AINA KINSTLERE
Izglītības darbiniece 40 gadu garumā,
sava novada patriote
Atmodas notikumu dalībniece
Aina Kinstlere (Grosa) dzimusi 1930. gada 17. februārī
Saldus rajona Saldus pagasta „ Saulēs” zemnieku ģimenē. Senči no abu vecāku
puses ir dzīvojuši un kopuši zemi savās privātās saimniecībās. Mātes tēvam
piederēja Lutriņu pagasta „Aucenieki”, bet tēva vecākiem - „Saules”. Tēvs
mantoja mājas. Vecāki smagi strādāja savā saimniecībā, tādēļ jau no agras
bērnības Ainai ar brāli Edvīnu vajadzēja piedalīties visos lauku darbos – ganīt
lopus, kopt tīrumus, ravēt, kaplēt, novākt ražu u.c. Tēvs ļoti mīlēja zirgus,
kokus, māte - puķes. Māja atradās lielu koku ielenkumā – oši, ozoli, liepas,
bērzi un plašs augļu dārzs. Daudz darba bija puķu kopšanā, kas jau no mazām
dienām bija Ainas ziņā.
Spilgti atmiņā iespiedušies sestdienas vakari, kad pagalms uzposts, visapkārt
mājai smaržo puķes, istabā uz galda svaiga maize un medus, bet lejā – ozolos –
kuras pirtiņa, aicinot nomazgāt nedēļas netīrumus. Bija arī palīgi darbos, ar
kuriem tēvs brīnišķīgi sapratās, jo pēc rakstura bija labsirdīgs, omulīgs un
taisnīgs. Līdz 1940. gadam Aina auga mierīga darba vidē saskaņā ar dabu.
Sākās pārmaiņu gadi, kas Latvijas zemniecību izputināja. Vācu okupācijas gados
zemi neatņēma, bet dzīve notika kara apstākļos. Aina atceras: ”Pusaudzes gados
turpināju palīdzēt saviem vecākiem visos darbos. Tad frontes tuvums, kara
beigas, visas zemes nacionalizācija, kolhozu dibināšana. Tēvs un māte strādāja
kopsaimniecībā, arī es vasarās piedalījos darbā, jo bija vajadzīgi līdzekļi
skolai.
Pirmās skolas gaitas no 1938. -1941.g. Saldus pagasta skolā, tad vācu okupācijas
laikā - Cieceres 15.Maija pamatskolā, kuru pabeidzu 1944.gada aprīlī. Pavasarī
noliku iestājeksāmenus Saldus vidusskolā, bet frontes tuvums pārtrauca mācības
uz gadu. 1945. gada oktobrī atsāku mācības vidusskolas 8. klasē. Skolu pabeidzu
1950.gada jūnijā.
Saistīja darbs laukos, bet sociālie apstākļi pārvilka svītru tālākām mācībām.
Vecāki bija slimīgi un nevarēja dot līdzekļus studijām. Brālis pabeidza Saldus
lauksaimniecības tehnikumu un ilgus gadus atradās armijā. Vajadzēja pašai sākt
patstāvīgu darbu. Bija jau apritējis 20. mūža gads. 1950. gada rudenī sāku
strādāt Liepājas cukurfabrikas Saldus nodaļas cukurbiešu pieņemšanas punktā par
rēķinvedi, jo tas atradās tuvu mājai un bija izdevīgi, jo varēju palīdzēt
vecākiem.
Par skolotāju kļuvu nejauši. Kādā dienā pie manis ieradās mana klases biedrene,
kas strādāja Lutriņu skolā, un uzaicināja arī mani strādāt skolā. Tā kā
cukurbiešu pieņemšanas punktā tuvojās sezonas slēgšana, man vajadzēja domāt par
tālāko darbu. Daudz nedomādama (kā jau jaunībā), piekritu uzaicinājumam. Varbūt
noteicošais bija tas, ka Lutriņi bija manas mātes dzimtā puse, un skola atradās
tuvu mūsu mājām. Vecāki bija apmierināti ar manu izvēli.
1951. gada 5. februārī kļuvu skolotāja, nezinot, cik tas būs grūti. Raksturā
biju bikla, noslēgta, grūti kontaktējos ar cilvēkiem, bez profesionālās
izglītības. Biju pieradusi strādāt, un tas man palīdzēja. Manos pirmajos darba
pienākumos ietilpa 3. kl. audzināšana un mācīšana. Klase atradās lauku mājā
„Cepurniekos”, jo telpu skolā nepietika. Lutriņos agrāk bija četrklasīgā
pamatskola un sākās pāreja uz 7 -gadīgo skolu. Biju 1.- 4.klašu skolotāja.
Iestājos Jelgavas pedagoģiskajā skolā neklātienē un 1952.g. ieguvu 1. – 4. kl.
skolotājas tiesības. Kļuvu par pilntiesīgu skolotāju un šajā darbā nostrādāju
līdz 1970. gadam. Augstāko pedagoģisko izglītību ieguvu Liepājas Valsts
pedagoģiskā institūta neklātienē (1961. -1966 .g.).
Skolā
strādāja divu paaudžu skolotāji – tādi, kas bijuši pedagoģiskās skolās agrāk, ar
lielu darba pieredzi un jaunie – mani vienaudži. Mans pirmais direktors Fricis
Rebhūns Lutriņu skolā strādāja jau no 1936. gada, ļoti zinošs, izpalīdzīgs,
labsirdīgs. Jānis Nāburgs – mācību pārzinis ar lielu darba pieredzi. Skolotājas
Zelma Mieze, Marta Pūce, Anna Linkaite, Alma Milta – mīļas un labas uzņēma mani
kā savējo. Ar jaunajām jau saprasties bija viegli. Attiecības ar darba biedriem
draudzīgas.
Papildus mācību darbam strādāju arī par internāta audzinātāju. Tajā laikā
internātā dzīvoja pat 70 bērni. Guļamistabā gultas atradās divos stāvos, jo
telpu nepietika. Dežūrēja viens audzinātājs, kas bija atbildīgs par visu no
plkst. 7.00 rītā līdz bērnu nakts mieram. Aukles nebija, bērnus naktīs, ja tas
bija vajadzīgs, uzraudzīja skolas direktors, kas dzīvoja blakus dzīvoklī.
Vakaros bērni mācījās divās klasēs. Tajā laikā valdīja klusums un kārtība,
nebija disciplīnas pārkāpumu, nevajadzēja pārbaudīt mācību sagatavošanu, bērni
bija apzinīgi. Brīvajā laikā daudz rotaļājamies, lasījām, gatavojām
priekšnesumus un maskas, strādājām rokdarbus.
Attiecības ar skolēniem un viņu vecākiem lietišķas. Tajā laikā skola pagastā
bija autoritāte – kultūras centrs. Skolotāji vadīja pašdarbības kolektīvus un
paši piedalījās tajos. Aktīvi iesaistījos visos pasākumos. Sabiedriskais darbs
mani ir pavadījis visus darba gadus.”
1970.gadā, mainoties pedagogiem, toreizējā skolas direktore Regīna Spēkaine
uzaicināja Ainu uzņemties skolā mācību pārzines pienākumus. Pēc ilgām pārdomām
un pierunāšanas viņa piekrita. Šajā darbā nostrādāja līdz 1985. gada augustam.
Pēc pensijas gadu sasniegšanas viņa vēl strādāja 1.-3. klasēs līdz 1990. gada
15. oktobrim. Aina stāsta: „Pārzines darbs bija daudz sarežģītāks, jo vajadzēja
strādāt ar skolotājiem. Prasības no vadības bija stingras, mani visu laiku
pavadīja nepadarāma darba sajūta. Skolotāji man daudz palīdzēja, mūsu attiecības
bija biedriskas. Lutriņu skola ir mana vienīga darba vieta skolā bez dažiem
mēnešiem 40 gadu garumā. Ilgajā laika gaitā mainījušās trīs paaudzes. Šodienas
skolēni ir manu kādreizējo audzēkņu mazbērni.”
Kopā ar Ainu ilgus gadus nostrādājusi mūzikas skolotāja Biruta Blūma. Viņa Ainu
atceras: „Smaidoša, ar lielu iejūtību un rūpību ievadīja skolas darbā. Deva
iedvesmu skolotājiem strādāt pēc iespējas labāk. Bija prieks strādāt! Skolas un
pagasta dvēsele.”
Atmiņās par darba gadiem saglabāts daudz skaista un interesanta. Viņai patika
būt starp bērniem, labiem cilvēkiem, stādāt sabiedrisku darbu: „Ilgus gadus esmu
bijusi ciema deputāte, vadīju kultūras komisiju, kas organizēja kopā ar
„kultorgiem” pasākumus Lutriņos. Visos pasākumos aktīvu dalību ņēma skolotāji un
skolēni. Skaisti uzposta skola un tās apkārtne, ar to izcēlāmies rajona skatēs.
Tas gan prasīja visa skolas kolektīva smagu fizisku darbu.”
Prātā nāk arī ēnas puses: „Garlaicīgs bija darbs ar papīriem. Un kam tas viss ?
Paiet laiks un visu aizmet... Mācību kabineti zaudējuši savu sākotnējo nozīmi,
bet kāds darbs bija jāiegulda to tapšanā un pilnveidošanā! Bija devīze „Pāreja
skolā uz kabinetu sistēmu”. Skolēnu staigāšana no viena kabineta uz citu bija
bezjēdzīga. Zuda savas mājas apziņa, atbildība par savu klasi.” Ar nožēlu
skolotāja teic: „Šodien skolotāja profesija nav populāra Latvijā. Bieži vien
tiek pārprasta demokratizācijas ideja, tas veicina skolēnu visatļautību un
nedisciplinētību, skolotāja autoritātes zudumu. Apgrūtināta skolotāju
profesionālā izglītība, kvalifikācijas celšana prasa materiālos līdzekļus,
dārgas mācību un daiļliteratūras grāmatas, preses izdevumi. Arī vecākiem nav
viegli nodrošināt bērnus ar grāmatām un mācību piederumiem. Visam trūkst
materiālā seguma – naudas.”
Aina
Kinstlere aktīvi darbojusies Atmodas gados. Bijusi klāt pie Latvijas Tautas
frontes Lutriņu nodaļas izveidošanas. Tās vadītājs Edvīns Pūkainis, vēlāk –
pagasta padomes priekšsēdētājs. Braukusi uz TF pasākumiem, kur vien vajadzējis –
arī uz Rīgu, uz manifestāciju Mežaparkā, kur plīvojusi karogu jūra, uz armijas
poligonu, kad virs tā lidojuši helikopteri. Piedalījusies Baltijas ceļā posmā
starp Bausku un Lietuvu. „Visā tajā iekšā biju ar matu galiņiem”, atceras Aina.
„Tas bija neaizmirstami - stāvēt pie savas valsts neatkarības atjaunošanas
šūpuļa, būt kopā ar savu tautu Dziesmotajā revolūcijā, nebaidoties atdot tai
pašu dārgāko…”
Tagad Aina ir pensionāre. Viņai ir arī privātais zemes īpašums, kuru mantojusi
no tēva. Viņa teic: „Strādāt fizisku darbu – manas raizes un mans prieks.”
Kopā ar vīru izaudzināta meita, kas dzīvo Rīgā un strādā Hanzas vidusskolā par
matemātikas skolotāju un audzinātāju. Meita ir precējusies, kopā ar vīru
izaudzinājusi divus bērnus.
Savā darba mūžā Aina Kinstlere saņēmusi daudzus apbalvojumus. To skaitā
2001.gadā Lutriņu pagasta Pateicības raksts „Par ieguldījumu pagasta dzīves
attīstībā un izglītības darbā”. 2007.gada pavasarī „Lutriņu lepnumā” viņa
nominēta kā „Nesavtīgākais kaimiņš”. 2007.gada 26.augustā Lutriņu pagasta
185.gadu jubilejas svinībās pagasta karogu iesvētīšanai uzticēja nest cilvēkiem,
kas savu darba mūžu veltījuši pagasta attīstībai. To vidū bija arī Aina
Kinstlere.
Attēli:
1. Aina Kinstlere sniedz interviju. 2007.g. 19.septembrī.
2. Lutriņu pamatskolas 85.gadu jubilejā 2005.gada 22.oktobrī. Pirmā no kreisās –
A.Kinstlere.
3. Ģimenes lokā. 2001.gada Ziemassvētkos Jūrmalā pie meitas ģimenes.
2007.gada 27.novembrī
Saldus rajona Lutriņu pamatskola
Materiālu sagatavoja 8.klases skolniece Kristīne Gurska
Projekta vadītāja skolas muzeja vadītāja Irma Vilensone
Konsultante latviešu valodas skolotāja Ausma Ādlere