ULDIS KOKARS

kordiriģents otrajā paaudzē,
mūzikas maģistrs, mūzikas pedagogs
un mūzikas izdevējs

“Reti gadās sastapt tik daudzpusīgus cilvēkus kā ļoti cienījamos Edīti, Imantu un viņu dēlu Uldi Kokarus,” atzīst Ulda sieva Inga Kokare. “Laikam 1962. gadā bijis ļoti dāsns rudens, un daļu savas bagātības tas iemiesojis arī mazajā Uldī. Kustīgs kā ūdenszāle, zinātkārs un allaž atvērts visam jaunajam.”
Tētis Imants un māmiņa Edīte Kokari zināja, ka viņu mūža vērtība ir mūzika un bērni, ka bērniem jāaug muzikālā stingrībā un disciplīnā. Uldī dziesmas un darba mīlestību ir veidojis vecāku spožais piemērs. Vecāku padomi un agrās bērnības iespaidi Rīgā, Buļļu salā (tur Uldis ar ģimeni dzīvo vēl šodien), vienlīdz veidojuši puiša raksturu. Tieši iespēja apgūt itin visus mājas un zemes darbus, nebeidzamā plašuma un brīvības sajūta, saikne ar dabu ieaudusi Uldī dziļas savas zemes un tautas mīlestības jūtas. Palīdzēt uzaudzināt mazos Kokaru puišus Uldi un Juri līdzējusi Edītes vecmāmiņa. Uldis vecmāmiņu atceras ar mīlestību un pateicības jūtām.
1969. gada 1. septembris - starts zinību pasaulē. Vecākiem ne mirkli nebija šaubu – Uldim ir izteiktas muzikālās dotības, nepieciešams paša neatlaidīgs darbs, jāsāk mācības mūzikas vidusskolā. 1969. - 1980. g. - zinību apguves laiks Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā: no 1.- 8. klasei - zēnu kora klasē (vadītājs Jānis Ērenštreits), no 8.-12. klasei - diriģēšanas nodaļā (specialitātes pedagogs Edīte Kokare). Beigšanas eksāmens diriģēšanā ar vīru kori “Dziedonis” (vadītājs Imants Kokars).

Mācību laikā Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā – tā kā māmiņa ir turpat blakus skolā – ir drošības sajūta, uzraudzība un dzīve brīnišķīgā pedagogu un klases biedru kolektīvā. Tā, roku rokā ar māmiņu Edīti un tēti Imantu, kora dziesmas apvīti, zēnam aizrit skolas gadi, kas, runājot Ulda paša vārdiem, - “radīja dziļāku interesi par mūzikas pasaules brīnumu un tās bezgalīgajām iespējām.” Ar Dārziņa skolas zēnu kori Uldis kā korists piedalījās koncertos Vācijā, Grūzijā u.c. Šajā laikā viņš sevi piesacīja arī kā sportists, interesējās par visu jauno. Ar Kokaru dzimtai raksturīgo optimismu viņš soļoja - un soļo - pa dzīvi, ar labsirdību, ar atvērtu dvēseli draugiem un mīlestībai, smaidu sejā, ticību sev un nākotnei. 1980. gads - veiksmīgi izturēti iestājeksāmeni LVK kordiriģentu nodaļā (specialitātes pedagogs Imants Kokars).
1982. -1984. gads obligātais karadienests armijā - pēc konkursa kopā ar brāli Juri viņš dienēja kā kora mākslinieks Baltijas kara apgabala Dziesmu un deju ansamblī Rīgā, Krusta baznīcas ielas kazarmās. “Varbūt šis bija laiks, lai domas sakārtotu, jūtas un uzskatus noformulētu un nospraustu prioritātes turpmākajam,” atzīst Inga un Uldis.

Pēc Dārziņa skolas pirmā darba vieta 1980. gadā Ogres rajonā - Madlienas jauktā kora diriģents, paralēli tam 1981.gadā vada Latvijas Neredzīgo biedrības vīru vokālo ansambli. Kopā ar brāli Juri Uldis nodibina Rīgas kultūras nama ”Draudzība” kamerkori “Lauda”, kurā dziedāja daudzi topošie diriģenti. Koris “Lauda” bija viens no 24 koriem, kurš piedalījās pirmajā Latvijas jaunatnes koru festivālā 1988. gadā. Festivālā “Lauda” ieguva skatītāju balvu.
Skanīgi un pārliecinoši “Lauda” pieteica sevi arī Polijas kūrortpilsētā Mendzizdrojā 23. starptautiskajā koru festivālā (1988.). Tas bija jaunākais festivāla koris, kurš starptautiskajā arēnā izgāja pirmo reizi, jaukto koru konkursā sacenšoties ar jau pieredzējušiem kolektīviem, starptautisko konkursu laureātiem. Žūrijas secinājums: “Laudas” koristu uzstāšanās šajā konkursā bija visspilgtākā. Koristu dzīvais, ārkārtīgi emocionālais muzicēšanas stils radīja patīkamu pārdzīvojumu ikvienam. Īpaši akcentēta repertuāra vispusība. Panākumu avots - kordiriģenti Juris un Uldis Kokari. ”Festivāla noslēguma vakarā “Lauda” saņēma gan publikas, gan arī žūrijas augstāko atzinību un festivāla galveno balvu - Triglava statueti; par piedalīšanos jaukto koru skatē - otro vietu un sudraba medaļu. Uldis atceras: ”No 1988. gada Polijas brauciena deviņām dienām ar astoņiem koncertiem visspilgtāk atmiņā palicis koncerts Mendzizdrojā, klausītāji cēlās kājās, pacilāti dziedāja līdz ne tikai seno poļu himnu “Gaude Mater Polonia”, bet arī citas melodijas.”

1989. gadā “Lauda” Ulda un Jura Kokaru vadībā ar labiem panākumiem piedalījās 6. Eiropas Latviešu Dziesmu svētkos Zviedrijā, bet 1990. gadā koris iegūst Grand Prix balvu konkursā Itālijā. Ar koncertiem apceļoja Franciju, Spāniju. 1987.gadā Uldis piedalījās Baltijas reģiona mūzikas augstskolu kordiriģentu starptautiskajā konkursā Ļeņingradā (Sanktpēterburgā), ieguva 2. vietu.

Republikas Vispārējos Dziesmu svētkos (1985., 1990.)Uldis Kokars piedalījās ar Imanta Kokara dzimtās puses - Gulbenes skolotāju un kultūras darbinieku kori. Ar aizrautību un degsmi, ar lielu atbildību tika aizvadīti gadi kopā ar šo kori, un par galveno darbā Uldis uzskatīja kora dziedāšanas kvalitāti. Kā Gulbenes rajona koru virsdiriģents viņš mēģinājumu apmeklējumu disciplīnu izvirzīja ne tikai par katra dziedātāja goda lietu un pienākumu, bet arī par nepieciešamību, lai ik korists labāk apgūtu repertuāru. Kora dalībniekus iepazīstināja ar mūzikas dzīves novitātēm. Priecīgā un svinīgā noskaņa kopmēģinājumu laikā sekmēja raitu dziedāšanu. Arī rajona koru kopdziedāšanā toni uzdeva rajona skolotāju un kultūras darbinieku koris, ko vadīja Gulbenes Mūzikas skolas direktore Austra Veikšāne un Uldis Kokars.

Liktenīgais 1990.gads - 20. Vispārējie Dziesmu svētki... Ar tiem saistās arī atmiņas par vecāko brāli Juri, vārdos neizstāstāmu autoritāti Uldim. Katrs rīts Ulda mūžā sākās ar vārdiem: “Juri, vai Tu vēl guli?” Šo atgādinājumu Uldis izteica vienmēr, neraugoties uz to, ka vienā lietā viņš brāli jau bija apsteidzis, - tas ir, nodibinot ģimeni. Vecākā brāļa autoritāte jaunākajam brālim ir palikusi sirdī un paliks vienmēr. “Jura aiziešana mūžībā nenoliedzami ir līdzšinējā Ulda dzīvē smagākais pārbaudījums. Tas iespaidojis Ulda Kokara mūža gājumu un nosaka to vēl šodien,” stāsta sieva Inga Kokare. Bet dzīve virzās uz priekšu, un Uldis turpina iesākto ceļu kopā ar dziesmu.

1990. gadā Uldis sāk dziedāt Imanta Kokara izauklētajā kamerkorī “Ave Sol”, kopš 1993. gada ir kamerkora mākslinieks. 1994.g..- 1996.g. studēja Jāzēpa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas maģistratūrā ( spec. pedagogs Imants Kokars). 1994.g.- 1999.g. bija Rīgas Doma kora skolas diriģēšanas specialitātes pedagogs. 2000. gads – Uldis Kokars kļūst kamerkora “Ave Sol” diriģents. Ar šo kori sniedzis nozīmīgus koncertus vispasaules izstādē “EXPO 2000” Hanoverē, kā arī Marseļā. Pašlaik korī “Ave Sol” izveidota vokālā grupa, kura dzied Liepājas simfoniskā orķestra jaunajā koncertu ciklā Šūbertiādes.
Jau kopš 1997. gada Uldis ir kora mūzikas izdevniecības SIA ”Sol” direktors. Tā lielākais projekts - “Latviešu kora dziesmas antoloģija” 12 sējumos kopā ar kasetēm, kompaktdiskiem. Ulda tiešā pārziņā bija datorsalikums. Uldim ir labas zināšanas mūzikas programmās darbam ar datoru.

2002.gada septembrī Uldis Kokars kopā ar Imantu Kokaru organizēja Latvijas korus V. A. Mocarta Rekviēma atskaņošanai Rīgas Domā; tas notika pasaules projekta Vienojošais rekviēms ietvaros, lai pieminētu Ņujorkas 2001.gada 11.septembra traģēdijā bojā gājušos, iekļaujoties kopējā, visu pasauli aptverošā, lūgšanā. Ik laika joslā rekviēms sākās tieši traģēdijas sākuma brīdī plkst. 8:46, pakāpeniski aptverot Zemeslodi, skanot 24 stundas. Piemiņas rekviēmā Rīgā “Ave Sol” dziedāja kopā ar labākajiem dziedātājiem no 17 koriem, kuri ieradās no visiem Latvijas novadiem. Šis diriģentu Kokaru iesāktais līdzjūtības pasākums ir vēsturisks vēstījums par Latvijas iekļaušanos kultūras un garīguma saglabāšanā pasaules mērogā.

Kokaru ģimenēs dzīve ir izveidojusies tā, ka ikdienā visi cenšas turēties kopā.
Uldis var lepoties ar trim dēliem - Didzi (17gadi) - dzied vīru korī “Hāgens”, gatavojas kļūt par juristu; Klāvu (13gadi) - mācās Bolderājas mākslas skolā un gatavojas kļūt par orķestra bundzinieku; Dāvi (6 gadi), kurš savas vēlmes un talantus vēl nav apjautis. Ulda sieva Inga Kokare ir beigusi LVU Filoloģijas fakultāti, strādā Rīgā vācu firmā “EASTKON” par projektu vadītāju.
Gan Ulda vecāki Imants ar Edīti, gan Uldis pats ar saviem dēli ir lieli peldētāji, laivotāji un makšķernieki. Visi brauc arī ar ūdensslēpēm un vienreiz gadā noteikti dodas vēžot. Abām Kokaru ģimenēm patīk apceļot Latviju. Visskaistākie svētki šajās ģimenēs - Dziesmu svētki un Ziemassvētki, kuros viņi vienmēr ir kopā.
Neskatoties uz aizņemtību darbā, Kokaru ģimene atvēl laiku arī Ozolkalna pamatskolai, jo arī Uldim ir tuva un mīļa viņa tēta pirmā skola. Sadarbība liecina, ka šai ģimenei kultūras mantojuma saglabāšana un paaudžu saikne ir ikdienišķa nepieciešamība.
Uldis Kokars ar māmiņu Edīti un tēti Imantu savus mūžus ir veltījuši dziesmai. Kopā ar savu dzimtu viņi soļo pa dzīvi, vienoti kā kopā saauguši un nesagraujami kā klints. Viņi priecājas, ka Dziesmu svētkos piedalās arvien vairāk jauniešu, kuri mīl Dziesmu un saprot, ka bez Dziesmu svētkiem mūsu kultūrai nebūs nākotnes. Viņi ir pārliecināti, ka “Dziesmu svētki ir mūsu tautas lepnums, spēka avots, latvietības skaņu cietoksnis, kurā glabājas latviešu tautas dzīvais gars”.

ATTĒLI:
1. Uldis Kokars - “Ave Sol” diriģents.
2. Uldis Kokars diriģē Gulbenes skolotāju kori skatē (LVU aulā 1985.g. jūlijā).
3. Uldis Kokars ar sievu, dēliem un vecākiem 2000.gadā Buļļu ciemā.
4. Uldis un Imants Kokari Ozolkalna pamatskolā 1996.gadā.
5. Edīte un Imants Kokari ar dēliem Uldi un Juri 1978.gadā Buļļu ciemā.

2003.gada martā

Ozolkalna pamatskola
Materiālu sagatavoja 8. klases skolnieces Līga Dimitrijeva un Inga Tomasa.
Konsultantes: Biruta Pokule, Sofija Sudarova

LIIS izstrādne