AIVARS KRŪMIŅŠ
Fizikas skolotājs ar 35 gadu stāžu,
LNNK un LTF biedrs
Dzimis 1948.gadā Litenē. Tēvs Pēteris Krūmiņš pēc
profesijas bija dzelzceļnieks Māte Ilva Krūmiņa strādāja naftas bāzē, tomēr
vairāk bija mājsaimniece. Tēva darba dēļ viņi mainīja dzīvesvietu, un 1949.gadā
Aivars nonāca Cesvainē. Viņš pats sevi uzskata par cesvainieti. Tur pamatskolā
viņš sāka iet 1954.gadā, vidusskolā - 1963.gadā. Par skolas laiku Aivars stāsta:
Man laimējās ar labiem skolotājiem. No sākta gala dikti interesēja fizika,
vairākas reizes piedalījos republikas mēroga fizikas olimpiādēs, bija arī
godalgotās vietas. Vasarās piedalījos jauno fiziķu nometnēs.
Vidusskolu Aivars pabeidza 1966.gadā. Iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā
(tagad RTU) Mehānikas fakultātē metāla apstrādes specialitātē. Viņu šī
specialitāte neinteresēja. Aivars nožēloja, ka nebija gājis uz Universitātes
fizmatiem. Pēc II kursa viņu iesauca armijā. Aivars dienēja sakaru rotā netālajā
Kaļiņingradas apgabala Sovetskas pilsētā, agrākajā Tilzītē.
Pēc armijas 1970.g. Aivars strādā par treneri Madonas sporta skolā. Tātad no šī
gada sākās viņa pedagoģiskais darba stāžs. Vēlāk pārgāja studēt uz Daugavpils
skolotāju institūta Fizikas – matemātikas fakultāti, kuru arī pabeidza.
Pēc studijām Aivars vairākkārt maina darbvietu - vienu gadu nostrādā par fizikas
skolotāju Jaunpils vidusskolā, tad vairākus gadus Kuldīgas pamatskolā, kura
vēlāk kļuva par Kuldīgas 3.vidusskolu (tagad Centra vidusskolu), pēc tam
Skrundas arodskolā (agrāk 42.profesionāli tehniskā skola) un beidzot Skrundas
1.vidusskolā, kur strādā joprojām.
Sākoties Trešajai Atmodai Aivars nestāvēja malā. Kad 1988.gadā dibinājās LNNK un
pēc tam arī LTF Aivars iestājās abās. Viņš stāsta:
- 1988.gada pavasarī notika radošo profesiju savienību kongress, kur sāka
runāt atklātāk par mūsu valsts pagātni, pēc tam sekoja folkloras festivāls
„Baltika-88”, kur studenti pirmo reizi Rīgā ielas izgāja ar
sarkanbaltsarkanajiem karogiem un viņiem nekas nenotika, bet tauta pievienojās.
Kuldīgā un Skrundā dibinājās LNNK - biedri bija A.Kļaviņš, I.Mielavs, Ē.Kungs
(ar brāli), Kutuļskis, Zeberliņa, u.c. Mūsu grupa uz sapulcēm brauca arī uz
Kuldīgu. Tur saiešanas notika vecajā rātsnamā pie Alekšupītes. Vēlāk LNNK
iekļāvās LTF. Atceros, mūsu nodaļas Tautas frontes saiets notika septembra
sākumā. LTF domnieku amatiem mēs izvirzījām divus cilvēkus – Zariņa un
Blūma k-gus.
Tie bija interesanti laiki.
Tolaik, kad sarkanbaltsarkanais karogs vēl nebija atļauts, mēs profskolā
strādājošie LNNK biedri sametām naudu un nopirkām karogu, kuru izkārām pie
skolas. Vēlāk, kad tas tika atzīts, skolai pašai sava karoga nebija, viņi to
aizņēmās no mums un tas skolai palika pavisam.
1989.gadā mēs, vairāki aktīvi skrundenieki, kuru vidū bija arī
Ernests Felds un daži skolēni, braucām uz
Airītēm stādīt ozolus, atjaunot Kalpaka ceļu. Vēl tā paša gada martā, kad bija
pavasara saulgrieži, notika pavasara skrējiens – maratons līdz pat Saldum un
atpakaļ – 42 km. Maratonisti izskrēja vēl ziemā, ieskrēja pavasarī. Tur bija arī
sarkanbaltsarkanie karogi, viss notika tādā nacionālā stilā. Tas man ir fiksēts
diapozitīvos.
Traģiskākie un saviļņojošākie notikumi man saistās ar barikādēm Rīgā. Spilgtā
atmiņā palikusi svētdiena, kad mēs braucām uz Rīgu, uz lielo manifestāciju
krastmalā, pēc kuras sākās barikāžu būve. Pirms izbraukšanas mēs visi iegājām
baznīcā. Sajūta bija diezgan baisa, jo notikumi Lietuvā tikko kā jau bija
zināmi. Rīgā tas faktiski bija otrs lielākais saiets. Piedalījās ap 500 000
cilvēku. Viss notika ļoti solīdi, mierīgi. Virs galvām lidoja helikopters,
kaisīja skrejlapiņas, kuras mēs visi ķērām. Tur bija LTF uzsaukums, ka Rīgā
jātaisa barikādes. Es paliku Rīgā pa nakti. Vairāk gan biju kā vērotājs, redzēju
kā Rīgā sāka vest iekšā smago transportu. No rīta atgriezos mājās.
Skrundā
tad jau organizējās braucēji uz barikādēm, bet pienāca paziņojums, ka mums
svarīgāk ir atrasties Kuldīgā un sargāt tur atrodošos TV retranslācijas torni.
Toreiz domāja, ka, ja OMON ieņems Rīgas telecentru, tad ziņas noraidīs uz
Kuldīgu, un no turienes tālāk Zviedriju, Gotlandi. Tā pirmo nakti uz barikādēm
es pavadīju Kuldīgā. Arī no tiem laikiem saglabājušies diapozitīvi. Tur bija
tāda atmosfēra, ko izstāstīt nevar. Atmiņas, kas paliks visam mūžam – vienotības
sajūta!
Jau pēc pusgada piepildījās pareģojums par Kuldīgas TV torņa svarīgumu. Kad
1991.gada augustā Maskavā bija apvērsums, puča laiks, Latvijā nekādas barikādes
vairs nebija un telecentru Rīgā OMON ieņēma. Pēdējā pārraide caur Kuldīgu gāja
uz Zviedriju. Tālāk televīzijas pārraides notika no kaut kurienes citur Latvijā.
Kad sākās Skrundas lokatora likvidācijas priekšdarbi, es biju pirmajā
privātpersonu grupā, kas kā sabiedrības pārstāvji tika iekšā lokatorā..
Midrjānis mani tur iesaistīja. Bija pārstāvji no Rīgas, no Fizikas institūta.
Atbrauca arī kāds konstruktors no Maskavas, kurš cēla šāda tipa lokatorus.
Toreiz viņš daudz meloja, sniedza tīro dezinformāciju…”
Tagad Aivars ir novērsies no politikas. No LNNK izstājās tajā momentā, kad
notika apvienošanās ar „Tēvzemei un Brīvībai”, bet idejas vēl aizvien tuvas..
Aivaram ir savs viedoklis par politiku:
-Ideja par Neatkarīgo Latviju ir piepildījusies, bet to, ka mums nav tā dzīve
tāda kā vajag, acīmredzot ietekmē dažādi būtiski apstākļi. Kad stāsta, ka daudzi
cilvēki ir pazaudējuši ar privatizāciju, ar pārejas laikiem, es bieži smejos -
cik žēl, ka tajā momentā nebija dzīvi vairs tie cilvēki, kas pārzināja tās LR
lietas. Man, piemēram, opītis nomira 1986.gadā 93 gadu vecumā. Viņam vajadzēja
padzīvot mazliet ilgāk, tāds cilvēks būtu daudz ko palīdzējis. Mēs jau nebijām
tādām pārmaiņām pietiekami piedzīvojuši. Ja to visu tā apzinātos, kā saprotam
tagad, tad laikam tāda izsaimniekošana nebūtu bijusi iespējama.
Tagad Aivars vēl arvien turpina darbu Skrundas 1.vidusskolā par fizikas
skolotāju un ir skolēnu iecienīts. Aivaram ir ģimene - apprecējās 1972.gada
19.augustā ar talsinieci Dzintru. Arī viņa pēc profesijas bija fizikas -
matemātikas skolotāja, bet vairāk iznācis būt par mājsaimnieci. Ģimenē uzauga 3
bērni. Tagad ir 3 mazbērni. Vecākā meita strādā Talsos par angļu valodas
skolotāju. Dēls Andris ir profesionāls sportists. Spēlē volejbolu Tartu Perelaip
komandā, kura pašreiz ir Baltijas čempione. Andris ir arī pieckārtējs republikas
čempions bīčvolejbolā (pludmales volejbolā). Vienlaicīgi vēl studē Universitātes
pedagoģijas fakultātes sporta nodaļā. Jaunākais dēls patreiz mācās Universitātē
ekonomistos un vienlaicīgi strādā.
ATTĒLI:
1.A.Krūmins savā kabinetā liek atzīmes klašu žurnālos
2.Vairākām klasēm A.Krūmiņš ir bijis audzinātājs. Kopā ar 1998.gada izlaiduma
klasi.
2004.gada martā
Skrundas 1.vidusskola
Dzīvesstāstu pierakstīja Ainars Bumbieris
Konsultēja Baiba Eversa.
LIIS izstrādne