VALDIS KOKINS
Ceļu būves speciālists,
LTF dalībnieks,
piedalījies barikāžu aizstāvēšanā
Šai pasaulē, kur daudz kas zūd,
Varbūt mums palaimēsies kaut uz laiku
paliekošiem būt...
Valdis Kokins dzimis 1940.gadā Krāslavā, ģimenē vēl bija
brālis un 2 māsas. 1940.gada vasarā Latvijā ienāca sarkanarmija, un pēc
okupācijas varas ieskatiem viņš bija dzimis “dzimtenes nodevēja” ģimenē, jo tēvs
Staņislavs bija Krāslavas policijas priekšnieks. Tāpēc ģimene mainīja dzīves
vietu un pārbrauca uz tēva mājām Daugavpils raj. Ambeļu pagastā. Arī cita dzīves
vieta nespēja tēvu pasargāt no deportācijas. 1945. gadā tēvu arestēja un
izsūtīja kā dzimtenes nodevēju uz Mordoviju, kur viņš mira 1949.g. 18. novembrī.
Latvijā 1949.gadā sākās jauns deportāciju vilnis, bieži vien deportējamo
“skolēnu ķeršana” notika tieši skolās. Skolas gaitas Valdis bija uzsācis Ambeļu
pamatskolā. 1945.gada martā Valdis ar māsu izglābās no izsūtījuma, izlēcot pa
skolas logu un tādā veidā izbēgot no tvarstītājiem.
Pēc Ambeļu pamatskolas beigšanas Valdis iestājas Rīgas Politehnikumā, ko
absolvēja 1958. gadā un saņēma nosūtījumu strādāt Latgalē, strādāja Dagdā. Pēc
tam nāca obligātais dienests armijā, pēc dienesta atgriezās Dagdā. Tajā laikā
izveidojās rajonu Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes, un kopš 1970. gada
Kokina kungs bija šīs organizācijas priekšnieks Krāslavas rajonā. Viņa vadītā
organizācija būvēja un uzturēja ceļus visā Krāslavas rajonā. Tādējādi viņa
dzīves vieta bija Dagda, bet darba pienākumu veikšana bija saistīta ar Krāslavu.
Un
tad pienāca 90. gadu sākums. “Pēc drūmas dienas, pēc garas, melnas nakts tiek
mūsu logā iemests kāds rīta blāzmas raksts,- tā rakstīja mūsu novada
dzejniece Anna Rode.
Atdzimšanas rīts Krāslavā atnāca 1989. gada 14.janvārī, kad pārpildītajā
kultūras nama zālē notika LTF rajona nodaļas dibināšana (LTF dibināta Rīgā
1988.g.oktobrī). Valdis Kokins bija klāt ar visu sirdsdegsmi, ar attieksmi pret
notikumiem, ar savu rīcību izšķirošākajos momentos. Arī viņa kundze Janīna
Kokina, toreiz Dagdas slimnīcas medicīnas darbiniece, bija viena no aktīvākajām
Atmodas laika dalībniecēm.
Pretestība LTF bija liela. Krāslavā Atmodas notikumu gaitā radās konfrontācija
starp rajona partijas komiteju un rajona laikraksta redakcijas kolektīvu, ko
vadīja tās galvenais redaktors Konstantīns Makņa. Žurnālistu kolektīvs bija ļoti
spēcīgs un atklāti pauda atbalstu LTF idejām, sekojot viņiem, arī citi
progresīvie un drosmīgie krāslavieši arvien skaļāk avīzes slejās izteica savu
attieksmi pret Atmodu. Valdis bija viņu vidū. Abi ar Janīnu viņi bija pirmajās
rindās, kad Dagdā 1990. g. 19. martā pacēla vienu no pirmajiem Latvijas Valsts
karogiem. Viņi piedalījās arī Māras pieminekļa atklāšanas svinībās Rēzeknē.
1991. gads prasīja vēl noteiktāku rīcību. V.Kokins un citi krāslavieši uzstājās
pret OMON, kas dedzināja robežsargu vagoniņus uz robežas ar Krieviju. Tajās
izšķirošajās dienās daudz bija atkarīgs no notikumu valstiskas izpratnes visiem
kopā, gan arī no katra cilvēka atsevišķi. Kad vajadzēja nosargāt Latvijas
neatkarību uz barikādēm Rīgā, piemēru rādīja ceļinieki ar savu vadītāju Valdi
Kokinu priekšgalā. Ceļinieki lielā skaitā ar savu tehniku sabrauca Rīgā un visi
draudzīgi stāvēja barikādēs. Viņu priekšnieks bija kopā ar kolektīvu un
atbalstīja savus darbiniekus. V.Kokins saka, ka piedalīšanās barikādēs bija
brīvprātīga un atkarīga no katra paša drosmes un izpratnes par taisnīgumu. Tomēr
tajā laikā Krāslavas rajonā bija arī daudz pretēji noskaņotu uzņēmumu un iestāžu
vadītāju, kuri kavēja darbinieku iesaistīšanos LTF aktivitātēs un lika dažādus
šķēršļus. Pretdarbību organizēja partijas pirmais sekretārs, kas tajās dienās
ieradās Borovkā izvietotajā karaspēka daļā, kur bezmaz pieprasījis sūtīt visus
zaldātus uz Krāslavu.
Tā
kā Kokinu dzīves vieta ir Dagda, visi notikumi, kas bija Dagdā, bija arī Kokina
kunga dzīves daļa. Dagdas TF nodaļas darbu V.Kokins atceras kā ļoti konsekventu.
Nodaļā ar lielu aizrautību strādāja Prikņa, Stikuts, Paulinš, Tumaševskis u.c.
Katrs Latvijas Atmodas periods bija sarežģīts, saistīts ar risku. Valdis atceras
tā saucamo “puča laiku” 1991. g. augustā, kad Maskavā Valsts Ārkārtējā stāvokļa
komisija paziņoja par apvērsumu. Valdis tajā laikā bija Krāslavas rajona padomes
deputāts. Viņš bija saņēmis uzdevumu aicināt uz streiku pret VĀSK. Lai par to
cilvēkus pārliecinātu, vajadzēja brauca pa visām organizācijām, bet tad no TF
tika saņemta ziņa - nestreikot. V.Kokins atceras, ka veidojās neizpratne. Sesijā
viņam vajadzēja sniegt ziņojumu, bet runāt neļāva, iejaucās prokurore. Viņš
domā, ka tāpēc vēlāk rajonā bija grūti kontrolēt situāciju. Viņš arī stāsta, ka
Atmodas laikā situāciju sarežģīja tas, ka bija daudz cilvēku, kas gan atklāti,
gan slēpti bija pret Latvijas neatkarību. Viņš uzsver, ka cirst ceļu uz
neatkarību un demokrātiju, bija iespējams tikai pateicoties LTF strādājošajiem
stiprajiem cilvēkiem, kā piemēru viņš min avīzes redaktoru Konstantīnu Makņu ar
viņa komandu, Ilmārs Leitānu u.c.
Tagad Kokina kungs ir pensijā, ziemā ar kundzi Janīnu dzīvo skaisti iekoptajā
savrupmājā Dagdā, bet vasarā ar visiem lopiņiem - divām govīm, aitām un mājputnu
baru dodas uz Andzeļu pagastu, kur kopj bites, apsaimnieko zemi. Nemiera pilns
viņš ir arī tagad. Rūpējas un raizējas par darbu savā saimniecībā, kā arī domā
par politiku valstī kopumā un dzimtajā Latgalē, kur cilvēkiem klājas grūti.
ATTĒLĀ:
1. Valdis Kokins Atmodas laikā ar Dagdas aktīvistiem
2. Valdis Kokins savā saimniecībā
2004.gada martā
Krāslavas ģimnāzija
Sagtavoja Daina Vaivode, 10. kl.skolniece
Konsultante Janīna Gekiša
LIIS izstrādne