VALDIS KUPRIS

Gleznotājs, fotogrāfs;
Profesors, 39 gadus Ņujorkas Tehnoloģiskā institūtā
mācījis zīmēšanu un tēlniecību;
sadarbību ar Latviju sāka 20.gs.80.gados;
Latvijas Mākslinieku savienības biedrs
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2000.)

„Naids un dusmas ir nasta, bet labestība – spārni.”

Valdis Kupris dzimis 1940.g. 6.janvārī Augšzemē, Ilūkstes apriņķa (tagad Jēkabpils rajons) Asares pagastā. Miris 2004.g. 13.maijā Ņujorkā (ASV). Tēvs Voldemārs Kupris bija pusgraudnieka dēls. Viņš bija labs galdnieks ar zelta rokām. Apņēmis par sievu bagātā saimnieka Dzeņa meitu Vilmu, viņš tūlīt ķērās pie mājas celšanas. Kad Valdis nāca pasaulē, aiz Asares muižas parka tikko bija pabeigtas Grāvju mājas. Un priekšā jau vecākais brālis Imants. Ar vecāko brāli saistījās arī Valda pirmās bērnības atmiņas:
– Mēs abi bijām liela zirga mugurā. Kad laidāmies jāt, Imants turējās zirgam pie ausīm, bet es apķēros viņam ap vidu. Atceros, kā smaržoja lielā siena kaudze un kāda smarža nāca no kartupeļu lauka. Tās smaržas nevar aizmirst. Tāpat kā sūnu smārdu mežā, kad mēs braucām projām. Uz ceļa salūza ritenis. Visi bija uztraukušies. Pie apvāršņa varēja redzēt sārtu blāzmu. Tas bija karš.

Tāpat kā daudzi, arī Kupru ģimene (Imants, Valdis, vecāki un tēva māte) 1944.g. jūlijā devās bēgļu gaitās. Liepājā tēvs palīdzējis nest uz kuģa bāreņus.
– Kad skatījos filmu „Baiga vasara“, kur uz kuģa nes bērnunama bērnus, man bija tāda sajūta, ka es to jau esmu kaut kur redzējis. Agrāk to nekad nebiju atcerējies, bet nu pēkšņi atausa atmiņā.
Par radu un savas ģimenes gaitām V.Kupris stāstīja:
– Dzeņu dzimta negribēja nekur bēgt un cerēja, ka viņu mājas karš pasaudzēs. Bet pēc kara vecmāmiņu Ilzi un mātesbrāļus Viktoru un Ludi izveda uz Sibīriju. No Asares izveda ļoti daudzus. Kā tante vēlāk teica: „Akmeņiem bija jāraud, kas te notika.”
Vācijas bēgļu nometnēs Valdiņš rūdījās cīniņos ar vācu puišeļiem, dzenāja bumbu un nemitīgi pastrādāja kādus nedarbus. Tēvs gāja darbā, bet no mammas abi ar brāli nemaz nebaidījās. Vācijā piedzima māsa Ilze, bet Amerikā – brāļi Juris un Pauls. Kad sākās lielā izceļošana, tēvocis Osvalds jau bija Amerikā un atsūtīja savas māsas – Valda mātes - ģimenei izsaukumu. Vilamantika, Konektikutas štatā, kur viņi ieradās 1950.gadā, Valdim iepatikās no pirmās dienas:
– Mani pieņēma darbā par avīžu izvadātāju un iedeva divriteni. Kā pasakā! Īsta zelta zeme! Vācijā mums uz kādiem trīsdesmit puikām bija viens ritenis. Te varēja braukt, cik patīk, un vēl nopelnīt 50 centus stundā. Bet ar to vien nepietika. Gāju visādos darbos. Pa vasarām gāju lasīt zemenes, šķīt tabakas lapas. Mēs visi strādājām. Tēvs nopirka zemi un būvēja māju. Viņš strādāja uz būvēm, bija ļoti labs meistars un savu darbu augstu vērtēja. Darbs viņam bija svēta lieta. Nevienam neļāva sevi komandēt.

Par māti Valdis Kupris 2000.gadā stāstīja:
– Mūsu sargeņģelis vienmēr bija mamma. Viņa no mājām bļodiņā līdzi paņēma saldskābās maizes ieraugu, tāpēc mums nekad nepietrūka maizes. Amerikā viņa sākumā cepa maizīti pašiem, vēlāk arī draugiem un baznīcai. Brālim Jurim mātes saglabātais ieraugs kļuva par labu ieraugu ienesīgam uzņēmumam: atvēra „Latviešu maizes beķereju“. Mātes lielā labestība mani pavadījusi visā dzīvē, ļāvusi justies drošam.( Tāda miera nesēja un ģimenes siltuma uzturētāja ir arī māsa Ilze. Tāda ir mana jaunākā meita Āra. Un varbūt būs arī mazmeita Sianna.)

Valdis pie darba nebija skubināms, bet nekāds paraugzēns arī nebija:

– Mani draugi bija lielākoties ebreji un nēģeri. Amerikāņu puikas par mums smējās, jo viņiem mūsu valoda likās jocīga. Mēs bijām „dīpīši“ – DP (displaced persons - pārvietotās personas). Pret mums izturējās nežēlīgi, un mēs bijām nežēlīgi. Kaušanās un zagšana bija parasta lieta. Reiz mūs pieķēra, kad bijām nozaguši plostu. Policists gāja pie tēva, jo es vēl biju nepilngadīgs. Tas mani briesmīgi aizķēra, ka no tēva prasīja atbildību par to, ko es biju pastrādājis. Toreiz nolēmu uz visiem laikiem – nevar darīt tādas lietas, par kurām tu pats nevari atbildēt. Un nezagu vairs pat ābolus.

Skološanās sākās Vācijā, Manheimas bēgļu nometnē, bet nekādas gaišās atmiņas no pirmajiem skolas gadiem Valdim nav saglabājušās:
– Pirmajā klasē izturēju tikai dažas dienas. Citi bērni jau mācēja lasīt un rēķināt, bet es nekā nesapratu. Atbēgu mājās un paziņoju, ka uz skolu vairs neiešu. Pirmo gadu mācījos mājās. Tagad esmu sapratis, ka man labā smadzeņu puslode krietni pārspēj kreiso. Vārdi, cipari, loģika nav mana stiprā puse. Man galvenais ir jūtas, iztēle, mīlestība, dzimtene, sieviete. Tāpēc jau esmu mākslinieks. Man nekad nav paticis mācīties dzejoļus no galvas. Kaut gan daudzi dzejoļi man patīk. Tos es dažreiz atdzejoju vai apdzejoju – mazliet pārlaboju pēc sava prāta. Tāpat man patīk pielabot fotogrāfijas, ja var kaut ko izteikt pilnīgāk.

Saprotot, ka būs grūti sazināties angļu valodā, lai gan Valdis jau zināja latviešu, vācu un krievu valodu, viņš iegāja jaunajā dzīvē pats ar savu valodu – zīmējumiem. Kad Valdis izauga, šī valoda kļuva par viņa dzīvesveidu. V.Kupris beidza Bostonas universitāti, kur ieguva bakalaura un maģistra grādu glezniecībā, 39 gadus strādāja par gleznošanas pedagogu. Profesors Kupris NYIT (Ņujorkas Tehnoloģiskais institūts) Tēlotājmākslas fakultātē mācīja zīmēšanu un tēlniecību dažādu tautību jauniešiem un bija padomdevējs daudziem pasniedzējiem.

Valdim ir trīs meitas – Evija, Maija (mūziķe un komponiste, kuras meitai Siannai jau no mazotnes padodas gleznošana) un Āra. Valda bijusī sieva nebija latviete, bērnus audzināja meksikāņu auklītes. Visa ģimene labi runāja spāniski. Latviešu svētdienas skolā Valdis nebija mācījies un tautiešu sabiedriskajās aktivitātēs pārāk čakli nepiedalījās. Tad viņš Bostonā nonāca latviešu Dziesmu svētkos. Valdis atcerējās:
– Kad visi sāka dziedāt „Dievs, svētī Latviju!“, ar mani kaut kas notika. Kā pēkšņa atmoda, tāds negaidīts lepnums. Kāda skaista tauta! Kāda fantastiska bagātība mums ir! Tas deva spēku, jaunu virzienu manai dzīvei.

V.Kupris jau 1981.gadā uzdrošinājās atbraukt uz dzimteni. Kopš pirmās ciemošanās reizes Valdis sāka domāt par to, kā viņš varētu palīdzēt:
– Sākumā cilvēki baidījās pieņemt kaut ko no ārzemniekiem. Gribēju atvest piecas tonnas piena pulvera, bet nebija, kas ņem pretī. Vēlāk mani iepazīstināja ar Marinu Kosteņecku, kas tolaik daudz rūpējās par bāreņiem. Tad nonācu Imantas bērnu namā.”
Valdis Kupris daudzas vasaras bija šī nama audzēkņu draugs un rotaļu biedrs, gādāja divriteņus un makšķeres, mācīja zīmēt un riteņus labot, fotografēt un priecāties par dzīvi. Liels atspaids bērnunama saimniecībā ir viņa gādātās veļas mazgājamās mašīnas un citas mantas. V. Kupris vairākkārt piedalījās latviešu bērnu 3x3 nometnēs. Bija arī kā zīmēšanas skolotājs Raunā, Rucavā, Neretā.

Kādu laiku Latvijas bērniem līdzekļus Amerikā vāca V.Kupra dibinātā Latvijas atdzimšanas biedrība „Latvian Renaissance Association”. Kad ziedotāju kļuva arvien mazāk, viņš izveidoja savu „Latviešu atbalsta vienību”. Par vienību Valdis to nosauca tādēļ, lai saīsinājumā iznāktu LAV. Angliski tā izrunā vārdu „love” – MĪLESTĪBA. Valdim dzīve bija sadalīta starp Latviju un Ameriku – četri mēneši te, astoņi tur. Viņš augstu vērtēja Amerikā valdošo toleranci dažādu tautību cilvēku vidū un bija pateicīgs liktenim, ka ar profesora algu un garo atvaļinājumu varēja ik vasaru pavadīt dzimtenē, justies te piederīgs. Savu mīlestību Latvijai viņš ir izteicis dzejolī TU ESI…

Kupris bija pirmais Amerikas latvietis, kas 1985.gadā uz dzimteni atveda savus darbus un rādīja tos plašai publikai. Izstāde notika Rīgā, Pareizticīgo katedrāles zālē (tolaik Zinību nams, ko rīdzinieki mīļi sauca „Dieva auss”). Trīs nedēļu laikā izstādi apmeklēja ap 30 tūkstoš cilvēku. Valdim Latvijā bija vairākas izstādes, viena no tām 2002.g. vasarā Krustpils pilī. Gleznas, zīmējumi, fotogrāfijas ar filozofisku ievirzi. Vienai no izstādēm dots nosaukums „Ar eņģeļa acīm“. Arī bērniem un labiem draugiem viņš dāvināja paša veidotus eņģelīšus, mazas, mīļas ģipsī atlietas figūriņas. Māksliniekam šī tēma bija tuva:
– Man liekas, ka katram ir savs eņģelis. Mums noteikti stāvēja klāt eņģelis, kad kara laikā cauri visai Latvijai kūlāmies uz Liepāju. Kopā ar mums bija tēvocis, viņu kā dezertieri tolaik varēja nošaut. Vēlāk Vācijā slīku. Jau biju nogājis dibenā, redzēju zilganu gaismu, pēkšņi atmodos krastā, biju sveiks un vesels. Tas bija mans eņģelis, kas man nebija ļāvis aiziet nebūtībā. Ar eņģeļa acīm pasaulē skatās arī bērni un veci cilvēki. Tie, kam nav ļaunuma sirdī.

Valdis atcerējās, ka Rembrants katrā cilvēkā redzēja karali:
– Katrs cilvēks ir īpašs, izcils. Ja tu glezno, zīmē vai fotografē cilvēku, tev viņam jātuvojas ar apbrīnu un pazemību. Viņš ir tas svarīgākais, ne tu. Tu esi kā intervētājs, un tava ota, zīmulis vai kamera sinhronizē tās atbildes, ko tu izlasi viņa sejā, acīs. Kādi būs tavi jautājumi, ko tu jutīsi un sapratīsi, tāds arī iznāks portrets.

Edīte Pulere, Asares pagasta padomes sekretāre (1990-1994) atceras:
– Valdis Kupris vienmēr, kad bija Latvijā, brauca uz Asari. Pirmo reizi viņu pie mums slepeni atveda 1982.gadā. 1991.gadā Valdis piedalījās Līgo svētkos un iededza Asares parkā jāņuguni, bet 1.septembrī - jaunās Asares skolas atklāšanā (vecā Asares skola tika likvidēta 1968.g.), vienā telpā bija viņa darbu izstāde. 1992.g. decembrī V.Kupris vadīja skolēniem nodarbības zīmēšanā. 90. gadu sākumā atguva īpašumā tēva mājas un zemi. Kad bija Asarē, kopa mājas apkārtni, pļāva zāli, laboja mājai jumtu. V.Kupris nodeva Asares luterāņu draudzei mātes ziedojumu. Pateicoties tam, kā arī Valsts kultūrkapitāla fonda un pašvaldības līdzekļiem, 2002.gadā tika restaurētas divas E.Todes darbnīcā 1909.gadā Rīgā gatavotās vitrāžas. Asariešiem viņš paliks atmiņā kā vienkāršs, sirsnīgs un darbīgs cilvēks. Paliks atmiņā viņa atziņa: „Naids un dusmas ir nasta, bet labestība – spārni.”

V. Kupris 1996.gadā dalījās pārdomās par dzīvi:
– Pats dārgākais ir laiks, ko tu vari otram dot. Kad biju precējies, darīju tukšas lietas – spēlēju kārtis, gāju uz dejām. Tad vienā brīdī jautāju sev: kāpēc? Gribēju darīt to, kas ir vērtīgs. Jo – kas tad ir dzīves jēga? Kas ir bagātība? Ko spēsi paņemt mūžībā līdzi? Ir cilvēki, kurus tu esi mīlējis un kuri ir mīlējuši tevi. Mīlēt – tas ir tik vienkārši. Mūža beigās es gribu būt no mīlestības iztukšots.

Valdis Kupris nomira 2004.g. 13.maijā Ņujorkas slimnīcā pēc smagas slimības. Pēc viņa vēlēšanās puse pīšļu palika ASV, Vilimantikā, kur viņš aizvadīja dzīves lielāko daļu, bet otra – dzimtajā pusē. 2006.g. vasaras saulgriežu laikā urna ar viņa pīšļiem tika apbedīta Asares pagasta Emsiņu kapsētā. Tēlnieka Induļa Rankas veidotajā kapakmenī iekalts vārds „VALDIS” un eņģeļa motīvs, jo V.Kupris pats dzīves pēdējo 20 gadu laikā ar eņģeļa acīm centās raudzīties pasaulē un vedināja to darīt citus.

2000.gadā Latvijas neatkarības svētkos Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības, ASV Universitāšu profesoru asociācijas un Latvijas Mākslinieku savienības biedrs Valdis Kupris saņēma Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.
Alberts Kreņevskis ir veltījis dzejoli Valdim Kuprim (Latviešu māksliniekam ASV). Šī dzejoļa pirmās divas rindas
Iecērt akmenī trīs vārdus –
Tauta, Dzimtene un Mājas.
ir iemūžinātas 2007.g. 27. oktobrī Asares centrā atklātajā piemineklī represijās cietušo Asares pagasta iedzīvotāju piemiņai 1941-1991. Piemineklis ir veltīts arī Kupru ģimenei, kas 1944.gadā bija spiesta pamest dzimto zemi.

Attēli:
1. Valdis Kupris izstādes atklāšanā Krustpils pilī. (2002.) Daigas Kalniņas foto.
2. Kupru mājas „Grāvji“ Asares pagastā.20.gs. 80. gadi.
3. Valdis Kupris ar skolēniem Dziesmu svētkos. 80. gadu beigas.
4. V. Kupris filmē „Baltijas ceļu“ Cēsu apkārtnē. 1989.g. 23.augustā. Daigas Kalniņas foto.
5. Zīmēšanas nodarbībās Asares pamatskolā. 1992, studijas “VVvideo” arhīvs.
6. Kapakmens V.Kuprim Asares pagasta Emsiņu kapos (autors I. Ranka). No kreisās: Edīte Pulere, Judīte Markūne un Linda Pakalne (2008.)

Apraksta sagatavošanā izmantoti raksti no laikrakstiem „Latvijas Vēstnesis” (01.12.2000.), „Diena” (16.08.1996.), „Asares Pagasta Vēstis” (10.2006.) un NYIT mājas lapas. Ar materiālu apkopojumu par V. Kupri (preses izdevumos, fotogrāfijās, video un audio ierakstos) var iepazīties Asares pagasta vēstures centrā un Mārtiņa Buclera Fotogrāfijas kabinetā Viesītē).

2008. gada marts

Jēkabpils BJC
Sagatavoja Asares mazpulka dalībnieces Judīte Markūne (9. kl.) un Linda Pakalne (8. kl.)
Konsultēja Spodra Purviņa un Edīte Pulere

Ievietots ar PBLA atbalstu