MĀRTIŅŠ KASPARS

Atmodas dalībnieks, nedēļu pavadījis
Zaķusalā barikādēs pie TV torņa

Mārtiņš ir mans tētis. Toreiz, 1991.gadā, Mārtiņš strādāja Cēsīs, kopā ar Valdi Atālu. Viņa ģimene dzīvoja Limbažos, un es – viņa dēls Dāvis - toreiz biju vienu gadu vecs. Kad tēvam pajautāju par barikāžu laiku, viņš pastāstīja:
Bija 1991.gada janvāra svētdienas vakars, mans draugs Valdis Atāls sarīkoja pasākumu par godu tikko pabeigtajam objektam – Saieta namam Cēsīs; tur bija arī restorāns, kurā notika sarīkojums ar dzīvo mūziku, mūziķi tika aicināti no mūzikas skolas. Tajā piedalījāmies mēs visi, kas palīdzējuši celtnes tapšanā, lai nosvinētu objekta pabeigšanu un iniciatori pateiktos par palīdzību (sākumā bija norisinājušās talkas).”

Tā kā arī tur TV tika rādīti notikumi Lietuvā, svētku gaisotne mainījusies, jo cilvēki sapratuši, ka notiek kas nopietns, beigās ticis nolemts, ka jābrauc uz Rīgu. Jāpiebilst, ka tajā brīdī tas notika stihiski, neviens neko vēl nezināja un neviens nebija teicis, ka kaut kur būtu jābrauc. Visi devās uz vilcienu, turpceļu pavadīja neziņa, vēlu vakarā viņi jau bija Rīgā.
Tālāk Mārtiņš stāsta: „Cilvēki pulcējās ap daudziem objektiem, pie Ministru kabineta, pie TV torņa Zaķusalā. Mēs kaut kā uzreiz aizgājām uz Zaķusalu. Pa tiltu aizgājām līdz Zaķusalai, tur pie TV torņa sākumā bija nedaudz cilvēku, mēs bijām gandrīz pirmie. Bet nakts laikā cilvēki brauca aizvien vairāk un vairāk, pulcējās un pulcējās, no visas Latvijas, ar mašīnām, ar autobusiem. Pirmajā naktī notika pulcēšanās, cilvēki runājās, taču neviens vēl neko neorganizēja, neteica, ko vajadzētu darīt. Pienāca rīts. Cilvēki joprojām brauca un brauca. Sajūtas bija lieliskas, cilvēki uz vietas sapazinās, visi bija ļoti atvērti un komunikabli. Tā vienotības sajūta bija fantastiska. Tādu īstenībā baigi reti var sajust, kad cilvēki ir tik ļoti vienoti. Bija diezgan neskaidrs, kā notikumi turpinās risināties. Mēs zinājām tikai to, ka iepriekšējā dienā Viļņā notika demonstrācijas, sabrauca tanki.”

Pamazām cilvēki saprata, ka būs jāpaliek ilgāku laiku. Salas teritorija tika apgūta aizvien tālāk, cilvēki virzījās dziļāk salā, aiz televīzijas torņa. Cilvēki savācās pa bariņiem. Mārtiņa Cēsu kompānija bija liela, vēl pienāca klāt pazīstami cilvēki no Rīgas. Tā arī pirmā diena pagāja pulcējoties.
Pamazām sākās arī dažādas aktivitātes, daži cilvēki kaut ko koordinēja, sāka braukt mašīnas ar dzelzsbetona blokiem un paneļiem, salas galā tika atvests ceļamkrāns, tika būvēta siena, aizsardzības barikāde.
Mārtiņš saka: „Protams, padomājot reāli, no militārā viedokļa tas bija pilnīgi muļķīgi, jo, ja salu vajadzētu ieņemt, tas būtu vairāk kā elementāri. Pret armiju tie betoni neapbruņotiem cilvēkiem neko nebūtu devuši. Bet tajā brīdī tas bija ļoti svarīgi, barikāžu celtniecība vienoja un iedvesmoja. Pirmā diena jau gāja uz beigām, cilvēki brauca, bet vajadzēja kaut ko ēdamu. Tā cilvēki sāka vest ēdienu. Sākumā vienkārši no mājām, vēlāk jau iesaistījās veselas iestādes, no Piena kombināta veda pienu milzīgās kannās. Uz salas veikalu nebija, neviens arī uz veikaliem negāja, vienmēr kāds kaut ko atveda.”

Pirmajā dienā tika uzceltas barikādes, pirmā nakts tika pavadīta, stāvot pie televīzijas torņa. Tika saprasts, ka būs jāpaliek vēl vairākas naktis. Uz salas mētājās čupa ar lieliem bleķa gabaliem, un Mārtiņš kopā ar citiem, kas bija atbraukuši no Cēsīm, uzslēja vigvamu - līdzīgu kā indiāņiem.

„Un tad mēs tur ievācāmies iekšā. Blakus kurināja ugunskuru. Zem bleķiem tika atrasta kaste ar dārzeņiem. Burkāni, kāposti, neviens nezināja, kurš tos tur ir nolicis. Tos atrada, kad neviens vēl ēdienu neveda. Tos mēs sākumā ēdām. Pēc tam, kādā trešajā dienā, mēs izdomājām, ka vigvamā var uztaisīt pirti. Ārpusē pie vienas no bleķa sienām uzkūrām ugunskuru, tādu riktīgi lielu sārtu. Sanesām no Daugavas ūdeni, neatceros, laikam mēs paprasījām tās Piena kombināta kannas. Tā kā uguns to vienu sienu riktīgi karsēja, tad iekšpusē uz tās sienas mēs metām virsū garu. Tur bija karsti, un tad mēs tur kādas divas reizes pirti taisījām. Jau trešajā dienā ļoti gribējās nomazgāties. Ugunskurā vienu kannu uzkarsēja ar silto ūdeni, tad auksto no Daugavas atnesa, tāda baigi ekskluzīvā pirts mums tur bija.Visi, kas gribēja, tie varēja nākt mierīgi.”

Sākumā, pirmajās dienās, bija tā, ka neziņas spriegums tikai pieauga. Visi tikai bija redzējuši to, kas notiek Viļņā, un bija skaidrs, ka armija virzīsies arī uz Rīgu. Spriegums pieauga aizvien vairāk, aizvien vairāk tika nocietināta sala. „Atceros, pa nakti mēs tur visu laiku staigājām apkārt pa to salu tā kā patruļās. Vienkārši staigā apkārt, iepazīsties ar cilvēkiem, kurini ugunskurus. Visu laiku veda klāt malku, lielās mašīnas malku izkrāva kaudzēm.
Atnāca ziņas, ka armija jau ir Rīgā, bet beigās bija tā, ka nekādu uzbrukumu nebija. Es atceros arī, ka pienu, ko veda no piena kombināta, mēs karsējām. Uzlikām kannu uz ugunskura, uzkarsējām, un tad gājām divatā ar tādu karstu kannu un kausiņu un visiem cilvēkiem dalījām pienu. Tie Piena kombināta ļaudis, jau neiet pie katra klāt, viņi izkrauj kannas, un aizbrauc. Tad mēs to pienu tur nēsājām un dalījām.... Jā, un tā tur īsti pa to nedēļu mēs nemaz nedabūjām pagulēt, nedēļas beigās sāk jau pietrūkt tā miega. Naktī gultas jau tur nav nevienas, reizēm apsēdies pie ugunskura, paguli, iemiegot es apdedzināju zābakus.
Valdim bija līdzi ģitāra, pa naktīm dziedāšana notika visu laiku, vismaz tajā mūsu bunkurā... nu kā, tur jau arī ne tikai Valdis, tur jau arī vēl nāca citi cilvēki, mūziķi no Rīgas. Tur, kur ir viens cilvēks ar ģitāru, tur vienmēr pieplūst cilvēki. Tas bija baigi vērtīgais laiks. Vērtīgs tieši ar to, ka parādīja, ka cilvēki var vienoties kritiskā brīdī, un būtībā tas ir tas, kas pietrūkst ikdienā cilvēkiem, ka viņi nespēj vienoties, daudz un dažādu iemeslu dēļ... Un, protams, tad kad esi tādā situācijā, tu arī labāk iepazīsti cilvēkus. Mēs ar Valdi un pārējiem darba kolēģiem iepazinām viens otru daudz tuvāk, daudz ciešāk sadraudzējāmies. Tādā situācijā tu redzi, ko katrs dara, kā viņš rīkojas, kā viņš uzvedas; parādās attieksme un raksturs.”
Vēl es atceros, ka Valdis Atāls, kā jau mākslas cilvēks ar talantu, izdeva kādas trīs avīzes, avīzi rakstīja ar roku. Viņš brauca uz kādu dzīvokli rakstīt. Un tad viņš veda uz salu. Kā viņa saucās, neatceros, kaut kāda salas avīze. Iespējams, ka viņa ir saglabājusies, varbūt tajā Barikāžu muzejā, vai kur. Valdis tur visādus humorus rakstīja, kaut kādus satīriskus gabalus par padomju iekārtu.”

Man radās jautājums: „Tad tur bija kaut kādi vārti tajā nocietinājumā? Kā tur varēja iebraukt?”
„Jā, ieeja bija nobarikādēts pirms TV torņa, un, ja, piemēram, šeit ir televīzijas tornis (uz galda tiek būvēts improvizēts Zaķusalas makets, dzērveņu pudelīte pārtop par televīzijas torni, minidisks par Salu tiltu, bet ābols ir salas gala robeža), šeit ir Salu tilts, un šeit ir salas gals. Tad šeit bija sēta, uzcelta no cementa blokiem, un te varēja iebraukt tikai vienā vietā. (Sk. zīmējumu). Tur stāvēja sardze. Šeit, pirms salas gala arī bija uzcelta siena. Un tad sānos bija dažas vietas, kur varēja piebraukt, tur bija sadzītas mašīnas, lai no ūdens nevarētu piebraukt kāda tehnika. Nu tā, mēs starp tādām divām sienām tur bijām.”
Kad spriegums kritās, ceturtajā dienā cilvēki pamazām sāka braukt prom. Pēc kādas nedēļas aizgāja arī Mārtiņš ar savu Cēsu kompāniju: „Būtībā mēs vieni no pirmajiem tur aizbraucām un gandrīz arī paši pēdējie projām aizgājām. Tie, kas atbrauca no rajoniem, jau bija aizbraukuši prom ātrāk. Beigās bija palikuši rīdzinieki.”

Mārtiņš atzīst, ka tagad, kad viņš ir redzējis filmas un citus materiālus, viņš saprot, ka tas tolaik bija ļoti nozīmīgs visas tautas darbs, kurā iesaistījās ļoti daudz cilvēku: „Doma laukumā vien bija baigi daudz cilvēku, es esmu redzējis video, tur arī uzstājās daudzi draudžu mācītāji, un arī cilvēki lūdza Dievu, lai Dievs nepieļauj asinsizliešanu Latvijā. Mārtiņa draudzē cilvēki par to ir liecinājuši. Starp viņiem ir viens cilvēks, kas tagad ir mācītājs, bet tajā laikā viņš bija specvienības snaiperis. Viņi atradās uz Radiomājas jumta un tēmēja uz cilvēkiem laukumā; viņi tikai gaidīja komandu, kad pavēlēs šaut. Viņi tam bija gatavi, bet tā komanda nepienāca. Viņai bija jāpienāk, jo toreiz cilvēkus Doma laukumā bija paredzēts iznīcināt, vienkārši tā komanda nepienāca. Protams, viņi arī nešāva bez komandas. Taču viņš stāstīja, kā viņi ir gatavoti īpašam uzdevumam, un ka būtībā viņi bija gatavoti šaut cilvēkus. Militārs režīms, tas ir režīms, kas nepazīst žēlastību. Televīzijas kadros Lietuvā bija redzams, ka bez emocijām brauca pāri cilvēkiem.

Kad braucām projām, sajūta bija ļoti laba. Tiešām, tāda nevardarbīgās pretošanās metode, viņa tomēr ļoti apvienoja cilvēkus. Cilvēki sabrauca no visas Latvijas, neviens jau tur nesūtīja viņus un nedzina braukt. Viņi gribēja protestēt pret PSRS iejaukšanos, pret draudiem, ka 1990.gadā pasludinātā neatkarība ir apdraudēta. Kad ir vienotība, tev arī nav baiļu, ka nākošajā brīdī kaut kas notiks, ka tu vairs nebūsi. Tāpēc, ka visi ir kopā un visi ir vienoti un visi saprot, ka viņi ir gatavi kaut vai atdot dzīvību. Tas varbūt kaut kā skaļi skan, bet tā tas ir.
Kaut gan bija skaidrs, ja tur būtu militārais uzbrukums, mēs tur esam kā dzīvie mērķi,. Mēs varējām celt tos nocietinājumus vienā pusē, nocietinājumus otrā pusē, bet, ja tur atlaistos divi helikopteri, nolaistu lejā desantniekus, mūs tur vienkārši apšautu kā zvirbuļus. Un viss, mūsu nocietinājumi viņiem bijuši nebijuši, bet tieši tas, ka cilvēki nāca kopā brīvprātīgi un viens otru atbalstīja, kaut neviens to nelika darīt, tas bija baigi spēcīgi...

Sajūta braucot prom bija pavisam savādāka, nekā braucot turp, jo būtībā bija skaidrs, ka nekādi militārie ekscesi nebūs, ka viss būs mierīgā ceļā atrisināts, un jau bija atrisināts... Nu tā, vienkārši aizbraucu mājās, un turpinājās tāpat normāli dzīve tālāk.
Pēc tam, es atceros, daudzi cilvēki kaut kādā ziņā sarūgtinājās un vīlās, tāpēc, ka tā vienotība valsts dzīvē zuda. Visi pieredzējām visādus politiskus kašķus, visu laiku kaut kāda šķelšanās, un vēl jau līdz pat šai dienai! Latvija nav Krievija, kas ir milzīga, kur ne gala, ne malas nevar saredzēt. Latvija - ļoti maza valsts un būtībā ļoti elementāri tik mazu valsti pārvaldīt, bet nu vienkārši viņu nevar pārvaldīt, tāpēc, ka nav vienotības.
Kā kristietis varu teikt – tādu vienotību kā barikādēs var vēl vienīgi sajust draudzē, tā ir vienotība starp kristiešiem; bet, teiksim, tādā visas tautas līmenī tā būtībā ir pirmā un vienīgā reize, kad es esmu sajutis, kad visi cilvēki ir gatavi kaut ko vienu darīt, viņi ir gatavi kaut kam vienam ziedot spēkus. Es barikādēs pirmo reizi mūžā sajutu, kā tas ir, kad cilvēki apvienojas. Piemēram, padomju armijā, kad es tur dienēju, tas vienmēr bija vispostošākais, kad tu jūti, ka nav vienotības, ka katrs it kā par sevi... Tomēr visur varēja redzēt, ka krievi ir daudz vienotāki, nekā latvieši. Arī gandrīz visi dienvidnieki. Viņi vienmēr ir gatavi savējos tautiešus aizstāvēt. Latviešiem to kaut kā izteikti nekad nebiju novērojis. Tā kā vienotība nav tik viegli sasniedzama. Bet tad, kad viņa ir, tad var notikt lielas lietas. Arī sliktas lietas, bez šaubām.”
„Paldies, ka izstāstīji. Baigi labi.”

2009.gada decembris

Āgenskalna Valsts ģimnāzija,
Dāvis Kaspars,12.5 klase
Darba vadītāja: skolotāja Dace Simsone

Ievietots ar 1991.gada barikāžu muzeja atbalstu