VIKTORS IVBULIS
Latvijas Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis,
profesors,
Indijas Rietumbengāles štata valdības prēmijas laureāts,
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
Esmu dzimis 1933. gada 31. maijā Kalupes pagasta
Morkonišķos trūcīga zemnieka ģimenē. Tēvs pabija Sibīrijā jau ar pirmo represiju
vilni un tāpēc zinu, ko nozīmē justies bez vainas vainīgam un politiski
pazemotam, jo viņš tika reabilitēts tikai 1972. gadā. Uz Sibīriju mūs pārējos
neaizsūtīja (Kalupes pagastā deportēja visu arestēto ģimenes) tikai tāpēc, ka
gudrā, kaut pavisam maz izglītotā, māte bija dabūjusi gatavu kāda Daugavpils
čekista vēstuli pašam Staļinam ar lūgumu pārskatīt tēva un vēl piecu citu
ieslodzīto lietu. No Maskavas pienāca uz papīra strēmeles uzdrukāts īss oficiāls
paziņojums, kura apakšā rēgojās it kā tā parakstītāja vārds “Staļins”, ar ziņu,
ka tēva lieta tiks pārskatīta. Tā arī notika un viņš pārradās mājās īsi pirms
1949. gada deportācijām. Žēl, ka tas unikālais papīrelis ar Staļina vārdu nav
saglabājies.
Daugavpils 1. vidusskolu pabeidzu 1951. gadā un iestājos Fizkultūras Institūtā.
Ticis galā ar mācībām tur, vēl pasportoju (biju tīri labs vieglatlēts četrās
dažādās disciplīnās, boksēju, cēlu svarus) un, strādādams, sāku pašmācības ceļā
cītīgi turpināt mācīties vācu valodu, tad pārgāju uz angļu mēli, desmit mēnešu
laikā gandrīz tikai pašmācības ceļā apguvu vidusskolas kursu tajā un iestājos
Latvijas Valsts Universitātes Svešvalodu fakultātē angļu valodas un literatūras
specialitātē. Diezgan pamatīgi ielauzījos arī franču mēlē. Pēc LU pabeigšanas
vēl iemācījos lasīt un sarunāties spāniski. Diemžēl esmu šo skaisto valodu ļoti
aizmirsis. Jāpasaka: manuprāt neesmu apdāvināts valodu apgūšanā. Panākumi nāca
ar lielu piepūli – iekalu nezināmus vārdus ne tikai darba laikā, tramvajā vai
trolejbusā, bet pat iedams pa ielu vai teātra izrāžu pārtraukumos.
Mācīdamies universitātē, strādāju fiziskās kultūras un sporta specialitātē.
Pēdējā darba vieta – lauku sporta biedrības “Vārpa” Centrālās Padomes
priekšsēdētājs.
1968. gadā mainīju specialitāti un iestājos aspirantūrā , kuras laikā pašmācības
ceļā iemācījos bengāļu valodu tik tālu, ka varēju lasīt Nobela prēmijas laureāta
un pirms Otrā pasaules kara Latvijā visvairāk lasītā ārzemju autora Rabindranata
Tagores darbus. Par tiem 1972. gadā Austrumpētniecības Institūtā Maskavā
aizstāvēju filoloģijas zinātņu kandidāta, pēc tam 1983. gadā – filoloģijas
zinātņu doktora disertāciju.
1985. gadā par doktora disertācijas grāmatu “Literaturno-hudožestvennoe
tvorčestvo Rabindranata Tagora” zinātnisko darbu konkursā saņēmu PSRS Augstāko
un vidējo speciālo mācību iestāžu ministrijas prēmiju.
1986. gadā kļuvu par profesoru.
1991. gadā man piešķīra Fulbraita stipendiju un es piecus mēnešus strādāju
Viskonsinas Madisonas universitatē ASV. Deviņdesmito gadu beigās pusgadu
pavadīju Maincas universitātē Vācijā. Pēc neatkarības apgūšanas esmu uzstājies
ar lekcijām 18 universitātēs ASV, Indijā, Rietumeiropā un Skandināvijā.
1997. gadā mani ievēlēja par Latvijas Zinātņu Akadēmijas korepondētājlocekli,
bet 1999. gadā par tās īsteno locekli (akadēmiķi).
Esmu žurnāla “Humanities and Social Sciences. Latvia” galvenais redaktors kopš
tā dibināšanas 1993. gada aprīlī. Tas iznāk tikai angļu valodā, tiek izsūtīts uz
daudzām ārzemju bibliotēkām un zināmā mērā kalpo par vienu no Latvijas
vizītkartēm.
Kādus trīsdesmit gadus maizi pelnīju Svešvalodu fakultātē, mācīdams dažādus
kursus literatūras teorijā un Rietumzemju romantismā un par šīm tēmām esmu
publicējis trīs grāmatas. 1974.-1998. gadā vadīju LU Ārzemju (Rietumu)
literatūras katedru.
No 1991. līdz 1998. gadam vadīju LU Orientālistikas katedru.
Kopš vidusskolas laikiem mani īpaši ir interesējis pētīt neizzināmo,
neaprakstāmi dažādo Indiju, bet bez brīnumu meklēšanas tajā. Par šo zemi esmu
izdevis septiņas grāmatas trijās valodās un kā indologs esmu kļuvis pazīstams ne
tikai Latvijā. 1972. gadā publicēju pirmos atdzejojumus no bengāļu valodas. Mana
1999. gadā izdotā pabiezā grāmata “Rabindranats Tagore. Romāns “Mājās un
pasaulē” un citi darbi ir pirmā latviešu valodā tulkojumā no indiešu valodām.
Par Kolkatā (tagad tā sauc šo pilsētu) publicēto grāmatu “Tagore: the East-West
Cultural Unity” 2002. gada maijā man piešķīra Indijas Rietumbengāles štata
valdības prēmiju. Esmu tikai piektais rietumnieks, kas šī 80 miljonu cilvēku
pavalsts galveno apbalvojumu ir saņēmis laikā kopš 1950. gada. Šajā darbā ir
nodaļa arī par Latviju. Tajā pašā gadā, bet agrāk, Indijas Ārlietu ministrijas
vadītais “Indian Council for Cultural Relations” mani uzaicināja šo zemi
apmeklēt kā tās “the distinguished visitor”. Pirmo reizi bija iespēja par
Latviju stāstīt arī augsti stāvošām personām visas Indijas lielākajās pilsētās
preses klātbūtnē. Indijā kopumā esmu pavadījis pusotru gadu un zemi visai
pamatīgi apceļojis.
Atmodas gadi bija skaistākie manā mūžā. 1989.-1990. gadā, bailes pārvarēdams,
diezgan daudz rakstīju politisku publicistiku. Kaut arī es nebiju tik radikāls
kā daži citi, bija bail. Gribētu, lai šīsdienas jaunatne izjustu tās neziņas un
prieka trīsas, kādas mani pārņēma, kad 1989. gada vasarā no Vašingtonas,
izmantojot “Amerikas balss” raidījumus latviešu valodā, aicināju tautiešus sev
prasīt pilnu neatkarību, vai kad, pārbraucis mājās, iesaistījos alternatīva
valodas likuma izstrādāšanā un par to runāju Kongresu pilī un televīzijas
debatēs tiešraidē. Tagad par to raksta visādi, bet man kā Svešvalodu un
Filoloģijas fakultātes vienīgajam delegātam piedalīties Tautas Frontes pirmajā
kongresā bija milzīgs pozitīvs pārdzīvojums, kuru varēju tālāk nodot, divreiz
pabūdams arī Daugavpilī un rajonā.
Pēc pusotra gada ilgā politiskā satraukumā, kad galvā bija tikai Latvijas
liktenis un darbs palika otrā vietā, sagaidīju 1990. gada 4. maiju.
Neaizmirstamas bija barikāžu dienas un naktis, kad daudzi tūkstoši cilvēku, labi
zinādami, ka pret viņiem var tikt sūtīti tanki, sargāja Rīgas svarīgākos
objektus, pirmkārt jau toreizējo Augstāko Padomi.. Daudziem bija līdzi radio,
bet par to atgādināja arī skaļruņi, ka laiku pa laikam īpaši jāuzmanās no
iespējamām pretinieku aktivitātēm. Bet kā varēja uzmanīties, ja vienīgais
apbruņojums diezgan daudziem bija nez kā sadabūtā gāzmaska, un ar cementa
bluķiem iežogoto Augstāko Padomi blakus Doma laukumam aizsargāja nedaudzi tās
sargi ar automātiem. Tūkstoši cilvēku – pazīstamie ik uz soļa – staigāja,
sarunājās, sildījās pie ugunskura, baudīja no visām malām pienesto ēdienu.
Turpat Doma laukumā dienu un nakti notika koncerti. Nemanīja, ka kāds baidītos,
bet taču kuru katru brīdi varēja sākties milzīgā militārā spēka uzbrukums.
Pateicoties tam, ka neatkarības aizstāvji bija Rīgā sabraukuši no visām Latvijas
malām, barikāžu laikā Rīga bija kļuvusi latviska.
Biju personiski iepazinis prāvu skaitu Tautas Frontes vadības un neticu, ka viņi
vēlāk zaga, krāpās, aizmirsa par ļaužu sāpēm, kā to bieži dzird. Daudziem no
mums ir ļoti grūta dzīve. Taču es esmu pārliecināts, ka neatkarīgi no tā, kas
būtu valsts galvgalā, manāmi labāk nebūtu. Ko Godmanis un viņa vadītā valdība
varēja izdarīt? Kā varēja saglābt rūpniecību? Sabrūkot vecajam režīmam ar tā
plānveidīgo saimniecību nebija iespējams sagādāt izejvielas un kaut kur pārdot
Latvijā ražotās parasti zemās kvalitātes preces. Kā varēja realizēt valsts
politiku, ja vecie likumi nederēja, bet jaunu nebija, ja nebija kārtīgas
policijas, nebija muitas un robežsardzes? Latvija vēl izcēlās ar milzīgu
atvaļināto virsnieku un citu nepilsoņu skaitu, no kuriem nevarēja sagaidīt
atbalstu. Latviešu valoda valsts līmenī tika lietota tikai kultūras sfērā un, kā
ar to joprojām ir Daugavpilī, jūs paši zināt. Man tas ir brīnums, ka nacionāli
daudz vienotākā Lietuva ar tās miljona ārzemju tautiešu atbalstu par Latviju
nekur nav tālāk aizskrējusi.
Uzskatu, ka Atmodas laikā darīju tikai to, kas manai paaudzei bija jādara, un
neuzskatu sevi par vienu no “Latvijas valsts atjaunotājiem”. Es pat nevaru
pateikt, kurus cilvēkus par tādiem var nosaukt - tik daudz to bija. Pirmkārt,
laikam tie ir Augstākās Padomes deputāti, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarību
puča dienās. Pirms tam noteikti “Helsinki – 86” kustības dalībnieki.
Es varētu sevi pieskaitīt – protams līdz ar daudziem citiem– pie neatkarīgās
Latvijas valsts veidotājiem. Mans sevišķais darbs ir augstāk minētā žurnāla
vadīšana un Āzijas studiju iedibināšanu Latvijas Universitātē pirmo reizi mūsu
valsts vēsturē. Tas bija iespējams tikai pārvarot lielas grūtības. Arī par
jaunāko literatūras teorijā (grāmata “Uz kurieni, literatūras teorija”, 1995.g.)
plašāk esmu rakstījis tikai es.
Ko īpaši var darīt cilvēks, kam 31. maijā paliks 71 gads? Priecāties, ka
pagaidām vēl jūtos visai droši uz kājām un varu pastrādāt. Pirms pāris gadiem
aizgāju pensijā, taču man ir jāstrādā kā stundu pasniedzējam, jo ir kursi, kuri
jāmāca. 2003. gadā iznāca mana jau agrāk pabeigtā kārtējā grāmata “Šiva izdejo
un sagrauj pasauli” un jau kādus četrus gadus pamatīgi strādāju pie nākamās. Tā
būs par Dienvidāzijas vēsturi. Diemžēl patlaban esmu vienīgais Latvijā, kas
Indiju izzina kā šīs zemes izpētē specializējies cilvēks. Pienākumus uzliek arī
akadēmiķa statuss. Vadu žurnālu, jo tā dibinātāji (LU, LZA, PBLA u.c.) nevar
atrast citu vismaz jaunāku galveno redaktoru. Žurnāla 36. numurs (2002. gadā)
bija veltīts Latgalei. Par tā atbildīgo redaktoru darbojās Daugavpils
augstskolas mācībspēks Henrihs Soms.
Man neviens nav teicis, par ko īsti saņēmu Triju Zvaigžņu ordeņa ceturto pakāpi.
Neesmu arī redzējis ieteikuma vēstuli tā piešķiršanai. Esmu droši vien apbalvots
par augstāk minēto darbību.
Kopš 1960. gada esmu precējies ar tēlnieci Artu Dumpi – vispusīgi mākslinieciski
talantīgu un līdz galam uzticamu cilvēku. Pēdējie viņas lielie darbi ir Lestenes
brāļu kapu tēlnieciskā daļa un piemineklis Jānim Čakstem Jelgavā. Kad mums
piedzima dēls, nolēmām viņu nosaukt mātes uzvārdā, jo tas ir īsti latvisks.
Manējais ir nezin kā cēlies, kaut arī Latgalē Ivbuļu ir diezgan daudz. Mūsu dēls
Uga Dumpis ir ārsts, strādā par infektologu Stradiņa slimnīcā. Viņš kā
zinātnieks četrus gadus pavadīja Oksfordā, Londonā un Gambijā, kļuva par
medicīnas zinātņu doktoru.
Tādi ir daži fragmentiņi, ko varu pats par sevi pateikt. Labākie soģi par kādu
ir citi cilvēki.
Veiksmi un labu vēlot
Jūsu Viktors Ivbulis
http://www.lza.lv/scientists/ivbulis.htm
2004.gada martā
Daugavpils 1.ģimnāzija
Projekta vadītāja R.Malnace
LIIS izstrādne