ROBERTS KUDIŅŠ

Mežsargs sestajā paaudzē, dabas parka „Daugavas loki”
pirmais direktors (1990-1993), tagad individuālais komersants;
Atmodas laika sabiedriskais un politiskais aktīvists,
pirmais LKF Spīdolas balvas laureāts Latgalē.
Apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Ir vērts dzīvot, lai ko tādu pieredzētu! Lai iemācītos būt tik stipriem un pacietīgiem, lai mierīgi un bez panikas varētu noskatīties uz tankiem ielās, lai apjaustu, ka brīvību un neatkarību nevar vienkārši pasludināt, jo tā vispirmām kārtām ir katra cilvēka iekšējā sajūta. Mans stāsts būs par Robertu Kudiņu, jo viņš bija daļa no tā visa - šī daudzpusīgā Atmodas laika.

R.Kudiņš ir dzimis 1953. gadā slavenā Latgales mežsargu ģimenē – viņa dzimtas vīrieši, ieskaitot Robertu, sešās paaudzēs piekopuši šo amatu. Dzimtai ir radnieciskas saites ar Latgales drukas aizlieguma laika apgaismotāju Skrindu dzimtu. Dzimta lepojas arī ar to, ka Roberta Kudiņa vectēvam Antonam Aizbaltam bija pirmā telefoncentrāle Kalupē, bet Ratnieku sādžā piederēja linu sēklu eļļas spiestuve.
R.Kudiņš astoņgadīgo izglītību guvis Špoģu vidusskolā, tad nolēmis turpināt dzimtas tradīcijas un iestājies Aizupes Meža tehnikumā, kuru pabeidza 1972.gadā, pēc tam sekoja studijas LLA Mežsaimniecības fakultātē (pabeigta 1981.g.).
Darba gaitas Roberts uzsāka kā mežsargs, vēlāk bija vecākais inženieris Daugavpils mežrūpniecības saimniecībā (MRS) un Daugavpils Tehniskās inventarizācijas biroja priekšnieks. 80. gadu beigās Roberts Kudiņš strādāja Daugavpils izpildkomitejā Ekonomikas attīstības daļā. Tajā laikā izpildkomitejas priekšsēdētājs bija Viktors Krols, tagadējais Daugavpils nodaļas SEB bankas pārvaldnieks, kurš bija ļoti progresīvs cilvēks. Viņam bija tuvas patriotiskās un nemiernieciskās noskaņas Latvijā, viņš cilvēkiem, kuri simpatizēja Tautas Frontes kustībai nelika šķēršļus.
Roberts Kudiņš atceras, ka 80.gadu beigās Rīgā Tautas Frontes kustība pieņēmās arvien organizētākā plašumā, savukārt Daugavpilī bija manāmi tikai pirmie tās iedīgļi. Pie Tautas frontes dibināšanas šūpuļa pilsētā bija Gunārs Tāsis, Jāzeps Matejs (miris) Foma Morozovs, rajonā - Jānis Strods, Stefans Rāzna, dekāns Andris Aglonietis, Helma Hansone, Vilhelms Rodziks (miris) Boļeslavs Purmalis, kā arī Daugavpilī esošie LNNK biedri.
Sākumā sekmīgu TF darbību Daugavpilī traucēja stiprā Komunistiskā partija, kā arī procentuāli lielais cittautiešu skaits. Pilsētā bija koncentrētas lielas militārās vienības, jo Daugavpils cietoksnī atradās kara lidotāju augstākā apmācību skola. Bija grūtības sapulcēties, organizēt tikšanās - to vajadzēja darīt paslepus, jo sākumā cilvēki baidījās TF atklāti atbalstīt.

Roberts Kudiņš bija viens no TF līderiem Daugavpilī, taču viņš savas pozīcijas atdeva Jānim Žugovam, kurš uzņēmās Daugavpils Tautas frontes nodaļas vadītāja amatu. Kudiņš atceras, ka Daugavpils nodaļu pirmajā Tautas frontes kongresā pārstāvēja J. Žugovs, Ē. Didriksons, taču uz otro, trešo, piekto, sesto brauca arī viņš. Cilvēki, kuru ieguldījumu vērts pieminēt sakarā ar Tautas frontes darbību Daugavpilī, ir daudz, viņaprāt izcilākie aktīvisti bija Ģertrūde Rasnače (tolaik Kudiņa), Bruno Saulītis, Valdis Lauskis. TF veidošanos ļoti atbalstīja un savu svētību tai deva Daugavpils katoļu draudzes dekāns Madelāns un Aglonas bazilikas priesteris Andris Aglonietis. (Vēlāk gan katoļu baznīca atdalījās no šīs kustības. )

Taču Tautas frontes Daugavpils nodaļas valdē darbs neritēja gludi, sākās nesaskaņas, jo acīmredzot valdē amatus ieņēmušajiem cilvēkiem bija dažādi mērķi. Darbu apgrūtināja arī spēcīgā Interfrontes darbība toreizējā pilsētas partijas sekretāra Vladimira Žarkova vadībā. 1988.g. TF radās doma virs Vienības nama pacelt Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. TF valde griezās pēc atļaujas. Protams, ka Žarkovs to nedeva; vēl vairāk - viņa vadībā tika savākti 2013 Interfrontes biedru paraksti pret šo akciju. (Jāatzīmē, ka Daugavpilī karoga atjaunošana arī vēlāk bija saistīta ar dažāda veida pretdarbību.) Izšķīrās visu veikt slepeni. Gatavojoties 18.novembrim, J.Žugovs Vienības nama skatuves ietērpam izmantoja audumu, kas atbilst Latvijas karoga krāsām, un skatuve tika noformēta kā viens vienīgs liels karogs. Savukārt LNNK biedrs S. Fadejevs no šī skatuves karoga nogrieza gabalu, piesēja to koka kātam un svētkos pacēla virs Vienības nama jumta.

Roberts Kudiņš stāsta, ka, pateicoties savam amatam un kaislīgajam vaļaspriekam - medniecībai, viņam bija plaši sakari ar daudzām organizācijām un biedrībām, lai varētu organizēt cilvēkus. 1989.g. februārī Roberts Kudiņš kopā ar saviem domubiedriem nolēma sasaukt 1. Latgaļu konferenci, kura notika toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Atļauju konferencei dabūja Aivars Ķehris, institūta arodbiedrības priekšsēdētājs. R.Kudiņš slepeni pasūtīja pie šuvēja divus Latvijas karogus. Bija domāts vienu pacelt virs institūta, otru paturēt rezervei. Pirms karogu iesvētīšanas Kudiņš, izņemot tos no portfeļa, pārsteigts pamanīja, ka karogiem ir nepareizas proporcijas - 1:1:1 (kā Austrijas karogam). Iespējams, kāds bija dzirdējis Kudiņa sarunu ar šuvēju un licis uztaisīt šīs nepareizās proporcijas. Taču dekāns Madelāns karogu iesvētīja, bet vēlāk tika pasūtīts jauns karogu pareizās krāsu proporcijās - 2:1:2. ( R.Kudiņš sakarā ar valsts karogu atceras arī Jāni Rasnaci, kurš viens pats, riskējot ar dzīvību, jau astoņdesmito gadu sākumā vairākkārt uzvilka Latvijas karogus Daugavpils centrā virs dažādām iestādēm, kā arī krāsoja uz namu sienām uzsaukumus un izvietoja pilsētas ielās plakātus. Viņš ne reizi neticis pieķerts.)

Roberts Kudiņš atceras, ka viņam kā vienam no pirmajiem Latvijā bija kserokss (kopēšanas aparāts), ko uzdāvināja Kanādas Daugavas Vanagu organizācijas pārstāvji. Uz tā varēja kopēt TF paziņojumus, skrejlapas... Latgales ļaudīs modās latgaliskā pašapziņa. Anta Rugāte un Uldis Dvinskis Rēzeknē, Latgales televīzijā, veidoja raidījumu „Labvakar, Latgola”, un pirmais raidījums bija veltīts Daugavpilij. R. Kudiņš bija vairāku sižetu autors. Īpaši lielu rezonansi guva sižets par boksa klubu, ko Lokomotīvju remonta rūpnīca bija ierīkojusi Daugavpils luterāņu baznīcā.

Lielo akciju, saietu organizēšana, kas galvenokārt notika Rīgā, deva arī Latgales iedzīvotājiem pārliecību, ka latgalieši ir piederīgi un vajadzīgi savai valstij Latvijai. Cilvēkos radās ticība, ka ar savu aktivitāti katrs cilvēks un visi kopā var būtiski mainīt un ietekmēt valsts likteni. Kā jau iepriekš tika minēts, Žarkova un Golubeva vadītā Interfrontes kustība bija ļoti spēcīga. Ar Maskavas palīdzību viņi vēlējās Latgalei piešķirt autonoma apgabala statusu. Lai to novērstu, latgaliešiem bija jāsaliedējas un jākļūst vēl aktīvākiem. Tika nolemts organizēt Latgaliešu kongresu. Tas notika Rīgā - Zaķusalā. Sabrauca ļoti daudz latgaliešu, bet kongresa atklāšanas brīdī J.Žugovs paziņoja, ka kongresam jānotiek Latgales teritorijā. Iestājās apjukums, un tad Inese Paklone lūdza Robertu Kudiņu ņemt vadību savās rokās. Šajā kongresā tika pieņemts lēmums nepieprasīt latgaliešu valodai tādu pašu statusu kā latviešu valodai. Toreiz tas bija ļoti pareizs lēmums, jo pretējā gadījumā krievi izvirzītu tādas pašas prasības par savu valodu.

Roberts Kudiņš atceras arī to, ka pēc 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas vēl ilgu laiku Interfronte nevēlējās padoties. Viņš ir bijis Rīgā 15. maijā, kad civilajās drēbēs pārģērbtie kadeti devās uz Augstāko Padomi. Pūlī bija gan interfrontieši, gan tautfrontieši, izcēlās sadursme, taču milicija pūli ātri izdzenāja.
Kā ļoti veiksmīgu savas biogrāfijas notikumu Roberts Kudiņš min to, ka 1990.g. 8. februārī tika dibināta administratīvā vienība dabas parks Daugavas loki un viņš kļuva par tā direktoru. Daugavas loku izveide sasaucās ar kopējo Latvijas vides aizsardzības ideju, par ko 80.gadu beigās iestājās Dainis Īvāns, apturot hidroelektrostacijas būvniecību pie Daugavpils. Jau tad dzima tautas kopības apziņa un iedrošināšanās paust savu viedokli.
Atceroties 1991.gada Barikāžu dienas, Roberts Kudiņš stāsta, ka pēc Viļņas notikumiem viņš automašīnā ar 3 līdzbraucējiem devies uz Rīgu – uz TV Zaķusalā. Īpaši saspringta bija pirmā nakts: cilvēkiem nebija ieroču, bija auksti, bet bija drosme stāvēt un nosargāt savu televīziju. Uz Rīgu tika sūtīta Vitebskas VDK mācību divīzija, taču karavīri negāja pret tautu, virsnieki nolika partijas biļetes, tāpēc šo divīziju pat neieveda Rīgā.
R.Kudiņš stāsta arī par vērienīgo 13. janvāra demonstrāciju Rīgā. Janvāra notikumos Rīgā Kudiņš sastapies arī ar OMON kaujiniekiem: braucot automašīnā pa Vanšu tilta tiltu, viņš redzēja, ka kādu mašīnu aptur omonieši, šoferi sita un spārdīja ar kājām. Tā kā Robertam līdzi bija bise, viņš izlēma bēgt, uzņemot lielu ātrumu. Tās pašas dienas vakarā (16.janvārī – tieši pusstundu vēlāk – Vecmīlgrāvī ar OMON raidītu lodi tika nošauts R.Mūrnieks).
Tautas Frontes Daugavpils nodaļā valdošās nesaskaņas turpināja augt, tāpēc tika pieņemts lēmums nomainīt tās vadītāju. Par jauno priekšsēdētāju kļuva J. Jahimovičs. Roberts Kudiņš iesaistījās TF organizētajās Baltijas ceļa aktivitātēs – aicināja cilvēkus, organizēja braucienus, organizēja ugunskurus pie Cēsīm. 90.gadu sākumā daudzi no Tautas frontes vadošajiem darbiniekiem iesaistījās dažādās partijās, lai nodarbotos ar politiku.

R.Kudiņš no 1990. līdz 1993.g. bija dabas parka „Daugavas loki” direktors. Parks dibināts senlejā, kur Daugava met astoņus lielus, skaistus lokus (dabas parks tagad ir Eiropas Savienības „Nature 2000” ietilpstošo teritoriju sarakstā). Parka uzdevums - saglabāt unikālo un savdabīgo Daugavas vidusteces ainavu, tās vērtīgos dabas kompleksus, augu un dzīvnieku sugu bioloģisko daudzveidību, kā arī kultūrvēsturiskos pieminekļus. 2003. gadā Dabas parkā „Daugavas loki” Vasargelišķu ciemā tika atklāts atjaunotais skatu tornis. Projekta idejas autori bija R.Kudiņš, J.Silovs un J.Strods (iepriekšējais skatu tornis tika uzbūvēts 1991.g., kad Roberts bija parka direktors). 1993. – 2000. gadā R.Kudiņš ieņēma ierēdņa amatus (Daugavpils Valsts Zemes Dienesta priekšnieka vietnieks, pēc tam - inspektors Silenes robežkontrolpunktā). Tagad strādā kā individuālais komersants.

R.Kudiņš ir ļoti darbīgs - apguvis vismaz 5 profesijas, pie sirds iet arī celtniecība. Daba viņu ir apveltījusi arī ar radošām spējām - viņam patīk zīmēt karikatūras, rakstīt dzejoļus, spēlēt teātri. Viņš ir plaši pazīstams gids - vada ekskursijas Latvijā un Lietuvā, visbiežāk Latgalē (Aglona, Daugavpils cietoksnis, Napoleona kara gaitas) u.c. Interesējas par vēsturi, nacionālajiem parkiem, dabas aizsardzību , ceļvežiem un tūrisma aprakstiem un kartēm. Palīdzējis veidot filmas par vidi un vēsturi, piemēram, par Dzintara istabu. Ir divu muzeju - Vabolē, un Naujenē - dibināšanas līdzautors un fondu līdzveidotājs. Ļoti liels ir viņa atbalsts brāļu Skrindu muzejam Vabolē, par saviem līdzekļiem viņš ir sponsorējis pieminekli brāļu Skrindu mājās. Roberts Kudiņš bija pirmais Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas laureāts Latgalē. Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejam viņš uzdāvināja Barikāžu aizstāvju fonda veidoto filmu un savu barikāžu dalībnieka piemiņas nozīmīti, lai katrs to varētu aplūkot muzeja ekspozīcijā.

R.Kudiņš aktīvi sadarbojas ar Latgales vēstures pētniekiem, bijis arī Latgales Pētniecības institūta biedrs un atdāvinājis daudz latgaļu grāmatu, organizējis zinātniskās konferences un izstādes. Ir ņēmis līdzdalību grāmatas tapšanā par LTF Daugavpilī. Darbojas fondā Latgales pētnieki, ir fonda Augšdaugava līdzdibinātājs.
Cilvēks ar krāsainu, emocionālu piedzīvojumu un pārdzīvojumu gammu. Pēc dabas holēriķis un kaislīgs mednieks. Trauksmainās darbības rezultātā piedzīvojis divus infarktus, taču R.Kudiņu tas neaptur. Viņš saka: „Steidzos dzīvot tā, ka arī 3 holēriķi mani nepanāks.” Robertam ir četri bērni - Evelīna, Guntars, Undīne un audžudēls Mārcis.
Roberts Kudiņš, Atmodas laika sabiedriskais un politiskais aktīvists Daugavpilī un Latgalē, to laiku atceras kā ļoti trauksmainu, cildenu, kopības pilnu, un arī neprognozējamu laiku. Viņš uzsver, ka Latvijas Tautas frontes godīgā daļa godam izpildīja savu pilsonisko pienākumu. Tālāk, viņaprāt, ne bez atbalsta no ES, bijušie komunisti, personīgu interešu vadīti, izlaupīja un noveda valsti līdz pašreizējam bankrotam. Tagad Roberts Kudiņš jūtas vīlies Latvijas politikā un politiķos, viņš uzskata, ka pašos pamatos ir pieļautas kļūdas, jo nauda saplūda ar varu, un uzsver, ka politika, vara un nauda nedrīkstētu būt vienās rokās. Viņš pauž domu, ka būtu jācīnās par mažoritāro vēlēšanu sistēmu un ka nevar pieļaut, lai visas institūcijas - likumdošanā, izpildvarā, tautsaimniecībā - ir politizētas. Roberts Kudiņš atzīst: „Esmu vīlies ne vien par pašreizējo situāciju, bet arī par to, ka valsts vadītāji negrib saprast, kāpēc tauta tos nemīl. Šos gadus tautu mānīja, muļķoja un nodzirdīja. Un tagad baidās, ka var būt sociāls sprādziens. Lūdz Dievu, lai nenolād, bet neatvainojas un neko nemaina. Piedāvā vēlēt prezidentu, bet tas ir kā plāksteris mironim! Zagt nevajag simtos miljonu (Dienvidu tilts, Parex banka u.tml.)! Suverēnā Latvijas valsts šodien vairs reāli nepastāv. Bet tā ir cita saruna …”

Attēli:
1. Roberts Kudiņš ar sālsmaizi „Daugavas loku” atklāšanā
2. Plostnieku brauciens pa Daugavas lokiem ( foto no www.drp.lv)

2009. gada novembris

Špoģu vidusskola
Materiālu sagatavoja 12. a klases skolniece Alise Strode
Konsultante skolotāja Valentīna Ivanova

Ievietots ar Tautas frontes muzeja atbalstu