ILZE INDRĀNE
Skolotāja un skolas direktore,
rakstniece un dramaturģe
Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undīna Jātniece, dzimusi
1927.gada 23.aprīlī Lazdonas pagasta “Ciskānos” kalpu ģimenē. Visu dzīvi
nodzīvojusi Madonas pusē, šobrīd dzīvo Praulienas pagasta “Lejaszīlēs”. Bērnības
gadus ģimene pavadījusi Vestienas pagasta ”Brantos”. Mācījusies pirmās un otrās
pakāpes Vestienas pamatskolā (1935. – 1941.). Skola atradās skaistā vietā, Kāla
ezera krastā.
Dabas ainas jau bērnībā rosināja gan dzejas, gan citu sacerējumu rakstīšanu. No
1941. līdz 1946.gadam mācījusies Madonas ģimnāzijā. Šis laiks iegadījās vācu
okupācijas gados ar latviešu leģionāru cīņām pret krievu armiju, ar ievainoto
karavīru vilcienu sagaidīšanu stacijā, ar skolas telpu atdošanu slimnīcas
vajadzībām un ar meitenes svētu apņemšanos kļūt par ārsti. Skolas laikā vadījusi
un pierakstījusi literāro žurnālu “Avots”.
1946.gadā uzaicināta strādāt par skolotāju Mārcienas pamatskolā ar apvienotajām
1. – 4. bērnunama klasēm. Šo klašu bērni bijuši līdz ādai nogrieztiem matiem,
zēni un meitenes vienādos zaļganpelēkos apģērbos, slimi ar dažādām ādas vainām,
kašķi, insektiem. Vitamīnu trūkuma dēļ viņi ēduši zāli gar ceļa malām no bērnu
nama līdz skolai. Dažs runājis tikai par māju, mammu, dažs klusēja un
neatbildēja nevienu vārdu. Nebija ne dzimšanas, ne izglītības dokumentu.
Skolotājai vajadzēja izlemt, kurā klasē bērns spēs tālāk mācīties. Dramatiskie
pārdzīvojumi, saskarsme ar karā izpostīto ģimeņu nelaimīgiem bērniem, viņu
pievērsuši cilvēka dvēseles izzināšanai. Bērnu nama mītne - Mārcienas
Patmalnieki - aprakstīta romānā ”Ūdensnesējs”: vairāku bērnu raksturi un
likteņi, kā arī pašaizliedzīgā skolotāja tēls, cilvēks, kas visgrūtākos
apstākļos nes gara gaismu nelaimīgajam bērnam, izveidoti pēc reāliem
prototipiem.
No 1948. – 1951.gadam studējusi Rīgas Pedagoģiskajā Institūtā latviešu
literatūras nodaļā. No 1948.gada strādājusi Kusas pamatskolā par direktori.
Saņēmusi ”Skolotāja teicamnieka” nozīmi, bet atbrīvota no darba par
nepakļaušanos valdošās iekārtas politiskajām prasībām (1956.gadā). No 1956. līdz
1967.gadam strādājusi Praulienas pamatskolā nepilnu darba slodzi, vadījusi
skolēnu dramatisko pulciņu.
Laiks Kusā un Praulienā bijis bagāts ar dramatiskiem pārdzīvojumiem latviešu
tautas liktenī – 25.marta deportācijām, pirmo kopsaimniecību piespiedu
organizēšanu. Skolā bija jāveic karā izpostīto telpu remonts, malkas un pārtikas
sagāde skolas kopgaldam. Šajā laikā tapuši un iespiesti pirmie Ilzes Indrānes
literārie darbi rajona laikrakstā, arī ”Skolotāju Avīzē”. 1959.gadā izdota pirmā
grāmata - stāstu krājums ”Dzirkstis” par skolas dzīvi un jauno skolotāju darba
dienu, par krievu un vācu okupāciju samocīto jauniešu uzskatiem. Stāstā ”Maize”
attēloti dokumentāli fragmenti no ilggadīgā, jauniešu mīlētā un cienītā
skolotāja un Madonas ģimnāzijas direktora A. Treiča darba gaitu pirmsākumiem.
1961.gadā Ilze Indrāne uzņemta Rakstnieku Savienībā. 1963.gadā izdots romāns
”Lazdu laipa” – romantisks vēstījums par jauniešu draudzību, mīlestību, nākotnes
sapņiem; tajā ir arī skarbas lappuses par tā laika kopsaimniecību, neveiksmīgo
dzīvi un sāpi par veltīgi kritušajiem. 1963.gadā romāns saņēmis Valsts prēmiju,
tā dramatizējums uzvests Valmieras un Jaunatnes teātrī. 1966.gadā seko romāns
“Cepure ar kastaņiem”, kas arī tēlo pēckara laika lauku dzīves postu un veltīgās
cerības. 1971.gadā izdots romāns “Ūdensnesējs”, kas 1975.gadā ekranizēts ar
nosaukumu “Liktenim spītējot”. Tas ir mūzikas skolotājas, arī madonietes, dzīves
stāsts ar autores personīgi pārdzīvoto Mārcienas bērnu namā. Garstāstā “Anemone”
1974.gadā attēloti autobiogrāfiski motīvi ģimenē, bērnībā, Vestienas skolā,
vecāku un skolotāju raksturojumi. 1980.g. izdots romāns “Aisma” vēstuļu formā ar
modernisma iezīmēm stilā, asociāciju plūsmu, iekšējā monologa un zemtekstu
izmantošanu.
1974.gadā
I. Indrānei piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces
nosaukums. Romāns “Zemesvēzi dzirdēt” izdots 1984.gadā un saņēmis Latvijas PSR
Valsts prēmiju un Eduarda Veidenbauma prēmiju par lauku dzīves tēlojumu laikmetu
griežos, kur smagais zemnieka darbs tēlots kā svētums un nepieciešamība. Romāna
dramatizējums izrādīts Valmieras teātrī.
I. Indrāne sarakstījusi arī lugas: “Tilts”, “Sudraba avots”, “Dzeguzīte gadus
skaita”, “Kam tu zviedzi, kumeliņi?”. Tāpat arī grāmatas bērniem: “Tipsis,
Topsis un Tedis”, “Kur ir tāda egle?”, “Pirmās klases pasakas”, “Labā diena”,
“Meklēju zēnu ar zaļām acīm”, tās māca bērniem bagātu un tēlainu valodu, smalku
dabas vērīgumu un augstas morāles īpašības ģimenē, sadzīvē un skolā.
Atmodas laikā I. Indrāne piedalījusies Tautas Frontes Madonas nodaļas
dibināšanā, runājusi, rakstījusi publicistiskus rakstus par jaunās Latvijas
ideāliem un realitāti.
Piemēram, “Audiet mani karogā”, ”Pirmais septembris tevī un manī”, ”Neatņem
Milzim kalnu” u. c. (publicēti “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, “Izglītībā un
Kultūrā”)
1995. gadā uzrakstījusi romānu “Putnu stunda”, par ko saņēmusi žurnāla “Karogs”
un Raimonda Gerkena prēmiju.
Par sava mūža augstāko apbalvojumu I. Indrāne uzskata sevis ievēlēšanu
Sirdsapziņas Parlamentā, kur turpina darboties ar katru savu interviju, rakstiem
laikrakstos un žurnālos.
Attēli:
1. Ilze Indrāne
2. Tikšanās ar lasītājiem
2004. gada martā
Madonas Valsts ģimnāzija
Rakstnieces stāstīto pierakstīja 10.b klases skolnieki Reinis Jātnieks
(rakstnieces mazdēls) un Raimonds Pličs
Projekta vadītāja Ilga Gailuma
LIIS izstrādne