MARGARITA KIRŠBERGA
Izglītības un kultūras darbiniece
Atmodas kustības dalībniece
Ilggadēja Dziesmu svētku dalībniece
Dzimusi 1934. gada 11. jūnijā Rīgā. Tēvs Jānis Balodis
(1892-1978), Latvijas armijas virsnieks, cīnījās pret Bermontu Latvijas
atbrīvošanas kaujās, bet 2.pasaules karā latviešu karavīru rindās - pret krievu
okupācijas varu. 1949.gadā izsūtīts uz Sibīriju kā politieslodzītais.
Māte Otīlija Balode (1899 – 1965), ierēdne. Jaunībā dziedājusi baznīcas korī.
Bijusi pašaizliedzīga un labestīga. Izaudzinājusi meitas Margritu (Margu) un
Trautu un dēlu Apolonu. Ģimene bija patriotiski noskaņota. Brāļu kapu
apmeklējumos vecāki bērnus vienmēr ņēma līdzi, tā no mazotnes ieaudzinādami
dziļu cieņu un pateicību pret Latvijas Brīvības cīnītājiem.
1939. gadā vecāki no Rīgas pārcēlās uz laukiem Bēnes pagastā, kur tēvam bija
piešķirta jaunsaimniecība. Marga pagasta apkārtējo māju saimnieces atceras ar
dziļu sirsnību. Viņas meitenei iemācījušas mīlēt dabas skaistumu, zemes darbus,
puķu un dažādu dārzeņu audzēšanu. No mazām dienām Marga auga patstāvīga, līksma
un atsaucīga. Augu dienu būdama mežā vai pļavā, viņa novērojusi dabas parādības,
paticis arī ogot vai sēņot. Ģimenē visi lieli dziedātāji. Māmiņa iemācījusi
daudzas dziesmas, vienas no pirmajām bija: „Dzeltens manis kumeliņš”, „Caur
sidraba birzi gāju”, „Div’ pļaviņas es nopļāvu”.
Margas, viņas māsas Trautas un brāļa Apolona bērnības prieku izpostīja karš ar
bēgļu gaitām
un neziņu par nākotni.
Pēc apprecēšanās Marga sekoja savam vīram. Vīrs Gunārs Kiršbergs - ārsts.
1957.gadā pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas viņš tika pieņemts darbā
Jēkabpils rajona Sēlpils lauku slimnīcā. Marga par viņu: „Varēju apbrīnot ar
kādu rūpību un cilvēkmīlestību viņš metās darbā. Ņemot vērā, ka Rīgas
1.ģimnāziju beidzis ar zelta medaļu, cītīgi un dziļi ieinteresēti studējis, viņš
iegūtās zināšanas varēja veltīt saviem slimniekiem.” Kopš 1962.gada
Kiršbergu ģimene dzīvo Jēkabpilī.
Jēkabpils ekonomiskā tehnikuma ilggadējā skolotāja Aina Buša par savu darba
kolēģi saka:
„Ar mācību daļas sekretāres Margas Kiršberga nerimstošo enerģiju gandrīz
trīsdesmit gadus piestrāvota katra tehnikuma telpa. Visus garos padomju
okupācijas gadus viņa bijusi visuzticamākā Latvijai, ne par soli nav atkāpusies
no savas pārliecības. Vienmēr Ziemassvētkos visiem tehnikuma darbiniekiem ienesa
svētku sajūtu, rīkojot eglītes vakarus. No viņas apkārtējie smēlušies gaišas
domas, mācījušies krāt garīgās vērtības un mīlēt bērnus.”
Vēlāk,
sākot strādāt kultūras darbu, M.Kiršberga bieži griezusies pēc padoma pie
tehnikuma latviešu valodas un literatūras skolotājas
Lūcijas Ķuzānes. Viņa pārdomāti organizējusi
neaizmirstamus Ziemassvētkus darbinieku bērniem, organizējusi plaša apjoma
saturīgus mākslinieku vakarus: bijušas tikšanās ar skatuves un kino
māksliniekiem Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu, Pēteri Liepiņu, Veru Gribaču, Elzu
Radziņu. Darbu viņa darīja un organizēja ar mīlestību, ar patiesu vēlmi
ieinteresēt citus.
M. Kiršberga kopā ar vīru dziedājusi korī, piedalījusies daudzos Dziesmu svētkos
(vairākos kopā ar vīru). Par šiem svētkiem stāsta rūpīgi sakārtotie Dziesmu
svētku albūmi ar daudzajām fotogrāfijām. Marga ir dziedājusi Haralda Medņa, Jāņa
Dūmiņa, Terēzes Brokas un citu virsdiriģentu
vadībā.
Atmodas gados Marga aicināja tautfrontiešus: „Jāmēģina lietas uzlabot ar
atklātību, nesaudzīgu paškritiku, redzīgu skatienu, uz to, kas notiek apkārt. Ar
ciešu apņemšanos vēlreiz jāmēģina, visiem kopā pārdomāt izsvērt un pieņemt
rīcības programmu. No nesavtīgiem Latvijas cilvēkiem ir atkarīgs: būt vai
nebūt!”.
Margai raksturīga kritiska pieeja cilvēku vērtēšanai. Atmodas sākuma gados
M.Kiršberga kopā ar Ainu Laivinieci,
Baibu Tonni, Lūciju Ķuzāni un Irēnu Vītolu
strādāja Valsts valodas atestācijas komisijā. Komisijas locekļus vienoja
pārliecība, ka tās tautas, ar kuru kopā tu dzīvo, kultūra ir apgūstama vienīgi
zinot valodu. Eksaminējot krieviski runājošos ļaudis, kuri līdz tam latviešu
valodu parasti ignorēja, komisijas locekļi bieži saņēma pārmetumus un nereti arī
draudus par to, ka ir stingri savās likumīgajās prasībās.
Par Atmodas laiku Rīgā un Jēkabpilī Margarita stāsta jēkabpiliešu 2001.gadā
izdotajā grāmatā „Viņi runā, kad atnāk laiks”. Divi fragmenti:
“Atmiņā spilgti palicis septiņu kilometru garais gājiens lietū 1989. gada 25.
martā pa Brīvības ielu uz brāļu kapiem – tautas Sēru dienā, kad pieminējām uz
Sibīriju aizvestos. Ar skumjām atcerējāmies Latvijas Sievietes titula ieguvēju –
no Jēkabpils rajona ievēlēto Augstākās Padomes deputāti Itu Kozakeviču, kas mūs
apbūra ar īpašu starojumu. Viņas ilgotais ceļš uz Romu beidzās 1990.gada
28.oktobrī ar bojā eju.”
“Mūsu rajona cilvēki bija Vislatvijas deputātu saietā Daugavas stadionā, kad
no 8086 deputātiem 8002 nobalsoja par Latvijas neatkarību. No tiem īpaši gribu
pieminēt Jēkabpils rajona TF koordinatoru patriotu Oskaru Dzeni – tagad jau
nelaiķi. Atcerēsimies, ka pirmo sarkanbaltsarkano karogu rajonā pacēla pie Kūku
pagasta padomes ar Kārļa Pabērza gādību. Neaizmirstams notikums, kad 1990. gada
oktobrī Krustpilī novāca padomju armijas simbolu – lidmašīnu.”
M. Krišberga atceras arī, ka sirdī palikušas mieles no tā, cik necili beidzās
Jēkabpils TF pastāvēšana - it kā demokrātiski un tomēr stagnātiski. Taču viņa
piekrīt tautfrontieša mācītāja Jura Rubeņa vārdiem: „No Latvijas Tautas
Frontes nevarēja gaidīt ilgi mūžu … Bet ko nedrīkst aizmirst no LTF uzplaukuma
laika? Pieredzi, ka ir vērtības, ap kurām var vienoties visdažādākie cilvēki.
Mūsu idejas nedrīkst piekāpties materiālās dzīves ultimāta priekšā. LTF izdarīja
to ko varēja. Tās darbības laiks nevarēja būt garāks par pārejas laiku starp
divām sistēmām.”
M.Kiršberga
publicējusies arī Jēkabpils rajona avīzēs, kur regulāri atgādina Latvijas tautas
vēstures ceļus. Vai tas ir 25. marts, 14. jūnijs, 11.novembris, 18.novembris,
viņa emocionāli un patriotiski uzaicina iedzīvotājus atcerēties kritušos
cīnītājus un nolikt pie pieminekļiem ziedus, iedegt sveces. Margas roku liktie
ziedi gulst pie Brīvības pieminekļa, pie Mātes Latvijas Lestenes memoriālā, pie
represēto pieminekļiem, tautas varoņu atdusas vietām ar domu: „Ceļiniek,
atceries! Tā zeme, pa kuru Tu ej, ir slacīta mūsu dēlu asinīm, kas atdevuši
savas dzīvības par Tēvzemi!”
Aizejot pensijā, M.Kiršberga aizrautīgi realizē savu bērnības sapni -
fotografēt. Margai mājās ir plašas fotouzņēmumu kolekcijas par Latvijas baznīcām
dažādos gadalaikos un par Tēvzemes sargu cīņu vietām Morē, Lestenē, Džūkstē
u.c., par Latvijas pilsētu un pagastu kapos uzceltajiem pieminekļiem Brīvības
cīnītājiem. Savās ziedu, jūras, debesu fotogrāfijās M.Kiršberga pauž sirds
mieru, prieku par pasaules skaistumu. Domājot par Latviju šodien, viņa saka: Un
tomēr galvenais ir iegūts: brīvība.
Jauniešiem M.Kiršberga novēl: „Izprast jau agrā bērnībā patriotismu un apgūt
Tēvu zemes mīlestību. Ļoti svarīga ir pašaudzināšana. Nebaidīties no
visvienkāršākā darba, nejusties pārākam par citiem, palīdzēt tam, kam palīdzība
nepieciešama. Augt vienotiem ar dabu, mīlēt un saudzēt tās skaistumu. Valdīt
savas emocijas, būt nosvērtiem, iemācīties pazīt pašiem sevi. Izprotot sevi,
izpratīsim arī citus.”
Darbīgo Kiršbergu dzimtu turpina dēls, meitas un mazbērni.
Visskaistāko dziesmu
Brīvība dzied -
Ar to mēs pasaulē nākuši,
Ar to mums jāaiziet!
ATTĒLI:
1. M.Kiršberga pie Brīvības pieminekļa 2000. gadā
2. Kiršbergu ģimene ar dēlu Ģirtu 1969.gadā
3. Pie barikāžu atmiņu ugunskura Jēkabpilī 2000.gadā - Ilmārs Knaģis, Margarita
Kiršberga, Lūcija Ķuzāne.
2003. gada novembrī.
Jēkabpils BJC
Sagatavoja mazpulka dalībniece Mārīte Meļko
Skolotāja Spodra Purviņa
LIIS izstrādne