JURIS KARLSONS

Tautsaimniecības darbinieks, politiķis;
Atmodas dalībnieks, Latvijas Augstākās padomes deputāts (1990 – 1993),
Rīgas domes deputāts (1994 – 2001).
1990.gada 4.maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju;
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (2000)
apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi
un piemiņas zīmi “Latvijas Republikas atjaunošana” (2000).

Esmu dzimis Rīgā, 1946.gada 1.jūnijā triju bērnu ģimenē. Kopā ar mani auga divas māsas – Aija un Ingrīda.
Tēvs Georgs Karlsons (1999 - 1982). Viņa dzimtas saknes ir Lubānas apvidū, mans vectēvs Pēteris Zariņš bija pazīstams ērģelnieks. Tēvs beidza Latvijas konservatoriju, bija pianists brīvmākslinieks un Nošu bibliotēkas direktors, pēc padomju okupācijas strādāja par Nošu fonda vadītāju Nacionālajā bibliotēkā. Koncertdarbību tēvs pārtrauca agri, toties mani viņš četrus gadus centās audzināt par nākamo pianistu. Par krusttēvu man bija aicināts tēva draugs, komponists Jēkabs Graubiņš (1886 - 1961). Diemžēl ne es, ne mana vecākā māsa Aija interesi par mūziķa profesiju nejutām, taču jaunākā māsa Ingrīda jau daudzus gadus ir Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece. Es vēlējos, lai kāds no maniem četriem bērniem kļūtu par profesionālu mūziķi, taču tas nav noticis; vienīgi jaunākā meita ir saistīta ar mūziku un deju – no trīs gadu vecuma dzied „Knīpās un knauķos” un ir deju studijas „Dzirnas” dalībniece.
Mana māte Asja Karlsone, dzimusi Ruciņa, (1923-1956) arī bija pianiste, tēva skolniece. Pēc bērnu piedzimšanas nodevās mājsaimniecībai. Viņas tēvs Augusts Ruciņš (1890 - 1974) bija skolas direktors Rīgā, vectēvs Kārlis Ruciņš bija lauksaimnieks Valkas apriņķī, Alsviķu pagastā.

• Asja un Georgs Karlsoni ar dēlu Juri kristību dienā (1946) • Juris Karlsons ar meitām – Franču liceja 1.klases skolnieci Laimu un 11.klases skolnieci Rasu 2004.gada 1.septembrī • Juris Karlsons ar dēlu Gintu, mazdēlu Reini un meitām Signi, Rasu un Laimu (žurnāls „Ieva”, 2001.gada 16.maijs)

Mācījos Rīgas 50. un 7.vidusskolā, kur saņēmu atestātu par vidējo izglītību ( 1964).
Vidusskolā iepatikās fizika, īpaši interesēja elektronika - televīzija un radio. Mācījos viegli, ar patiku.
1963.gadā, 17 gadu vecumā sāku strādāt Rīgas Tramvaju un trolejbusu trestā (TTT) par augstsprieguma elektriķi, vēlāk par Sakaru tehniskās ekspluatācijas mezgla elektromontieri. 1965.gadā iestājos darbā Valsts Elektrotehniskajā Rūpnīcā (VEF), kur 20 darba gados nogāju ceļu līdz Tehniskās pētniecības nodaļas, radiomēraparatūras remonta un ekspluatācijas biroja vadītāja amatam. Augstāko izglītību - radioinženiera diplomu, ieguvu Rīgas Politehniskajā institūtā, Radiotehnikas un elektronikas fakultātē (1975-1980), tur mācījos vakara nodaļā paralēli darbam VEFā. 1985.gadā kļuvu par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Polimēru mehānikas institūta Speciālā konstruktoru biroja galveno konstruktoru.

Mana politiskā pārliecība veidojās ģimenē, kur nevienam nebija šaubu par to, ka padomju ideoloģija balstās uz meliem, ka komunisma doktrīna ir balstīta uz „māla kājām”. Man vēl nebija 10 gadu, kad šos vārdus dzirdēju no sava vectēva Augusta Ruciņa (1890 – 1974).Viņš bija izglītots cilvēks, simpatizēja sociāldemokrātiem, bija tuvs Raiņa draugs. Viņš bija patriots, glabāja sarkanbaltsarkano karogu, bija aktīvs Latvijas Centrālās Padomes aktīvists un atbalstītājs, taču tika denuncēts un padomju iestādes piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, politisko tiesību atņemšanu uz 5 gadiem un mantas konfiskāciju. (Viņu atbrīvoja 1954.gada decembrī). [ Avots: Okupētā Latvija. 1940 – 1990, 343 lpp.] Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007].
Ģimene man nodrošināja mācības skolā, kur bija pazīstami pedagogi, un tā manā bērnībā pionieru gaitas izpalika. Uzaugu apstākļos, kur brīva Latvija bija man KĀ SENČU NOVĒLĒJUMS.
Tiesa, kad rūpnīcā VEF biju ieņēmis galvenā konstruktora vietnieka amatu, man pieprasīja uzrakstīt iesniegumu par uzņemšanu LKP. Apzinoties, ka partijā ir vajadzīgi latvieši, lai realizētu gan savus profesionālos, gan tautas mērķus, biju jau gandrīz gatavs tajā iestāties. Taču „gadījās” mirušo piemiņas dienā nolikt trīs svecītes ( sarkanu, baltu un sarkanu) pie Zāles kapa, kam sekoja „sirsnīgas pārrunas” ar VDK darbiniekiem, tādēļ uzņemšana Komunistiskajā partijā izpalika.

Mana politiskā darbība sākās Latvijas Zinātņu akadēmijā, kad dibinājās LNNK un Pilsoņu kongress, faktiski vēl agrāk - ar Vides aizsardzības kluba organizētajām aktivitātēm pret metro būvi Rīgā, kas draudēja ar jaunu migrantu celtnieku vienību ieplūšanu.

Gorbačova pārmaiņu laikā gaisotne bija kļuvusi brīvāka, cilvēki centās pulcēties un apmainīties domām par nākotni. 80.gadu beigās manā dzīvoklī vairākas reizes sanāca nākamie LNNK dibinātāji Eduards Berklavs, Einārs Repše, Juris Dobelis un citi. Tās bija nelegālas sanāksmes, jo stingrā disidentu, t.i., pretpadomiski domājošo uzraudzība nebija atcelta. Man tas bija īpašs risks darba slepenības dēļ, jo biju LZA Galvenā konstruktoru biroja priekšnieks, strādājām pie valsts uzdevuma - PSRS ballistisko un stratēģisko raķešu korpusu diagnostikas problēmām. Taču, kad radās pirmās nojausmas, ka varētu pierādīt Ribentropa - Molotova noziedzīgā pakta esamību un tam sekojošo vardarbīgo Latvijas inkorporāciju PSRS, es iesaistījos politikā bez jebkādām šaubām.

• Latvijas Nacionāli konservatīvās partijas LNNK apliecība Nr. 4 • Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības apliecība Nr. 258 • LNNK I kongresa delegāta mandāts • LTF dibināšanas kongresa delegāta mandāts

1988.gadā piedalījos Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības dibināšanas sapulcē Arkādijā un kongresā Ogrē. Man joprojām ir LNNK biedra apliecība ar 4.numuru. Biju ievēlēts LNNK valdē, darbojos Pilsoņu kongresā, kura mērķis bija pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzība. Uzskatīju, ka ir ļoti svarīgi darboties ikvienā organizācijā, kas vērsās pret padomju okupāciju.
Savā darbavietā LZA Speciālajā konstruktoru birojā izveidoju LNNK nodaļu, paralēli kolēģis Modris Briedis veidoja LTF nodaļu. Vēlāk tās abas saplūda, 1988. – 1990.g. biju institūta LTF nodaļas vadītājs. Tolaik LTF bija kustība, kuras darbībai varas iestādes nelika šķēršļus, uzskatot to par Gorbačova pārbūves produktu. Pateicoties LNNK saplūšanai ar LTF, pēdējā kļuva daudz radikālāka un jau 2.kongresā (1989) nonāca pie idejas par Latvijas brīvības atjaunošanu.

Es esmu par elastīgu politiku. Man simpatizēja tas, ka Latvijas Tautas fronte nešķiroja cilvēkus pēc tautības, jo tas atbilda reālajai situācijai. Esmu pret tiem nacionālajiem radikāļiem, kuri vēl līdz šodienai nav sapratuši, ka nedrīkst Latvijas krievu jauno paaudzi saukt par okupantiem. Mums ir nepieciešama integrācija, un politikā ir vajadzīga elastība. Tāpat uzskatu, ka pārmest cilvēkiem par to, ka viņi bija Komunistiskās partijas biedri, arī nedrīkstējām, jo daudzos gadījumos viņi mīkstināja valdošās ideoloģijas spiedienu. Taču ir principi, no kuriem nekad neesmu atkāpies. Kad LNNK saplūda ar „Tēvzemei un Brīvībai”, izveidojot apvienību TB/LNNK (1997), LNNK zaudēja savu seju, kā es to biju paredzējis. Es nevarēju šai apvienībai sekot un tiku izslēgts no valdes sastāva.

Apliecība (latviešu un krievu valodā) kas izsniegta Jurim Karlsonam pēc ievēlēšanas par LPSR Tautas deputātu 1990.gada 18.martā.

1990.gada Augstākās padomes vēlēšanās, kas bija pirmās brīvās vēlēšanas pēc 50 gadiem, es biju Latvijas Tautas frontes izvirzīts deputāta kandidāts 52. Rīgas vēlēšanu apgabalā (toreiz Proletāriešu rajons, tagad daļa Centra rajona). No ievēlēšanas brīža martā līdz balsojumam par Neatkarības deklarāciju 4.maijā AP Juridiskā komisija (T.Jundzis, R.Apsītis, A.Endziņš u.c. kopā ar konsultantu E.Levitu) gatavoja deklarāciju, kas pasludināja mērķi – Latvijas Republikas atjaunošanu, taču, tā kā okupācija joprojām pastāvēja, deklarācijā ietvēra jēdzienu „pārejas periods”. Kā zinām, tas beidzās 1991.gada 21.augustā, kad pēc puča Augstākā Padome pieņēma LR konstitucionālo likumu „Par LR valstisko statusu”. (AP savas pilnvaras nodeva 5.Saeimai 1993.gada jūlijā.)

1990. -1993. g. darbojos LR AP Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas priekšsēdētāja A. Čepāņa vietnieka amatā, vienlaikus biju arī Budžeta komisijas loceklis, Latvijas Ministru padomes Tirdzniecības mazo un vidējo objektu privatizācijas komisijas loceklis (komisijas priekšsēdētājs I.Godmanis, vietnieks A.Šķēle), kā arī Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas komisijas loceklis; esmu bijis viens no Latvijas Industriālās bankas dibinātājiem un valdes locekļiem (1990). Jāatzīst, ka šis bija ļoti sarežģīts laiks, kad līdzās likumīgiem īpašniekiem saradās ļoti daudz pretendentu ar viltotiem dokumentiem un gariem tiesas procesiem, turklāt tas notika vēl tad, kad privatizācijas sertifikāti jau bija nosegti. Tajā laikā iepazinu arī necivilizētā biznesa tradīcijas – gan izsekošanu, gan telefoniskus, gan tiešus draudus stāvot aci pret aci.

1993. -1994.g. biju Latvijas Universālās bankas viceprezidents.
1994.g.ar LNNK atbalstu (tolaik valdes priekšsēdētājs bija Aristīds Lambergs) piedalījos Rīgas Domes vēlēšanās, kļuvu par deputātu un sāku strādāt par Rīgas Domes Īpašuma un privatizācijas lietu komitejas priekšsēdētāju (līdz 1997.). Līdz 1995.g. biju arī Rīgas Domes Latgales priekšpilsētas valdes priekšsēdētājs. Vēlāk Transporta un komunālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks un a/s Rīgas Centrāltirgus padomes priekšsēdētājs.
Nozīmīgākais darbs bija Latgales priekšpilsētā. Mans ieguldījums ir Rīgas pilsētas īpašuma tiesību atjaunošana uz Rīgas Centrāltirgu un citiem tirgiem. Zeme un īpašumi līdz 1940.g. bija iegādāta par pilsētas naudu, bet uz tiem pretendēja a/s „Turība”. Panācām kompromisu, ‘Turībai” samaksājot kompensāciju par ieguldījumu, ko Patērētāju savienība bija devusi iepriekšējos gados. Raugoties nākotnē, aizsāku sarunas ar arhitektu Gunāru Birkertu par tirgus pārbūvi un modernizāciju, taču mani pēcteči tirgus attīstības problēmas tālāk nerisināja.

Lai veidotu latvisku kultūrvidi, Latgales priekšpilsētas valde atbalstīja A. Eižvertiņas teātra darbību, bērnu mūzikas un mākslas skolu uzturēšanu.

Arī 1997. - 2001.g. biju Rīgas Domes domnieks, Sociālo jautājumu, kā arī Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas loceklis (vēlēšanās piedalījos no Progresa partijas). Tolaik īpaši pieņēmās spēkā politiskā tirgus tikumi, un man tie bija nepieņemami.

Pēdējā desmitgadē darbojos uzņēmējdarbībā. Šobrīd spēkus veltu Ainažu vēja ģeneratoru parka izveidei. Projekta nākotne ir ļoti atkarīga no tā, cik nopietni valdība atbalstīs zaļo enerģiju līdztekus fosilajai, kādu atbalstu nozarei sniegs VAS „Latvenergo” un cik godīga būs konkurence.

Turpinu aktīvu sabiedrisko darbību. 1995. – 2002.g. biju valdes loceklis Latvijas Republikas Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes deputātu klubā, tagad biedrība „4. maija Deklarācijas klubs”; kopš 2002. gada esmu šīs biedrības prezidents. 2003.gadā tiku ievēlēts par Triju Zvaigžņu ordeņa brālības domes priekšsēdētāju un vadu to līdz šim laikam. 2007. gadā brālība ieguva jaunu statusu – tā kļuvusi par Latvijas ordeņu brālību (LOB).

Atskatoties uz 20 gadiem kopš Augstākās padomes 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, jāteic, ka unikāli bija tas, ka balsojums notika okupācijas apstākļos; to nodrošināja savstarpējā LNNK un LTF saliedētība un šo spēku saliedētība ar tautu. Balsojums no deputātiem prasīja stingru pārliecību, ka Latvijai jābūt brīvai. Deputāti tolaik nebija vienpatņi pretstatā pašreizējiem Saeimas deputātiem. Viņi tiešām bija saistīti ar tautu, un tas deva spēku. Spēka un drosmes vajadzēja daudz. Ne visiem tas bija. Domāju, ka arī vairāku bijušo deputātu pāragrā aiziešana no dzīves liecina, cik lielu garīgu sasprindzinājumu bija prasījis šis laiks un izšķiršanās par Latvijas neatkarību.

Pats kā sasprindzinātāko epizodi atceros omoniešu un armijnieku uzbrukumu Iekšlietu ministrijai 1991.gada 21.janvāra vakarā. Mēs Rīgā uzņēmām viesi – Polijas Seima maršalu Staļmakovski. Vakariņas notika viesnīcā „Rīdzene”, tajās piedalījās Ministru padomes priekšsēdētājs I.Godmanis, no Augstākās Padomes - priekšsēdētājs A.Gorbunovs, es kā Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas priekšsēdētāja vietnieks, savukārt Ārlietu ministriju pārstāvēja S.Kalniete. Vakariņas notika 2.stāvā, logi bija tieši virs ieejas ēkā. Uzbrucēji – gan armijas formās, gan omoniešu sejas maskās – vērsās tieši pret „Rīdzeni”. Ar automātu kārtu sašāva lielās stikla ieejas durvis, aiz loga mūsu acu priekšā uz ieejas jumtiņa grabēdamas krita izšautās patronas. Pie ieejas sadega mašīna, ar kuru bijām atbraukuši. Taču tālāk par foajē uzbrucēji negāja. Šķiet, ka par valdības delegācijas atrašanos ēkā viņi nezināja un šaudījās psiholoģiskai iebiedēšanai. Bet tas bija tik negaidīti, ka mūs pārņēma bailes par dzīvību. Vismierīgākais bija maršals Staļmakovskis, kas teica: „Man jau nav jāpierod. Pie mums Polijā bez šaudīšanās nav noticis nekas”. I.Godmani un A. Gorbunovu apsardze aizvadīja pa rezerves izeju, mēs kopā ar viesi palikām līdz sešiem rītā. Arī ejot ārā, jutu instinktīvas bailes, jo mēs zinājām, ka OMON atrodas ministrijas ēkā. Pārvarēju sevi un pa Kalpaka bulvāri devos uz AP. Barikāžu laikā vairums AP deputātu uzturējās AP ēkās vai arī kopā ar barikāžu dalībniekiem Doma laukumā pie ugunskuriem. Naktis pārlaidām Saeimas ēkās uz krēsliem.

Arī šī epizode liecina, ka Atmodas laikā dažkārt no lielākiem upuriem mūs pasargāja vienīgi labvēlīga apstākļu sakritība. Runas par „dziesmoto revolūciju”, par to, ka pastaliņās un ar dziesmu iegājām brīvībā, gluži neatbilst īstenībai. Mums nebija tik daudz upuru, cik Lietuvā, tomēr tie bija. Palīdzēja tas, ka pilnīgi koncentrējāmies uz mērķi – jāpanāk neatkarība. Es un lielākā daļa deputātu dzīvojām tikai ar šo domu - tauta vēlas neatkarību, un mums tā ir jāsasniedz. Atceros, ka visu sarežģīto notikumu panorāmu: ārvalstu līdzdalību, trimdas atbalstu, Jeļcina lomu sāku apjaust tikai pēc tam, kad augusta beigās sākās Latvijas Republikas juridiskā atzīšana. Par balsojuma iznākumu man ne mirkli nebija šaubu. Mums nebija koalīcija, kur jābaidās no nodevības, bet vienota Tautas frontes frakcija.

Es ticu Latvijas nākotnei. Man ir četri bērni: Gints, Signe, Rasa un Laima, un trīs mazbērni: Reinis, Pauls Georgs un Līva. Man bija un ir par ko cīnīties.

Attēli no J. Karlsona personīgā arhīva

2010.gada februārī
Informācija (2000) atjaunota sadarbībā ar J.Karlsonu, ievietota ar „4.maija Deklarācijas kluba” atbalstu