VISVALDIS VARNESIS KLĪVE

Latviešu autors,
filozofs un reliģijas vēsturnieks,
orientālists (specializējies mūsdienu Indijas filosofiskajā domā) un teologs.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1996.)

Dzimis 1931.gada 23.septembrī Rīgā, izglītību ieguvis ASV (Ph.D., 1963, Ņujorkas Kolumbijas universitātē, M.Div. ,1957, Ņujorkas Apvienotais Teoloģijas seminārs).
Pašlaik sistemātiskās teoloģijas profesors Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātē un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondējošais loceklis (Filozofijas un socioloģijas institūts).
ASV bijis docētājs Midlbērijas koledžā Vermontā (1959 -1965) un Vitenbergas universitātē Springfīldā, Ohaijo (1966 - 1994), kur viņš bija filosofijas profesors un vairākus gadus kalpoja kā Filosofijas nodaļas priekšsēdis. Viņš arī mācījis studentus kā viesprofesors vairākās Indijas universitātēs.Svarīgākās publikācijas Latvijā - "Ticības ceļos" (Ievads reliģijas vēsturē, 1995, Zinātne, Rīga), "Gudrības ceļos" (Ievads filosofijas vēsturē, 1996, Zinātne, Rīgā) un "Rīcības ceļos" (Ievads ētikas vēsturē, 1997, Zinātne, Rīga).
Viņš ir aktīvi līdzdarbojies latviešu organizācijās ASV (bijis Amerikas Latviešu apvienības prezidents un Latviešu kultūras fonda priekšsēdis), kā arī Latvijas politiskajā dzīvē kopš tās neatkarības atjaunošanas 1990.-1991.gadā. 1993.gadā īsu brīdi bija atjaunotās brīvās Latvijas pirmā parlamenta loceklis un palīdzēja pirmās valdības izveidē.
Viņš ir arī aktīvi piedalījies teoloģiskās izglītības un reliģijas studiju atjaunošanā Latvijā, palīdzot 1990.gadā Latvijas universitātē (pēc 50 gadu slēgšanas) nodibināt no jauna izveidotās Teoloģijas fakultātes struktūru un dzīvi. Kā ordinēts Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas mācītājs pašlaik kalpo arī luterāņu draudzē Bauskas rajonā, Vecumniekos. Kopš 1994.gada galvenokārt dzīvo Rīgā.

MANAS INTERESES

Kopš savām pirmajām pamatskolas dienām 1940. gada lapkritī es vienmēr esmu gribējis būt skolotājs. Šī nodarbe man šķita pati ievērojamākā un interesantākā, augstākais aicinājums, kāds cilvēkam var būt .
Mana māte tika stāstījusi, ka kopš savas pirmās skolas dienas es visus savus rotaļu lācīšus esmu salicis rindā un sācis savu mācīšanas karjeru (ceļu) - un tā esmu turpinājis to visus pēdējos piecdesmit gadus.
Es skatīju savu dzīvi, sociālās attiecības un darbu kā skolotājs un mācīšana ir sniegusi man lielāko apmierinājumu. Es esmu darījis savā dzīvē tieši to, ko esmu gribējis darīt.
Bet kas ir mācīšana?
Es redzu mācīšanu būtībā kā radošu darbību, kurā tiek realizēts savs paša potenciāls un palīdzēts citiem atklāt un realizēt viņu potenciālu (iespējas)
Šādā nozīmē tā ir kopīga un dalīta darbība, kura ir nepieciešama abiem -skolotājam un studentam (māceklim).
Vēl tālāk mēs varam raudzīties uz to kā jaunu Patiesības lauku atklāšanu un atklāsmi.
Skolotājam students ir vajadzīgs, lai viņš vai viņa piespiestu skolotāju meklēt jaunus ceļus, kā saprast un formulēt to, ko viņš ir atradis. Un studentam ir vajadzīgs skolotājs, lai palīdzētu atklāšanas procesā. Skolotājs ir ceļvedis, audzinātājs, kas atklāj jaunu redzējumu. Šādā nozīmē es skatos uz mācīšanu , lietojot filozofisku terminu, kā uz metafizisku uzdevumu - kopēju Īstenības (vai vienlīdz Augstākās Patiesības) atklāšanu un kā uz studenta pārveidošanu tādā veidā, lai viņš spētu saņemt un uztvert šo Patiesību.
Šādā nozīmē mācīšana ir daudz kas vairāk nekā informācijas vai iemaņu nodošana.
Iespējams, ka mācīšanu var aplūkot arī kā nozīmes došanas pieredzi. (as a meaning - giving experience.)
Tas nozīmē, ka tikai skolotājs, kam ir skaidra šī nozīme, ir sagatavots, lai mācītu, un ka tikai students, kam ir atvērts, ieinteresēts un dedzīgs prāts, lai mācītos, ir sagatavots mācībām. Kā es minēju iepriekš, mācīšana ir dalīšanās atklājumā un iepriecināšana.
Bet kas būtu jāmāca? Kādi priekšmeti var nodrošināt visas šeit iepriekš minētās lietas? Kad es apmeklēju vidusskolu Pārvietoto personu centrā Vācijā, jau tad man bija skaidrs, kas ir svarīgs skolā:

1. Vēsture, it īpaši intelekta attīstības vēsture, jo tā var parādīt, kas ir noticis pagātnē.
2. Kultūras ģeogrāfija, jo tā ļauj katram raudzīties no dažādiem skatpunktiem .
3. Loģika un psiholoģija, jo tām ir nepieciešamās analītiskās metodes.
4. Reliģija, jo tā iepazīstina ar Augstāko Patiesību.

Filosofija, diemžēl, nebija pieejama vidusskolā, kuru es apmeklēju, bet es esmu saņēmis kaut ko kontaktos ar Latvijas teologiem.
Es tiku koncentrējies uz šiem pirmajiem četriem priekšmetiem un cerēju, ka man būs iespēja mācīt kādu no tiem. Šī iespēja drīz radās. Mana iesaistīšanās baznīcas darbā Svētdienas skolā un jaunatnes grupās deva pirmās iespējas stāties klases priekšā. Tā bija liela un patīkama pieredze. Es biju skolotājs!
Tad nāca koledžas gadi Vitenbergas universitātē, kur manas intereses tika noformulētas un kristalizējās ap filosofiju un vēsturi. Es ņēmu an honors kursus šajos priekšmetos trīs semestrus, kā arī vēstures un sociālo zinātņu pasniegšanas kursu. Pēc Vitenbergas nāca doktora grāda studijas Kolumbijas universitātē (Ph.D., 1963. - filosofijā un reliģijas vēsturē) un Vienotajā Teoloģijas seminārā (M.Div., 1954.).
Es saglabāju trīs savu interešu pamatlaukus - 1) filosofiskās (īpaši austrumu), intereses 2) teoloģiskās, reliģiskās, 3) sociālpolitiskās - galvenokārt atsevišķas. Un vēl es redzēju savu darbu šajos laukos kā skolotāja darbu. Pirmkārt, manu zinātnisko aktivitāšu vairākums ir izaudzis no mācīšanas vajadzībām un interesēm. Vajadzība pēc internacionālas izglītības Vitenbergas universitātē mudināja attīstīt manas intereses mūsdienu indiešu filosofijā. Mācīšanas vajadzības radīja manu grāmatu "Indiešu domas dimensijas" 1985.gadā. Daudzas esejas ir uzrakstītas, atbildot studentu vajadzībām ASV un Indijā, kur es docēju kā viesprofesors. Otrkārt, vairākums no manām teoloģiskajām un reliģiskajām aktivitātēm ir nākušas, lai atjaunotu teoloģisko un reliģisko izglītību Latvijā pēc ilgajiem padomju okupācijas gadiem. Manas grāmatas latviešu valodā- "Ticības ceļos" (Ievads reliģijas vēsturē, 1995, Zinātne, Rīga), "Gudrības ceļos" (Ievads filozofijas vēsturē, 1996, Zinātne, Rīgā) un "Rīcības ceļos" (Ievads ētikas vēsturē, 1997, Zinātne, Rīga) ir izaugušas no auditorijas vajadzībām. Piebildīšu, ka daudzi cilvēki kuri ir dzirdējuši mani sludinām, ir atzinuši, ka sprediķa saturu un stilu nosaka mācīšanas metode. Treškārt, manas aktivitātes Latvijas sabiedrībā un politikā ir kā visas sabiedrības mācīšana. Kad es biju Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis, kāds latviešu žurnālists atzīmēja, ka, atšķirībā no citiem, es gandrīz nepārtraukti publicējos avīzēs un žurnālos, lai stimulētu latviešus trimdas sabiedrību domāt par sevi un savu nākotni. Kā strādājošs žurnālists es mēģināju mācīt latviešu sabiedrību gatavot sevi Eiropas lielajām pārmaiņām. Viens no skolotāja pamatuzdevumiem ir gatavot audzēkņus dzīvei.
Mācīšana dod vislielāko gandarījumu, kad ir redzams rezultāts. Un es esmu redzējis sava darba pozitīvos rezultātus.

2000.gada aprīlis

LIIS izstrādne