AIVARS KAŅEPS

pašvaldības deputāts, Atmodas notikumu dalībnieks
Lutriņu pagasta padomes priekšsēdētājs (kopš 2005.)

Dzimis 1962.gada 30.augustā. Vecvecāki Pēteris un Ilze Kaņepi nāk no Vaiņodes. Vectēvam īpašumā ir 26 hektāri zemes, kura tiek piešķirta cīņās par Latvijas valsts neatkarību. Ciltskoks pagātnē izpētīts nav. Ar māsu šogad iecerēts pie tā strādāt, organizēt Kaņepu dzimtas salidojumu. Līdz kara laikam vectēva īpašumā pagāja tēva Kārļa bērnība. Kad ienāca Padomju armija, īpašums tika zaudēts.
Pēc kara vecāki pārcēlās uz Tukumu. Ģimene liela. Seši bērni. Aivars - jaunākais ģimenē. 1960. gadā vecāki nopirka īpašumu starp Kandavu un Sabili, Aizdzires ciemā mājas ,,Vitenbergi”. Aivars atceras: „Dzīvojām visi (vecāki, vecvecāki) Abavas senlejā. Klusums – spilgtākās atmiņas no bērnības. Sevišķi ziemā – istabā pulkstenis tikšķ, mašīnas reti brauc garām. Sešdesmito gadu vidū vasarā uzlej pirmo asfaltu no Sabiles uz Kandavu. Jau no agras bērnības ļoti patīk vērot dabu. Atcerēties skolas gaitas, atmiņā palicis, kā smaržo skolas ēdamzāle. Atmiņas mīļas un tuvas, liekas viss noticis nesen.[..] Vecāki strādāja, par vēsturi (Latvijas laikiem) tēvs baidījās stāstīt, bet vectēva teiktajā – mēs, bērni, – vaļējām mutēm klausījāmies. Lauku mājās bieži bija ciemiņi - onkulis Arnolds un brālēni, tie bija mūsu vislielākie prieki un pārdzīvojumi. Patika siena talkas, kūtsmēslu izvešanas talkas. Ziemassvētkus svinēja mazāk – vairāk palicis prātā Vecgada vakars. Jaukas bērnības atmiņas. [..] Atmiņā spilgti palicis vēl viens atgadījums. Agrs 1965. gada pavasaris, sniegi nokusuši. Kopā ar māsu lasām vizbulītes. Tad es uzkāpju uz 2 m augsta mūra. Nokritu. Pārsitu pieri. Māsa veda mājās. No rīta acis aizpampušas. Tēvs aizved uz slimnīcu. Pušumu sašuva dakteris. Slimnīcā baltos palagos atmodos. Viens vīrs atnesa ananasu sulu. Brīnums – tāda garša! Pirmo reizi mūžā kaut ko tādu baudīju.”

1977.gadā Aivars Kaņeps pabeidzis Jelgavas sanatorijas internātskolu, bet 1980.g. - Kārļa Mīlenbaha Kandavas vidusskolu. Tālāk pārstāsta skolas gadu svarīgākās epizodes: „8. klasi beidzu kopā ar draugu Pēteri Pokuli (no Gulbenes). Tikai brīvlaikos tikām mājās. Pēc skolas beigšanas sarakstījāmies, un tad arī sāka rasties pirmie dzejoļi. Neapzināti, ar pseidonīmu (A. Latvietis). Bet nekas jau nenotiek pats no sevis. Liktenis ielikts šūpulī, jāpaļaujas un jātic tam.
Gribēju armijā, bet veselības stāvokļa dēļ nepieņēma. Bija žēl. Jaunības neprāts skolas laikā, darba gaitās, tai laikā nebija pārāk nopietna attieksme pret dzīvi vispār. Nodibinot ģimeni, mainījās uzskati un dzīves uztvere, nostiprinājās dzīves pamatvērtības. Pēc kāzām pārcēlāmies dzīvot uz Aizputi. Ar sievu sākām strādāt Aizputes patērētāju biedrības veikalā. Nāca 90-tie gadi, izveidoju privāto biznesu, tas nebija veiksmīgs. Pietrūka zināšanu, varbūt mazliet atbildības.”
Tad nāca vēsturiskie Atmodas notikumi ar cīņu par Latvijas Valsts neatkarības atgūšanu. Aivars Kaņeps: „Visos šajos pasākumos biju aktīvs dalībnieks. Pirmā saskare ar kaut ko pavisam jaunu notika 1990.gadā, kad tiku ievēlēts Kazdangas pagastā par deputātu. Daudz ko iemācījos saprast, novērtēt. Piedalījos arī 1991.gada janvāra barikādēs. Iebraucot vakarā Rīgā, izjūtas bija diezgan drūmas. Mēs visi dežūrējām Doma laukumā pie Radio nama. Vecrīgā, varēja sajust to lielās kopības sajūtu, kad cilvēki plecu pie pleca stāvēja un nebaidījās par savām dzīvībām. Visas Vecrīgas ielas nobloķētas. Zvaigžņotās debesīs šauj trasējošās lodes. Cilvēku jūra. Ugunskuri, Rīgas iedzīvotāju rūpes par mums. Pa radio skan visa jaunākā informācija. Dziedam pēc kārtas visas senās latviešu dziesmas. Neviens netaisījās bēgt un padoties. Tas deva drosmi, pirmo satikšanos ar Latvijas vēsturi un ticību Latvijas nākotnei. [..]
Redzēju, kā ieveda ievainoto kinooperatoru Slapiņu Doma baznīcā, kur viss bija sagatavots, lai uzņemtu ievainotos, nogurušos. Ārsti, māsiņas. Te notika mana pirmā satikšanās ar baznīcu un Dievu. Mani iedvesmoja baznīcas miers, tas stiprināja ticību, ka mēs nosargāsim savas Valsts neatkarību. Un nosargājām to nākošajām paaudzēm: bērniem, mazbērniem...
Es atceros, cik ļoti naktī gaidīju, kad uzausīs gaisma. Cilvēki satraukti, bet lepnums par to, ka šo nakti izturējām. Arī mājās lepnums, ka esmu bijis klāt tādā notikumā. Lepnums par savu sirdsapziņu, ka saviem bērniem nebūs kauns skatīties acīs. Sieva uztraukusies, raudājusi, gaidījuši mājās. Vēlāk - ziņas par bojā gājušiem. Šīs atmiņas nekad neizdzisīs...” .
1996.g. A. Kaņeps ieradās dzīvot Saldus rajona Lutriņu pagastā. Bērni sāka iet Lutriņu pamatskolā. A.Kaņeps atceras: „Pagrieziena punkts tanī brīdī likās mazs, bet tagad es saprotu, cik tas bija nozīmīgs, kad toreizējā skolas direktore A. Ivaščenko uzaicināja mani darboties skolas vecāku padomē. Tobrīd tas pavēra ceļu sabiedriskai darbībai Lutriņos. Noorganizēju pirmo skolas vecāku padomes sēdi. Es to uztvēru ļoti nopietni. Pirmā saikne starp vecākiem un skolu. Tā radās uzdrīkstēšanās citām aktivitātēm gan pagastā, gan rajonā.”
Darba gaitas Lutriņos uzsāka 2001.g. kā individuālā darba veicējs, nodarbojās ar otrreizējo izejvielu savākšanu un realizāciju, vēlāk strādāja par komunālās saimniecības vadītājs un pagasta padomes deputātu (2001.-2005.). Vienlaicīgi aktīvi strādāja sabiedriskajā darbā: No 2001.g. Lutriņu pagasta padomes deputāts, Izglītības, sociālās un kultūras komitejas vadītājs. No 2002.g. Saldus Pilsētas ģimnāzijas vecāku padomes priekšsēdētājs, Saldus Dzejas kopas dalībnieks, pagasta Sporta svētku organizators, darba grupas dalībnieks Saldus RP projektā „Grāmatu svētku organizēšana Saldus rajonā 2003.gadā”. Bijušas vairākas publikācijas laikrakstā „Saldus zeme” un grāmatā „Saldus saules lēkts”. 2003.g. vadīja Saldus novadnieku dzejas kopkrājuma „Saldus saules lēkts” atvēršanas svētkus kopā ar dzejnieci Guntu Krauleri (grāmatā –publicēti arī A. Latvieša dzejoļi). 2005.g. organizēts pasākums „Lielceļa prātnieks Lutriņos”.
Par pašreizējām aktivitātēm A. Kaņeps stāsta: „ Esmu rajona vecāku padomes „Kodols” biedrs, divus gadus biju vadītājs. Esmu rajona Sociālās komisijas loceklis, SIA „Saldus medicīnas centrs” valdes loceklis. 2005.gada martā pēc pašvaldību vēlēšanām tiku ievēlēts par Lutriņu pagasta padomes priekšsēdētāju. Visa mana aktīvā darbība bija virzīta uz to, ka var pienākt mirklis, kad man būs jāvada pagasta pašvaldība. Piedāvājums kļūt par vadītāju – tas ir pienākums un liela atbildība. Mans darbības stils nav – skaldīt un valdīt, bet strādāt komandā. Ikvienam ir jāstrādā sava novada, savas Valsts labā. Ja tā nenotiek, tas ir kaitējums Valstij. Jābūt ticībai savām spējām, savam darba rezultātam. Jo Valsts, - tie esam mēs. Esam jauna Valsts. Latvieši skaita ziņā ir maza tauta, tāpēc jāciena visas nācijas un jādara tā, lai visiem būtu labi dzīvot Latvijā. Mums nav citas zemes, kur aiziet.”
Aivars aktīvi strādā savā pagastā, organizējot pasākumus un pagasta norises. Viņam patīk darīt cilvēkiem labu. Vislielākais gandarījums – ja izdodas sagādāt prieku. Stāstījums turpinās: „Esmu Saldus Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā draudzē no 1998. gada, un no 2006. gada marta draudzes priekšnieks. Esmu pateicīgs Dievam, par visu, ko viņš dara manā labā, kā viņš mani pasargā un vada. Par ticību, kuru Dievs man dāvā, ka māca, vada, virza mani un dod padomus, lēnām soli pa solim, mācot veselīgu dzīvesveidu, sapratni ar cilvēkiem, līdzjūtību un ticību rītdienai. Ļoti grūti, bet ar Dieva palīdzību izdodas. Cilvēkam jābūt vienai sejai, nevis dažādām. Svarīgi turēt doto vārdu, tas nav viegli. Jāapzinās, ka tevi vada kāds augstāks spēks Paldies Dievam, ka ceļš mani ir aizvedis uz baznīcu, draudzi, un varu līdzcilvēkus pieņemt ar mīlestību, ar mieru un varu palīdzēt, kuriem tas ir nepieciešams.”
Katru ikmēneša Lutriņu pagasta informatīvo izdevumu „Žagatiņa” atverot, iedzīvotājus sagaida priekšsēdētāja uzruna visiem pagasta iedzīvotājiem: „Lai sirdī visiem miers un dvēselē harmonija !”
2007.gadā A. Kaņeps bija Lutriņu pagasta 185. gadu jubilejas organizētājs. „Namiķu” rotaļu laukuma izveides idejas atbalstītājs. Pie dīķa uzkopšanas, mežu stādīšanas u.c. - A. Kaņepam ir enerģija un darba spars visur būt klāt. „Kad mani ievēlēja par deputātu sapratu, arī pagastā vajag atzīmēt svētkus, patriotiski audzināt jaunatni, pateikt cilvēkiem paldies – ne tik daudz materiāli, cik no sirds, lai būtu vēlēšanās darīt tālāk labu. Svētki jau ir kā tradīcija arī ģimenē.”

Par saviem dzejoļiem A Kaņeps stāsta: „Piedzīvotais, izjustais, izsāpētais un izsapņotais – tas viss ir ļoti personiski izteikts manos dzejoļos. Es ļoti mīlu Latviju. Tās daba ir viens no maniem spēka avotiem. Mana dzimtā vieta Kandava man ir kā svētnīca. Mīlestība, ticība, dzimtene, daba – vārsmots galvenokārt par šīm vērtībām, tās arī ir tie trīs ,,vaļi”, uz kuriem turas mana dzīve un pārliecība. Visam pamatā ir ticība. Dievam, sev, saviem spēkiem, savai ģimenei un ticība visam labajam. Jo ļaunā visapkārt ir tik daudz, ka to nemaz nedrīkst pieminēt. Valsts svētkiem par godu tapa dzejolis „Latvijai”. To sacerēju ar lielu atbildības sajūtu.”

Latvijai.
2003. gada 18. novembrī

Ik rītu uz altāra tava, es nolieku lūgšanu.
Par tevi,
Mana mīļotā, mana vienīgā.
Par rudenī apartiem laukiem,
Kas dzestrajā saulītē garo,
Kā tikko cepts maizes klaips.
Par pīlādžu rūgtajām mielēm,
Vēja saceltos putekļos,
Lai ļaužu valodas pretojas tām.
Ik rītu uz altāra tava, es nolieku lūgšanu.
Par katra cilvēka tikumu,
Par darbu un cienīgu iztiku,
Par veselu garu un miesu,
Par stipru ticību un putna brīvību.
Lai varu būt lepns par tevi,
Un piederēt tev.
Ik rītu uz altāra tava, es nolieku lūgšanu,
Par kritušo cilvēku dvēselēm,
Caur sāpēm un asarām,
Caur jaunību uz mūžību,
Kas krāsojas karogā sarkanbaltsarkanā.
Ik rītu uz altāra tava, es nolieku lūgšanu
Par tevi mana mīļotā, mana vienīgā...
Par tevi, mana Latvija.

Bez dzejošanas un lasīšanas vaļaspriekiem vēl ir ceļotprieks.

Par A. Kaņepu varētu teikt – cilvēks, kura uzmanības lokā ir pagasta ļaudis un rūpes, lai viņiem būtu labi dzīvot – gan strādāt, gan atpūsties. Prioritātes ir izglītība un kultūra. Mazie Lutriņu „Kāpēcīši”, skolas bērni un skolotāji saka paldies par siltajām, gaišajām telpām, Lutriņu ļaudis priecājas par asfaltētajām, apgaismotajām ielām, un vēl un vēl ...
Bet A. Kaņeps teic: „Manu dzīvi virzīja arī liela atbildības sajūta pret ģimeni, bērniem. Dēls Kristaps mācās Saldus pilsētas ģimnāzijas 11.kl., meita Sintija – 10.kl. Sieva Ingrīda strādā pansionātā „Ābeles” par sociālo aprūpētāju Vēlos, lai ģimene būtu nodrošināta.”
A. Kaņepa darbs ir novērtēts dažādās institūcijās. Par aktīvu darbību pagasta sabiedriskajā un kultūras dzīvē 2003.g. saņemts Lutriņu pagasta Pateicības raksts, 2007.g. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas atzinības raksts, konkursā „Lutriņu lepnums” A. Kaņeps tika nominēts kā „Atsaucīgākais pašvaldības darbinieks”. 2007.g. 18.novembrī saņemts Saldus rajona padomes Atzinības raksts „Par Lutriņu pagasta attīstības veicināšanu, iedzīvotāju labklājības stiprināšanu”.

Attēli:
1. Pēc apbalvojuma saņemšanas Lutriņu pagasta padomē. 2007.g.
2. Valsts svētkos ar bibliotekāri, E.Dunsdorfa prēmijas laureāti Ligitu Popsujēviču. 2007.g.
3. Barikāžu atceres dienās pie Lutriņu pamatskolas. 2006.g. janvārī. Pirmais no labās – Aivars Kaņeps.
4. Ciemata dīķa tīrīšanas darbos. 2005.g.

2007.gada 27.novembrī

Saldus rajona Lutriņu pamatskola
Materiālu sagatavoja 6.klases skolnieki Gatis Bērziņš un Mārtiņš Sležis
Projekta vadītāja skolas muzeja vadītāja Irma Vilensone
Konsultante latviešu valodas skolotāja Ausma Ādlere

Ievietots ar VJIC atbalstu