AIVARS KOKAREVIČS
mūrnieks, kamīnu un krāšņu meistars,
Barikāžu notikumu dalībnieks
Dzimis 1963. gada 18. augustā Alūksnē. 1973. gadā ar
vecākiem pārcēlies uz Daukstu pagasta Staru ciematu, bērnību pavadījis “Pabēržu”
mājās.
1979. gadā absolvējis Daukstu pamatskolu, pēc tam mācījies Jaungulbenes
arodvidusskolā, to absolvēja 1982. gadā. Pēc tam iesauca PSRS armijā. 1984. gadā
beidz dienestu, līdz 1987. gadam strādā LPSR Iekšlietu ministrijas sistēmā.
Tomēr Aivaram sirdslieta ir celtniecība – ir uzmūrēts vairāk nekā 100 kamīnu,
vairāki simti dažāda veida plītis un krāsnis.
Atceroties Atmodas laiku un notikumus 1991.gada sākumā pēc iedzīvotāju
nogalināšanas Lietuvā (pie TV ēkas Viļņā) Aivars Kokarevičs stāsta: “Sirdī
valdīja satraukums par armijas un OMON pretspēku, kas varētu būt, jo Latvija
tomēr ir maza valsts, tāpat kā Lietuva”, bet aizsargāt savu valsti es biju
gatavs.”
Aivars Kokarevičs vēl atceras, ka tolaik satraucošākie notikumi Rīgā bija
uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kinooperatoru ievainošana un cilvēku nāve
Bastejkalnā. Arī viņš vēlāk Rīgā pavadītajā laikā esot dzirdējis daudz šāvienu.
1991. gada janvārī pirmoreiz 3 dienas, otrreiz veselu nedēļu Aivars Kokarevičs
piedalījās barikāžu notikumos Rīgā.
Viņš atcerējās, ka ar kolhoza “Stari” autobusu braucot uz Rīgu, varēja redzēt
garas transporta kolonas, kas arī bija ceļā uz Rīgu, tas liecināja par
saspringto situāciju Latvijā, par cilvēku gatavību aizstāvēties. Braucot pa
Rīgu, daudzas ielas bija nosprostotas, dažās ielās pulcējās satrauktu cilvēku
pūļi. Barikādes Vecrīgā lielākoties tika veidotas no transportlīdzekļiem, bet
bija arī tādas, kas tika celtas no betona klučiem.
Gulbeniešu autobuss, kuru vadīja šoferis Sergejs Kotkovs, tika novietots netālu
no Zviedru vārtiem, kur tad arī bija Aivara Kokareviča un pārējo atbraucēju
atrašanās vieta. Aivars Kokarevičs atbrauca kopā ar Vilni Vītolu, Māri Lukašovu,
Valdi Lukašovu, Jāni Smeili,
Stanislavu Tarasu, Sandru Loginu un
Pēteri Borotkinu. Apsargājamais objekts bija Zviedru vārti.
Aivars atceras, ka būts arī Zaķusalā, kur, tāpat kā citās vietās, bija
pulcējušies daudz cilvēku.
“Man visspilgtāk atmiņā palikusi cilvēku apņēmība – aizsargāt Latviju.
Pārsteidza, cik viss bija labi noorganizēts, cik cilvēki bija droši un
saliedēti.”
Aivars Kokarevičs stāsta, ka tajās dienās pie svarīgākajiem objektiem tika
sniegti koncerti, kas uzmundrināja un pārliecināja barikāžu aizstāvjus par to,
ka latvieši bija un ir stipra tauta.
“Cilvēki, kaut gan bija sveši, nepazīstami, izpalīdzēja ar visu iespējamo –
nesa pārtiku un citas nepieciešamas lietas, ar ko iebraukušie barikāžu
dalībnieki varēja apmierināt savas ikdienišķās vajadzības.”
1991. gada janvārī Aivari Kokareviču uz barikādēm doties pamudināja gan pilsoņa
pienākums, gan arī lepnums par savu valsti: “Es domāju, ka tautu vienoja pati
Latvija. Tie, kuri tur bija, piedzīvoto un izjusto atcerēsies visu mūžu, bet,
kas to nepiedzīvoja, to arī nesapratīs.”
Attēlā: Aivars Kokarevičs
2003.gada novembris
Gulbenes vidusskola
Sagatavoja 12.b klases skolnieki Arvis Jauniņš, Edgars Kokarevičs
Projekta vadītājs Aivars Mednis
LIIS izstrādne