HARALDS UN ZĪLĪTE KRŪMIŅI
darbojās Latvijas Tautas frontē,
aktīvi iestājās par Latvijas neatkarību
Haralds Krūmiņš dzimis 1944. gada 31. janvārī Jelgavā. Pēc
Rīgas 3. tehniskās skolas absolvēšanas 12 gadus strādāja par kino mehāniķi
Jelgavas rajonā. H. Krūmiņam visu mūžu interesēja tehnika un ar to aizrāvās, it
sevišķi ar motocikliem. Jaunībā piedalījās motokrosos Jelgavā un ir izcīnījis
godalgotas vietas.
Haralds pēdējos 20 darba gadus, no 1974. – 1994. gadam, strādāja par vadītāju uz
autoceltņa „ZIL” un „MAZ” Jelgavas rajona kolhozā „Avangards”, veicot darbus gan
mežā, gan celtniecībā.
Zīlītes Krūmiņas dzimtā vieta Rīga. Tēvs Arnolds bija inženieris – tiltu
projektētājs, māte Marta – šuvēja. Zīlīte pirmo reizi pasauli ieraudzīja 1939.
gada 21.janvārī, kad aiz loga dziedāja bargais ziemeļvējš, un zemi klāja balta
ziemas seģene. Zīlītei bija silti daudzbērnu ģimenē, tur viņa tika pieskatīta un
mīlēta.
Jau bērnībā Zīlītei radās interese par mediķu darbu , tādēļ savu darba mūžu
veltīja medicīnai. 1960. gadā viņa absolvēja Rīgas pirmo medicīnas skolu, ieguva
medfeldšera specialitāti.
Zīlīte bija ļoti aktīva studente, viņai interesēja viss jaunais, kas ienāca
valstī. 50. - 60.gados bija valdības aicinājums jauniešiem doties uz neskartajām
zemēm, lai tur apstrādātu laukus, celtu pilsētas. Simtiem jauniešu devās uz
neskartajām zemēm, arī Zīlīte. Viņa dažus gadus nostrādāja par feldšeri
Petropavlovskas apgabalā, pēc tam atgriezās Latvijā.
Zīlīte atrada darba vietu Bauskas feldšeru punktā – ātrajā medicīniskajā
palīdzībā, kur sniedza pirmo medicīnisko palīdzību, glāba daudziem cilvēkiem
dzīvības. No 1989. – 1994. gadam Z. Krūmiņa strādāja Jelgavas rajona Elejas
slimnīcā par virsmāsu.
Kad 1985. gadā Padomju Savienībā pie varas nāca M.Gorbačovs, sākās visās jomās
lielā „perestroika”, arī Latvijā, Elejā ienāca šīs jaunās vēsmas. Tauta modās
jauniem darbiem. 80.gadu beigās visur dibinājās Latvijas Tautas frontes nodaļas,
tai skaitā arī Elejā. Zīlīte iestājās slimnīcas LTF nodaļā, bet vīrs Haralds
iestājās kolhoza „Avangards” LTF nodaļā, lai aktīvi darbotos un piedalītos
tautas cīņā par Latvijas neatkarību. Zīlīte Krūmiņa stāsta: „1989.gada
23.augustā piedalījos kopā ar ģimeni – meitu Annu, vīru Haraldu un viņa
darbabiedriem, Elejas slimnīcas darbiniekiem LTF rīkotajā akcijā „Baltijas
ceļš”, kas bija vērsta pret 1939. gada 23.augustā noslēgto Ribentropa – Molotova
pakta (slepeno dokumentu) 50. gadadienu, kas deva iespēju PSRS brīvi rīkoties
Baltijas valstīs. Akcijas laikā mēs, elejieši, stāvējām, rokās sadevušies, uz
šosejas „Iecava – Bauska”. Stāvot mēs sajutām kopības, vienotības garu. Šī
akcija parādīja, cik vienotas Baltijas tautas cīņā par neatkarības atgūšanu.”
Krūmiņu ģimene piedalījās arī sanāksmē pie Jelgavas stacijas, kur atklāja
kādreizējo Brīvības cīnītājiem veltīto pieminekli ( piedalījās arī pieminekļa
autors – tēlnieks Jansons).
Tautfrontieši uzmanīgi sekoja notikumiem PSRS. Kā pretstats LTF spēcīgi darbojās
interfrontieši, kas gribēja palikt pie vecās kārtības, t.i., saglabāt Latviju
PSRS sastāvā. Pienāca 1991. gada trauksmainais janvāris. Zīlīte Krūmiņa turpina
savu stāstu: „Naktī, kad uz 13. janvāri Viļņā PSRS bruņotie spēkitanku
aizsegā ieņēma Lietuvas parlamentu, radio, TV, telegrāfu un citus svarīgus
objektus, bija nogalinātie un ievainotie, jo tauta armijai pretī stājās bez
ieročiem. Par notikumiem Viļņā uzzinājām pa radio. Mēs, Elejas slimnīcas mediķi,
dzirdējām lūgumu - palīdzēt ar medikamentiem. Mēs pirmie Latvijā atsaucāmies šim
lūgumam: sameklējām slimnīcā saites, vienreizējās lietošanas sistēmas šķidrumu
pārliešanai vēnā, sterilu fizioloģisko šķīdumu, sirds līdzekļus ampulās,
pretsāpju līdzekļus ampulās un nosūtījām Viļņas slimnīcai. Sūtījumu nogādāja
kolhoza „Avangards” šoferis Caune.
13.janvārī LTF aicināja Latvijas iedzīvotājus uz mītiņu 11.Novembra krastmalā.
Latvijas iedzīvotāji atsaucās. LTF darbinieki izskaidroja notikušo, aicināja jau
13. janvārī Rīgā celt barikādes, lai aizstāvētos pret iespējamo armijas
uzbrukumu. Es kopā ar saviem darba biedriem, Elejas slimnīcas medicīnisko
personālu, stāvēju sardzē četras diennaktis Zaķu salā, bet mans vīrs Haralds
Krūmiņš ar saviem darba biedriem trīs diennaktisbija sardzē pie Zemitāna tilta.
Stāvot sardzē plecu pie pleca, ļaudis pārrunāja notikušo, māca neziņa un
satraukums par to, kas notiks. Bieži uzstājās pie ugunskuriem mākslinieki, arī
paši sargi bieži dziedāja, īsinot laiku. Paldies Dievam, armija neuzbruka, visi
atgriezāmies laimīgi mājās.”
Haralds ar savu dzīvesbiedri Zīlīti iepazinās 60. gados Jelgavas rajonā, kur
Zīlīte strādāja par feldšeri veco ļaužu pansionātā. Drīz vien apprecējās,
izaudzināja divas meitas: Stellu (04.01.1968.) un Annu (21.06.1976.). Meita
Stella ar ģimeni dzīvo Īrijā, bet Anna Grenciņa – Grencione strādā par
bioloģijas – fizikas skolotāju Mazzalves pamatskolā, kurā mācās Annas meitas:
Ance - 1.kl., Annija - 5.kl.
1998. gadā Krūmiņu ģimene pārcēlās uz dzīvi Aizkraukles rajona Mazzalves
pagastā, lai vecumdienas pavadītu tuvāk pie meitas Annas Grenciņas - Grenciones
ģimenes un palīdzētu mazbērnu audzināšanā. Abi ir pelnītā atpūtā. Zīlītei un
Haraldam ir kopīgs hobijs – makšķerēšana. Viņi šo prieku var baudīt ziemā un
vasarā, jo dzīvo netālu no Mēmeles upes. Abi ir draugos ar daiļliteratūru, lasa
žurnālus, laikrakstus. Zīlītei patīk risināt krustvārdu mīklas, bet Haraldam
interesanta aizraušanās – apstrādāt kokus, gatavot suvenīrus, bet no zariem –
dažādas figūras.
ATTĒLI:
1. Kolhoza „Avangards”, Sesavas pagasta iedzīvotāji, Elejas slimnīcas darbinieki
Rīgā, Krastmalā manifestācijā 23.08.1991. No labās otrā rindā: 1. - Haralds
Krūmiņš, 2. - Zīlīte Krūmiņa, 3. - viņu meita Anna.
2. Elejas slimnīcas kolektīvs. Zīlite Krūmiņa stāv augšējā garajā rindā pirmā no
labās, 1992.
3. Haralds Krūmiņš pie autoceltņa ZIL, 1996.
2008. gada februāris
Mazzalves pamatskola
Sagatavoja: 8.klases skolnieces Justīne Ašmanaviča, Santa Garbunova
Konsultante: vēstures skolotāja, novadpētniece Emīlija Varkale
E-pasts: mazzalve@adc.lv
Ievietots ar VJIC atbalstu