ALEKSANDRS KIRŠTEINS

arhitekts, politisks un valsts darbinieks (5. - 8. Saeimas deputāts),
1990.gada maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju;
apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.)
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Esmu dzimis 1948.gada 27.augustā Vecpiebalgas pagasta “Vecozoliņos”. Saimniecību bija izpircis jau vecvectēvs un tā robežojās ar brāļu Kaudzīšu “Kalna Kaibēnu” teritoriju. Vecaistēvs Jānis Kiršteins savulaik bija pilnvarots saimniekot Reiņa un Matīsa Kaudzīšu mājās, kamēr abi brāļi dzīvoja Pēterburgā vai apceļoja Eiropu. Mana vecāmāte Natālija, dzimusi Sotaks, bija dzejnieka Leonīda Breikša mātes māsa. Tēvs Kārlis Kiršteins bija kalnrūpniecības inženieris, bet māte Marija, dzimusi Slivkina, mājsaimniece. Skolas gaitas sāku brāļu Kaudzīšu dibinātajā Ogrēnskolā, kurā Matīss Kaudzīte bija mācījis manu tēvu.
Manu pasaules uzskatu veidoja gan pirmskara laika skolotāji, kuri vēl strādāja pamatskolā un daļēji arī Cēsu 1.vidusskolā, gan mūsu lielā mājas bibliotēka, kurā atradās gan K. Skalbes, gan K. Hamsuna kopotie raksti, kā arī visi ievērojamākie pirmskara latviešu un Ziemeļvalstu tulkotie rakstnieku darbi. Vecpiebalgas īpatnība bija daudzās lielās vecsaimniecības, kuras zemnieki bija izpirkuši no grāfa Šeremetjeva 19.gs. otrajā pusē, tāpēc daudzi turīgie saimnieki pēc kara (1945. – 1949.) tika izsūtīti un, atgriežoties, protams, neko labu par padomju sistēmu nerunāja.
Lai izvairītos no padomju ideoloģijas studēšanas, izvēlējos Rīgas Politehnisko institūtu, kur 1972.gadā ieguvu arhitekta diplomu. Arhitekti bija viena no deideoloģizētākajām un brīvākajām profesijām. Studiju laikā bija pieejami ārzemju tehniskie žurnāli, kuros uzskatāmi varēja redzēt padomju saimnieciskās sistēmas atpalicību un nespēju konkurēt ar Rietumiem. Jau pirmajā darba vietā, Rīgas Galvenajā arhitektūras pārvaldē, iepazinos ar visām padomju sistēmas nejēdzībām - nepamatoto industrializāciju un Maskavas atbalstīto darbaspēka migrāciju no citām “brālīgajām” republikām. Lai kā Rīgas galvenais arhitekts Gunārs Asaris necenstos ierobežot milzīgo celtniecību, kam bija jānodrošina nepārtrauktā iebraucēju plūsma, gala vārds vienmēr tika teikts Latvijas kompartijas CK, un tādējādi dzīvokļu un industriālā celtniecība virzījās straujā tempā. Bija skaidrs, ka bez politiskās sistēmas maiņas
latviešu valoda un kultūra kopā ar tautu ātri izkustu “padomju tautas” masā.
1987.gadā iepazinos ar dzejnieku Gunāru Freimani, kurš bija atgriezies no izsūtījuma par savu pretpadomju darbību. Viņš, savukārt , mani iepazīstināja ar Eduardu Berklavu un vairākiem citiem disidentiem, ieskaitot Gunāru Astru, jo disidenti Gorbačova atkušņa laikā pakāpeniski tika atbrīvoti no nometnēm. Radošo profesiju pārstāvji jau diezgan brīvi apsprieda reformu nepieciešamību un Igaunijā notikušo radošo savienību plēnumu, kurā tika nosodītā Baltijas valstu rusifikācija. 1988. gada martā man piezvanīja jaunā rakstniece Rudīte Kalpiņa un dzejnieks Egils Zirnis un uzaicināja tikties pie žurnālista un dzejnieka Viktora Avotiņa, lai viņa dzīvoklī apspriestos par līdzīga plēnuma rīkošanu Rīgā. Vairākas nedēļas tika gatavoti dokumenti, paredzot būtiski palielināt Latvijas suverenitāti saskaņā ar tā laika LPSR konstitūciju. Muzikologs Arnolds Klotiņš, kinorežisors Rolands Kalniņš, kinokritiķe Sarmīte Ēlerte, dzejnieks Viktors Avotiņš un citi bija vienisprāt, ka steidzami jāaptur migrācija no PSRS un jāpanāk, lai latviešu jaunieši vairs netiktu iesaukti dienēt armijā tālos PSRS nostūros. Prasība atjaunot armijā kādreiz pastāvējušo latviešu teritoriālo korpusu bija pēdējais piliens, lai mūsu sākto darbu pārtvertu, prasības mīkstinātu un “uzlabotu” kompartijas kontrolē joprojām esošās radošo savienību valdes. Daļa šo mūsu pirmo priekšlikumu stipri mīkstinātā un pārstrādātā veidā parādijās Rakstnieku Savienības valdes paplašinātajā plēnumā 1988.gada 1. un 2.jūnijā. Bija skaidrs, ka jāmeklē citas cīņas formas, jo katra sadarbība ar oficiālajām LPSR iestādēm tikai imitēja patiesu vēlmi iegūt reālu neatkarību savā valstī.
1988. gada jūlijā Eduards Berklavs mani un citus interesentus uzaicināja uz Arkādijas parku, kur notika LNNK dibināšanas sanāksme. Kopā ar Juri Dobeli, Eināru Repši, Eināru Cilinski, Aivaru Jakoviču un citiem sāku strādāt pie kustības programmatisko dokumentu iztrādes. Augustā tikāmies ar igauņu neatkarības kustības pārstāvjiem, kuri Tunnes Kelama vadībā ieradās Latvijā. Pēc karstām diskusijām tika nolemts, ka mums jānosoda Baltijas valstu okupācija un jāsāk cīņa par pilnīgu neatkarības atjaunošanu.
1989. februārī Ogrē notika pirmais Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) kongress, kurā tiku ievēlēts kustības padomē un valdē. Pēc kongresa vadīju LNNK biroju un biju ārlietu sekretārs, skaidrojot pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību. Pateicoties šādai stingrai LNNK pozīcijai, arī vēlāk izveidotā LTF bija spiesta pasludināt līdzīgu nostāju, kas ļāva abām organizācijām veidot kopējus vēlēšanu sarakstus un uzvarēt 1990.gada martā notikušajās LPSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās.
Ievēlēts par AP DEPUTĀTU, biju to 138 deputātu vidū, kas 1990.gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības Deklarāciju
Par tālāko rīcību domas bija stipri atšķirīgas. LNNK stingri iestājās par 1919.gada Pavalstniecības likuma, 1922.gada Satversmes un Civillikuma atjaunošanu. Attiecībā pret padomju okupācijas laikā iebraukušajiem PSRS pilsoņiem LNNK deputāti piedāvāja pagaidu uzturēšanas atļaujas, kuras, ievērojot individuālos nopelnus, daļai iebraucēju tiktu nomainītas ar pastāvīgām atļaujām palikt Latvijā. Diemžēl vairākums LTF frakcijas un nākošās 5.Saeimas deputātu to neatbalstīja, masveidīgi legalizējot visus iebraucējus, piešķirot t.s. nepilsoņu statusu. Kā LR 5. Saeimas deputāts biju tās Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, kā arī LR delegācijas vadītājs EDSO. Vadīju 5. Saeimas LNNK frakciju. Iebildu pret PSRS Bruņoto spēku virsnieku palikšanu Latvijā, ko legalizēja starpvalstu līgumi ar Krieviju. Kā 5.Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs piedalījos politiskajās sarunās ar Krieviju. LR 6. Saeimā (1995 -1998), biju tās LNNK un Latvijas Zaļās partijas frakcijas vadītājs (1995 -1997), kā arī Latvijas delegācijas loceklis Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā (1995 -1996). 1996.-1997.gadā, kā Īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās, strādāju pie Latvijas sagatavošanas iestājai kopējā tirgū. Aizstāvēju iekšējā tirgus liberalizāciju, brīvu zemes pārdošanu un rūpējos par ārzemju investīciju piesaistīšanu Latvijā.
LNNK atrados līdz pēdējam tās kongresam 1997.gadā, kurā tika nolemts apvienoties ar partiju “Tēvzemei un Brīvībai”, izveidojot jaunu organizāciju.
1998.gadā pievienojos Tautas partijai (TP), no kuras tiku ievēlēts par 7. Saeimas deputātu (1998). Sākumā kā nacionāli konservatīva partija TP daudz izdarīja Latvijas izvešanai no 1998. gada Krievijas izprovocētās krīzes. Diemžēl, nevarēju piekrist TP valdes un valsts prezidentes uzskatam, ka Abrene bez tautas nobalsošanas par katru cenu jāatdod Krievijai, tāpēc mūsu ceļi šķīrās. (Abrene – pilsēta un apriņķis LR, no kura daļu (Augšpils, Linavas un Kacēnu pag.) okupācijas apstākļos 1944. rudenī pievienoja Krievijai; 1953.gadā pievienoja arī Abrenes pilsētu (tagad Pitalova un vēl daļu no tuvākajiem pagastiem, bet Gauru un Upmales pag. pilnīgi). 1957.g. vēl notika teritorijas pārdale, rezultātā Latvija bija zaudējusi pavisam 1,999,48 kvadrātkilometru teritorijas. Šajā teritorijā vairāk kā 80 % bija krievu, tomēr Abrene un Pietālava (Pitalova) bija sena latviešu apdzīvota zeme, kurā LR pilsoņiem bija piederējuši īpašumi).
Tiku ievēlēts arī 8.Saeimā, kur vadīju gan Latvijas NATO Parlamentārās asamblejas delegāciju, gan ārlietu komisiju.
Kopš 2007.gada strādāju kā pašnodarbinātais arhitekts-konsultants, specializējoties energoefektīvu un videi draudzīgu ēku projektēšanā un būvniecībā.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.), 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi UN FRANCIJAS NACIONĀLO NOPELNU ORDENI (1997.G)
Precējies, ģimenē 3 dēli. Intereses - modernā māksla, kā arī Latvijas upes un ezeri.

Literatūra:
Grāmata 4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Dr. habil. Tālava Jundža redakcijā. Fonds Latvijas Vēsture. 2000;
Grāmata:Tauta. zeme. valsts. Latvijas valsts arhīvs. Latvijas nacionāli konservatīvā partija-LNNK.1995.

ATTĒLI:
1. Aleksandrs Kiršteins ĀRLIETU KOMISIJĀ (2006)
2. Aleksandrs Kiršteins piketā pie Krievijas vēstniecības Rīgā kopā ar LR Saeimas deputātiem Kārli Šadurski un Ģirtu Kristovski (2005)
3. Dzīvojamā māja pēc A.Kiršteina projekta. Rūpnieciski ražota Austrijā, no saliekamām konstrukcijām Rīgā samontēta divās dienās.

2009.gada decembrī

Ievietots ar Biedrības „4.maija Deklarācijas klubs” atbalstu