RAINA KARULE

biroja darbiniece, folkloras ansambļa dalībniece, kordziedātāja,
LTF Atbalsta grupas dalībniece, piedalījusies “Baltijas ceļa” akcijā

“Reizēm nesapratu, kas notiek, nesapratu, kā ir pareizāk, bet centos sekot līdzi notikumiem. Uzklausīju vecāka gadagājuma cilvēkus, apbrīnoju viņu degsmi cīnīties, lai atkal varētu dzīvot brīvā Latvijā, jo man tas bija kaut kas pavisam jauns, kā jau “padomijas laika produktam”.

Raina Karule (Rubene) dzimusi 1970. gada 2. maijā Gulbenē. Bērnību un daļu jaunības pavadīja kopā ar māsu Ilvu, māti Artu un tēvu Andreju Rubeni Beļavas pagasta “Mālukalnu” mājās Ozolkalnā. Abi vecāki strādāja kolhozā “Gulbene” – mamma bija mākslīgās apsēklošanas speciāliste, tēvs – šoferis. Rainai ar māsu no bērnības mamma mācīja iesākto darbu padarīt rūpīgi un līdz galam. Jau bērnībā meitenes izprata, ka daudz var paveikt, ja darbus saplāno.

Raina un māsa Ilva beidza Ozolkalna astoņgadīgo skolu. Raina izglītību turpināja Gulbenes vidusskolā. Viņai no mācību priekšmetiem vairāk patika latviešu valoda, it īpaši diktātu rakstīšana. Raina stāsta: “Arī tagad uzmanību pievēršu pareizrakstībai. Mani ļoti kaitina pielaistās gramatiskās kļūdas laikrakstos un žurnālos. Skolas laikā abas ar māsu uzmanību veltījām sportam, tieši vieglatlētikai. Interesants sporta veids, kurā piedalījos Ozolkalna pamatskolas mācību laikā, bija ugunsdzēsības sports. Šajā virzienā guvām labus rezultātus gan rajona, gan republikas sacensībās. Arī turpmākā dzīve bija plānota saistībā ar sportu, bet dažādu dzīves apsvērumu dēļ tā nenotika.” - atceras Raina.
Rainai vienmēr patika dejot, dziedāt. Skolā dziedāja korī, vēlāk kolhoza “Gulbene” sieviešu ansamblī. Dejoja Lazdukalna Tautas nama jauniešu deju kolektīvā.

1990.gadā nodibināja ģimeni un pārcēlās dzīvot uz sava vecvectēva Jūlija Rubeņa mājām “Mālukalniem”, kas atrodas Daukstu pagastā. “Nekad neesmu baidījusies no darba, tāpēc arī piekritām abi ar vīru Modri palīdzēt tēvam atjaunot “Mālukalnus”, kas padomju laikos tika ļoti nolaisti,” paskaidro Raina. Viņas vīra pamatdarbs ir SIA Lattelekom, bet vaļasprieks – tehnika, tādēļ ir arī lielāka iespēja strādāt saimniecības uzplaukumam.
Vēlāk, kad ģimenē paaugās un sāka iet skolā bērni Elīna un Artūrs, arī Raina nolēma mainīt savu dzīvi. Radās iespēja mācīties un realizēt senu sapni – iegūt augstāko izglītību. Pabeidza Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, ieguva augstākās profesionālās izglītības diplomu kā biroja vadītāja – referente. Tagad strādā datorservisa firmas “BVB” salonā par servisa koordinatori un ir apmierināta ar savu darbu. Raina uzskata, ka viņas darba pamatā ir precizitāte, atbildība un laipna kontaktēšanās ar cilvēkiem. Viņa atzīst, ka ir iemācījusies uzklausīt un pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Gandarījumu rada, ja var palīdzēt atrisināt kādu problēmu, sniegt izsmeļošu informāciju neskaidros jautājumos.

Neatkarīgās Latvijas atjaunošanas laikā centās piedalīties visur, kur pati uzskatīja, ka var būt noderīga, vai, sakot Rainas vārdiem, “... kur aicināja piedalīties, tur arī piedalījos.” Viņa ņēma dalību 1989. gada 18. novembra LTF organizētajā manifestācijā Daugavmalā “Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku”. Bija “Baltijas ceļa” un LTF kolhoza “Gulbene” atbalsta grupas dalībniece, ļoti pārdzīvoja 1991.gada barikāžu dienu traģiskos notikumus Rīgā, kā arī Lietuvas traģēdiju. Raina atceras: “Reizēm nesapratu, kas notiek, nesapratu, kā ir pareizāk, bet centos sekot līdzi notikumiem. Uzklausīju vecāka gadagājuma cilvēkus, apbrīnoju viņu degsmi cīnīties, lai atkal varētu dzīvot brīvā Latvijā, jo man tas bija kaut kas pavisam jauns, kā jau “padomijas laika produktam”.
Raina saka, ka tagad ģimenē ir svarīgi, lai bērni varētu iegūt labu izglītību un droši dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā.
Saviem bērniem Raina māca būt patstāvīgiem, aktīviem un mācīties. Sarunās ar bērniem atgādina arī Atmodas laika notikumus, īpaši “Baltijas ceļu”, jo viņa saprot, ka pēc gadiem daudzi to dienu notikumi izzudīs no cilvēku atmiņas, bet “Baltijas ceļa” dzīvā ķēde paliks neaizmirstama. “Esmu apņēmusies “Baltijas ceļu” atcerēties gan darbdienās, gan svētkos – visās situācijās, kad īpaši būs vajadzīga iejūtība un sadarbība, lai palīdzētu,” stāsta Raina.
Rainas vaļasprieks joprojām ir pašdarbība. Viņai patīk būt sabiedrībā un darboties: dzied folkloras kopā “Līgo” un Gulbenes Kultūras centra jauktajā korī kopā ar vīru Modri. Ļoti patīk braukt ar auto, pavadīt laiku pie ūdeņiem, laivot pa upi. Lai gan mēģinājumi un koncerti aizņem daudz laika, tomēr viņi tajos piedalās ar prieku.
Rainai ļoti patīk strādāt dārzā. To viņa māca saviem bērniem. Visa ģimene strādā arī tēva zemnieku saimniecībā “Mālukalni”. Raina saka, ka saņem no tuviniekiem atbalstu, viņa atceras, ka tad, kad biešu ravējamā laikā viņai ar folkloras kopu vajadzēja braukt uz Čehiju, tēvs sarunāja talciniekus un bietes izravēja.
Raina ir pārliecinājusies, ka cilvēks katru dienu kaut ko jaunu iemācās, viņa piekrīt teicienam: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies!” Viņa nebaidās dzīvē kaut ko mainīt, kaut ko sākt no jauna.

Attēli:
1. Rainas ģimene, no labās puses pirmā Raina, tad vīrs Modris, tēvs Andrejs.
2. Raina (otrajā rindā pirmā no kreisās puses) ar folkloras kopu “Līgo”.

Ozolkalna pamatskola
Materiālu sagatavoja 8. klases skolniece Inese Boroduško.
Konsultēja bibliotekāre Biruta Pokule.
Datorkonsultante direktore Sofija Sudarova.

LIIS izstrādne