dēls Andris Laivinieks dzimis 1954. g. 12. 08., Buguruslanas pilotu skolas absolvents.
Padomju varas gados - pasažieru lidmašīnu pilots, no Rīgas lidostas veica reisus uz PSRS pilsētām un atpakaļ. Meita Aina Laiviniece.
ATTĒLI:
1. Roberts Laivinieks (tolaik pilsētas padomes deputāts) 1992. gadā Jāņu vakarā sagaida savās mājās līgotājus.
2. Roberts Laivinieks 1993. gadā kopā ar ģimeni - sievu Zelmu, vedeklu Innu, mazmeitu Karīnu, aizmugurē dēls Andris un meita Aina.
2001. gada novembris
Jēkabpils bērnu un jauniešu centrs
Sagatavoja: mazpulka dalībnieki Evita Lejiņa, Artūrs Ozoliņš, skolotāja Spodra Purviņa
LIIS izstrādne