SANDRA KALNIETE

Mākslas zinātniece, literāri dokumentālu darbu autore;
politiķe, diplomātiskā darbiniece, LR ārlietu ministre,
pirmā Latvijas ES komisāre; LTF dibināšanas dalībniece,
Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere (1995),
Atzinības krusta lielkrusta komandiere (2005)

BĒRNĪBA SIBĪRIJĀ
Sandra Kalniete dzimusi 1952. gada 22. decembrī Sibīrijā, Tomskas apgabala Toguras ciemā deportēto vecāku Ligitas (1926-2006) un Aivara (1931) Kalniešu ģimenē. Tēvs uzvārdu mantojis no audžutēva Aleksandra Kalnieša (1907-1953), kurš adoptējis zēnu. „Lai arī neesmu Aleksandra tieša asinspēctece, uzskatu viņu par savu vectēvu, jo esmu mantojusi viņa skaisto uzvārdu. To tālāk nes mans dēls Jānis Aivars un mazdēls Armands.”
Savukārt vārdu meitai izvēlējusies māte – iedvesmojoties no T. Dreizera romāna „Amerikāņu traģēdija” varones Sondras un to latviskojot ar patskani „a”. S.Kalniete atzīst: „Pašai vārds man ļoti patīk, jo šķiet, ka tā ritms un noteiktība labi saderas ar manu cieto, apņēmīgo raksturu.” Kad tēvs ciema padomē saņēmis meitas dzimšanas apliecību, konstatējis, ka Sandra jau no dzimšanas skaitījās „uz mūžu izsūtīta” un ir jāpiereģistrē katra mēneša piecpadsmitajā un trīsdesmitajā datumā, tas bija nepatīkams un pazemojošs atklājums. Tāpēc Sandra bijusi vienīgais bērns ģimenē.
Par bērnību Sandrai saglabājušās tikai siltas un gaišas atmiņas, jo viņa jutās mīlēta un lolota. Viņas ģimenē bija 4 cilvēki: Sandra, vecāki un tēva māte Milda (1908-1975). Mātes vecāki Jānis (1878-1941) un Emilija ( 1892-1950) Dreifeldi mazmeitas piedzimšanu nesagaidīja, jo padomju okupācija bija salauzusi viņu dzīves. Sandras vecāki strādāja Toguras kokzāģētavā, tāpēc mazmeitas audzināšana pilnībā bija Sandrai ļoti mīļās vecmāmiņas Mildas ziņā. Kad Sandra bija gadu veca, ģimene pārcēlās uz māju, ko tēvs un māte bija cēluši pašu spēkiem un kas saglabājusies meitenes atmiņā kā „balta, silta un saulaina”.

• Māja Togurā
• Kopā ar mammu Ligitu
• Tētis Aivars		    

Ik rīts sākās ar saucienu „Ommāa!” un vecmāmiņas pasniegtu kazas piena krūzi. Tagad Sandra domā, ka Oma varbūt viņu par daudz lutinājusi, taču māte centusies lauzt meitas spītību, kas tomēr nav izdevies. „Šodien esmu pārliecināta, ka drastiskajiem audzināšanas līdzekļiem bija gluži pretējs iespaids, tie mani norūdīja un sagatavoja dzīvē sevi un savus uzskatus aizstāvēt. Arī skriet ar pieri mūrī.” Taču mātes prasme visnecilvēciskākajos apstākļos saglabāt eiropeiskas dzīves normas, īpaši ģērbšanās jomā, jo spilgti atklājas atmiņās: „Uzposusi sevi un mani rietumnieciski elegantajās virsdrēbēs, augsti paceltu galvu, mamma devās svētdienas pastaigā gar barakām, baļķu mājām un dēļu žogiem, apstulbinādama ar mūsu neredzēto izskatu katru pretimnācēju un ziņkārīgos, kas bija pieplakuši pie logu rūtīm.” Vecmāmiņa agri ieveda meiteni burtu pasaulē, un mazajai Sandrai jau 4 gadu vecumā patika ne tikai lasīt, bet arī rakstīt. Mācīšanās kāre un neatlaidība sava mērķa sasniegšanai Sandrai mantota no tēva, kurš Sibīrijas izsūtījumā sāka piepildīt sapni par inženiera profesiju, iestājoties Tomskas Politehniskajā institūtā . Meita raksta: „Vienmēr apziņas dzīlēs esmu glabājusi kādu tēlu – tēva izgaismotu profilu, noliekušos pār grāmatām, gadiem mācoties, lai piepildītu savu sapni.”
No bērnības atmiņā palikušas vairākas interesantas epizodes. Sandra atceras rotaļas ar kaimiņu bērniem, piemēram, sniega ķieģelīšu izgatavošanu un māju celšanu. Spilgti atmiņā palicis kāds notikums, kad Sandra ar tuvējo māju bērniem pārkāpa aizliegumu pamest tuvāko apkārtni un devās uz savas sādžas malu, uz vietu, kur sākas purvs. Bērni spēlējās, aizmirstot par mājām un aizliegumiem, tā bija diena, kad viņa izdarīja kādu neparastu atklājumu. Tā kā meitene ģimenē auga viena, tad apjausma par dzimumu atšķirību bija pārsteigums, Sandrai tā nāca tad, kad viņa kļuva par aculiecinieci zēnu „tālčurāšanas sacensībām”.
Meitene krieviski runāja tikpat labi kā latviski, un vecāki bažījās, ka apdraudēts ir meitas latviskums, tāpēc viņi atbalstīja rotaļāšanos ar bērniem, kas nākuši no izsūtīto ģimenēm, ar ko satikās arī vecāki. Zīmīgi, ka šī draudzība saglabājās mūža garumā.

• Sandra, Ligita un Milda Sibīrijā
• Atvadas no Sibīrijas (1957.)
• Grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”(angļu izdevums)

Pēc Staļina nāves 1953.gadā neattaisnojās vecāku cerības uz atbrīvošanu, mātes rakstītais iesniegums 1954. gadā tika noraidīts, un ģimene centās „izmantot tās spraugas režīma blīvajā mūrī, kas bija pavērušās un deva iespēju kaut kā uzlabot dzīves apstākļus”.
Tikai pēc PSKP 20.kongresa ledus izkustējās, un 1956. gada nogalē tika rakstīti lēmumi par specnometinājuma uzskaites noņemšanu Sandras vecākiem un vecmāmiņai. Tēvs un vecmāmiņa aizbraukšanas atļaujas saņēma 1956.gada 30.decembrī, bet māte tikai 1957.gada 12.janvārī.
Par atgriešanos Sandra Kalniete raksta: „1957.gada 20.maijā mēs Kolpaševā iekāpām kuģī. Sākās mūsu ģimenes atgriešanās ceļš, kas manai mammai bija ildzis sešpadsmit gadus, tēvam un vecmāmiņai – astoņus gadus un trīs mēnešus, man – četrus gadus un piecus mēnešus.” Par savas dzimtas izsūtījumu uz Sibīriju Sandra Kalniete vēsta grāmatā „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”.

IZGLĪTĪBA

1960-1971 vispārējā vidējā izglītība (Rīgas 39.astoņgadīgā skola, Rīgas 49. vidusskola, Rīgas 39. vidusskola)
1975-1981 Latvijas Mākslas akadēmija, Mākslas vēstures un teorijas nodaļa
1992 Līdsas Universitātes Starptautisko attiecību institūts
1995 Ženēvas Universitātes Starptautisko attiecību institūts
1996 Mākslas zinātņu maģistre

Sandra Kalniete kopā ar māti un vecmāmiņu ieradās Latvijā 1957. gada 30. maijā. Tēvs vēl nedaudz uzkavējās Tomskā, lai pabeigtu studiju 1.kursu. Ģimene pielāgojās dzīvei padomju Latvijā. 1960. gadā Sandra sāka apmeklēt Rīgas 39. astoņgadīgo skolu. Līdz ar Sandras skolas gaitu sākšanos, vecāki nolēma pārtraukt svinēt Ziemassvētkus un Lieldienas, jo komunistiskās partijas vadībā Latvijā bija sācies jauns represiju vilnis, vērsts pret jebkurām „buržuāziskā nacionālisma” un reliģijas izpausmēm. Sandras vecāki nevēlējās ar savu uzvedību kaut kādā veidā provocēt uz atkārtotu izsūtīšanu.
Ziemassvētkus aizstāja Jaunais gads, kas arī palicis atmiņā kā mīļākie svētki. Vēl Sandra atceras, kā tad, kad pienāca kāda no viņas dzimšanas vai vārda dienām, viņa no rītiem parasti tēloja aizmigušu. Klusībā viņa skatījās, kā uz galda tika novietotas dāvanas. Tikai tad viņa cēlās augšā, gaidīdama, ka ģimene to sadzirdēs un nāks viņu apsveikt. Šos svētku rītus uzskata par ļoti jaukām bērnības atmiņām.
Skolas laikā Sandra bija gudrs, bet ļoti aktīvs bērns. Attiecības ar klasesbiedriem nebija pārāk labas: ar meitenēm viņa garlaikojās, ar zēniem kāvās. Tajā pašā laikā meitene labprāt nodarbojās arī ar sievišķīgām nodarbēm - tamborēšanu un izšūšanu. Izšūšana Sandrai patīk arī tagad. No 2. līdz 8.klasei meitene apmeklēja mākslas vingrošanas nodarbības.

Mācības turpināja 49. vidusskolā, pēc tam 39. vidusskolā. Sandra sapņoja kļūt par ģeoloģi, jo šī profesija tajos gados bija ļoti populāra, iesaistījās ģeologu pulciņā. Bija laiks, kad viņa ļoti aizrāvās ar ķīmiju, pat ieguva olimpiādēs godalgotas vietas Latvijas mērogā. Vecāki gan vēlējās, lai meita apgūtu kādu profesiju, ar kuru varētu labi pelnīt un pārticīgi dzīvot.Vidusskolā Sandra sāka interesēties arī par humanitārajām zinātnēm, un viņai ļoti labi padevās sacerējumu rakstīšana.
Taču skolotājiem Sandra sagādāja raizes, jo bija apķērīga meitene un stundās bieži garlaikojās. Vidusskolas gados veidojās cita veida attiecības ar klasesbiedriem, un tā laika draugi ir kļuvuši par mūža draugiem.
Vēl mācoties desmitajā klasē, Sandrai izdevās izturēt lielu konkursu un iestāties Tautas kinoaktieru studijā. Studijas vadītājs Arnolds Liniņš pamanīja Sandras analītisko domāšanu un ieteica viņai labāk pievērsties kino kritikai.

DARBA GAITAS

Otrā dienā pēc vidusskolas izlaiduma Sandra iestājās darbā Rīgas kino studijā un devās uz Kaļiņingradu, kur strādāja filmas „Velna kalpi velna dzirnavās” filmēšanas grupā; tā bija pirmā īstā dzīves pieredze. Otrā darba vieta bija šūšanas darbnīca „Baltijas modes”. Tur viņa iemācījās šūt sieviešu mēteļus. Vēlāk šī prasme viņai deva iespēju nopelnīt, lai papildinātu ģimenes trūcīgo budžetu.
Kad Sandrai piedzima dēls Jānis, viņa aizdomājās par to, ka dēls gribēs lepoties ar māti, tāpēc nolēma uzsākt studijas, tas bija viens no svarīgākajiem lēmumiem viņas dzīvē.
1977.gadā Sandra iestājās Mākslas akadēmijā Mākslas kritikas fakultātē. Konkurss bija milzīgs, uz vienu vietu pretendēja 20 cilvēki. Pirms iestājeksāmeniem Sandra pusgadu ilgas stundas sēdēja bibliotēkā un mācījās mākslas vēsturi, lai varētu nokārtot eksāmenu, kaut arī viņas dēliņš nebija pat vēl gadu vecs. 1981. gadā viņa ieguva mākslas zinātnieces diplomu.

RADOŠAIS DARBS

Sandras Kalnietes pirmās literārās izpausmes saistās ar mākslas vēstures specialitāti: recenzijas un raksti par mākslas dzīves notikumiem, kā arī pētījums par latviešu tekstilmākslu.
Par ļoti svarīgu dzīves posmu Sandra uzskata darbu Latvijas Mākslinieku savienībā referentes, vēlāk valdes sekretāres amatā. Tur viņa sastapās ar daudziem radošiem cilvēkiem un izcilām personībām. Īpaši atmiņā palikuši - Rūdolfs Heimrāts, viens no izcilākajiem tekstilmāksliniekiem, un gleznotāja Džemma Skulme – Mākslinieku savienības priekšsēdētāja. Darbs šajā vidē radīja iespējas izpausties radoši, iesaistoties dažādu Latvijas mēroga izstāžu un sabiedrisko pasākumu organizēšanā. Sandra Kalniete ir pārliecināta, ka nebūtu starp pirmajiem trešās tautas Atmodas dalībniekiem, ja nebūtu strādājusi radošās inteliģences vidē, kurā valdīja daudz lielāka brīvdomība nekā pārējā sabiedrībā. Atmodas procesā liela nozīme bija rakstniekiem un māksliniekiem, žurnālistiem, zinātniekiem, kuri padomju drošības iestāžu kontrolētajā sabiedrībā tomēr bija spējuši saglabāt zināmu uzskatu neatkarību un bija labāk informēti gan par vēsturisko patiesību, gan par notikumiem pasaules demokrātiskajā sabiedrībā.

• Sandra Kalniete Tautas Frontes 1.kongresā 1988.g. oktobrī
• Daugavmalā Neatkarības pasludināšanas dienā 1990.gada 4.maijā

Sandra aktīvi piedalījās Latvijas Tautas Frontes veidošanā un tālākajā organizācijas attīstībā. 2000. gadā Sandra Kalniete atskatās uz Atmodas laika notikumiem savā grāmatā „Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza”. Autore uzskata, ka notikumu līdzdalībniekiem ir jāsniedz liecība par nesenajiem vēstures notikumiem un aicina skolas iesaistīties sava novada cilvēku atmiņu par Atmodas laiku vākšanā un apkopošanā. Tāpēc savā grāmatā arī viņa pati sniedz plašu tā laika LTF vadošo cilvēku portretējumu un dokumentālas liecības. Viņa ir pārliecināta, ka „tikai salīdzinot daudzo aculiecinieku stāstus un notikumu sadrumstaloto atspoguļojumu tā laika presē un papildinot tos ar neformālo organizāciju un kompartijas oficiālo dokumentu analīzi, ir iespējams tuvoties patiesīgumam”.
1990. gadā Sandra Kalniete sāka darbu Latvijas Ārlietu ministrijā par Protokola vadītāju. Sākumā šo darbu pieņēma nelabprāt, jo viņai tas likās garlaicīgs. Tolaik viņa pat iedomāties nevarēja, ka tas kļūs par tik nozīmīgu dzīves daļu.

• LR ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Sandra Kalniete ar Francijas Republikas prezidentu Žaku Širaku (2000.)
• Ārlietu ministre Sarma Kalniete ar bijušo ASV Valsts sekretāri Madelēnu Olbraitu (2004.)
 
• Apmainoties rokasspiedieniem ar ASV prezidentu Džordžu Bušu
• Parakstot Eiropas savienības komisāra zvērestu (2004.)

Šajā laikā Sarma Kalniete daudz ko apguva - ieguva izpratni par ārlietām, iemācījās divas valodas, diplomātisko saskarsmi un paņēmienus, kā pa dažādiem tiešiem un aplinkus ceļiem rast iespēju tikt
līdz mērķim. Ārlietu ministrijā Sandra Kalniete ir nostrādājusi jau piecpadsmit gadu un atzīst, ka viņai patiesībā ir žēl, ka vairs nav iespēju darbu tur turpināt. Savu turpmāko darbību Sandra Kalniete saista ar politiku, 2006.gadā iestājoties labēji konservatīvajā partijā „Jaunais laiks”.

VALODU PRASME

1993.gadā Sandras Kalnietes kļuva par vēstnieci ANO Eiropas mītnē, kur viņas darbs bija galvenokārt veltīts uzdevumam atmaskot Krievijas izplatīto dezinformāciju par Latviju.

• Vispārējos Dziesmu svētkos Mežaparkā
• Brīvā stundā ar rokdarbu

No 1997. gada Sandra strādāja par Latvijas vēstnieci Francijā, tur viņa nostrādāja piecus ar pusi gadus un guva savus patiesos priekšstatus par to, kas īsti ir Eiropas Savienība. Franciju vienmēr Sandra izjutīs kā savu otro dzimteni, kur viņa jūtas iederīga, bet ar vienu nosacījumu - īstās mājas ir Latvijā.

NOZĪMĪGĀKIE APBALVOJUMI

1995 Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere
2000 Ministru kabineta 2000.gada prēmijas laureāte
2001 Francijas Goda leģiona ordeņa komandiere
2002 Akadēmiskā Palmas zara ordeņa komandiere (Francija)
2004 Lielkunigaiša Ģedemina krusta lielkrusta komandiere (Lietuva)
2005 Atzinības krusta lielkrusta komandiere

2006.gada maijā

Iecavas vidusskola
Sagatavoja 11.klases skolnieces Zane Grīva un Madara Simanaviča
Konsultante – skolotāja Dace Greiža
iecava.skola@bauskarp.lv