ILGONIS HEINACKIS

policijas darbinieks,
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi

Dzimis 1949. gadā 13. maijā Saldū, mācījies Gaiķu astoņgadīgajā pamatskolā, pēc tam Cīravas profesionāltehniskajā skolā par traktoristu un šoferi. Pēc skolas dienējis padomju armijā, pirms un pēc armijas strādājis par šoferi. 1972. gada nogalē, draugu un paziņu pierunāts, I.Heinackis devās strādāt uz Saldus rajona milicijas Iekšlietu daļu. Kā vienkāršs milicis nostrādājis 2 gadus, pēc tam 5 gadus bija iecirkņa inspektors laukos. Tad tika nosūtīts par inspektoru uz Saldus pilsētas miliciju, kur nostrādāja 5 gadus. Paralēli darbam mācījās Saldus vakarskolā, pēc tam mācības turpināja Minskas augstākajā milicijas skolā. 1982. gadā sākās darbs kriminālmeklēšanas nodaļā. Pēc Minskas augstākās milicijas skolas kā jaunais speciālists tika nosūtīts uz Kuldīgu (pret paša gribu) par kriminālmeklēšanas nodaļas priekšnieku. Tajā laikā noziegumu atklāšanas līmenis ir bijis viduvējs. Pāris gadu I.Heinackis Kuldīgas milicijā nostrādāja kopā ar priekšnieka vietnieku Valdi Dakteru, kas atrunājis Ilgoni no nodoma aizbraukt no Kuldīgas. Neilgi pirms savas nāves viņš kā savas pilsētas patriots lūdza Ilgoni palikt Kuldīgā, jo viņš saskatīja Ilgonī tieši tās īpašības, kuras lika domāt, ka Ilgonis spēs uzlabot Kuldīgas policijas darbu.
Pirmie skolotāji, kuri palīdzējuši apgūt profesiju, ir bijušais Saldus policijas priekšnieks Kārlis Ozoliņš, bijušais Saldus milicijas priekšnieka vietnieks (vēlāk pārnācis strādāt uz Kuldīgu par policijas priekšnieku) - Jāzeps Aralis un bijušais Saldus kriminālpolicijas priekšnieks - Vilnis Miškins.
No 1984. līdz 1989. gadam I.Heinackis nostrādāja par Kuldīgas kriminālmeklēšanas nodaļas priekšnieku. 1989. gadā viņš tiek nosūtīts uz PSRS Iekšlietu ministrijas Milicijas akadēmiju Maskavā. Atgriezās Kuldīgā, kur tika norīkots par priekšnieka vietnieku operatīvajā darbā, bet 1992. gada beigās kļūst par policijas priekšnieku. Tā viņš ir izpildījis Valda Daktera vēlēšanos un pilda to vēl joprojām.
Savu darbu I. Heinackis uzskata par grūtu, jo viņam ir jāvada vesela policistu saime. Tomēr 1992. gada Kuldīgas policijai zema novērtējuma nav bijis, valsts mērogā Kuldīga vienmēr atzīmēta no pozitīvās puses.
I. Heinackis uzskata, ka pašlaik policijā strādāt nav viegli. Daudzi cilvēki joprojām nesaprot, kas ir demokrātija, viņuprāt - tā ir visatļautība. Ārzemēs (šajos gados viņam ir bijusi iespēja mācīties dažādos kursos), demokrātija vispirms ir stingra likuma ievērošana. Pēc I. Heinacka vērojumiem, mūsu iedzīvotāji domā, kā likumu apiet, turpretī ārzemēs - kā izpildīt. Cilvēki ir kļuvuši neiecietīgāki viens pret otru (arī paziņu, draugu un radu starpā), un to visvairāk var izjust policijā. I.Heinackis savu darbu salīdzina ar ārsta darbu, atšķirība esot tikai tā, ka dakteris, kādu izārstēdams, ir darījis visiem labu, bet, policija, atklādama noziegumu, gan palīdz sabiedrībai, bet daļa tās locekļu ir neapmierināti un vaino nevis sevi, bet policiju.
Viņš vēlas, lai tauta vairāk uzticētos policijai, tomēr arī atzīst, ka visi policisti nav "eņģeļi". Policijā ir tāpat kā lielā ģimenē- ir centīgie un apzinīgie, paviršie vai pat vienaldzīgie, ir domstarpības un strīdi. Tomēr savu darbu Heinacka kungs nekad nemainītu pret citu, kaut ir bijuši kārdinājumi. Laikā, kad mācījies Īrijā, uzzinājis, kādu algu saņem policisti tur. Pēc tādas informācijas policisti Latvijā tiešām varot zaudēt darbaprieku. Savulaik miličiem bija vairāk sociālo garantiju nekā šobrīd policistiem. Kādreiz policistiem bija tiesības braukt ar sabiedriskiem transportlīdzekļiem par brīvu, tagad vairs nē. No profesionālā viedokļa, tas ir kavēklis, jo, ja policistam vajadzētu kādu izsekot un viņam nebūtu līdzi naudas, tad viņš nevarētu lietot transporta līdzekli.

Ilgoņa kungs domā, ka tomēr, ja viņam šodien prasītu, vai vēlotos ko mainīt dzīvē, viņš teiktu, ka ne. Viņš joprojām grib uzlabot cilvēku dzīvi, kaut arī dažkārt palicis nesaprasts. Reiz kāda pensionāre atnākusi ar sūdzību, ka viņai ir pazudis maciņš ar tikko saņemto pensiju. Viņa to atstājusi apavu darbnīcā, un, kad gājusi pakaļ, maciņa tur vairs nav bijis. No juridiskā viedokļa tur it kā neko nevarēja darīt, tomēr Heinacka kungs, saprazdams situāciju (sievietei nebija ne draugu, ne radu), nolēma palīdzēt viņai. Tas nebija viegli, bet maciņš tomēr tika atgūts. Tad viņa no maciņa izņēmusi 10 rubļus un devusi Ilgonim kā pateicību. Kad Ilgonis naudu nav pieņēmis, jo tas ir viņa pienākums - palīdzēt cilvēkiem, pensionāre ļoti apvainojusies, pēc tam nav sveicinājusies. To atcerēties ir sāpīgi, jo, kā Ilgonis saka, policists par savu pienākumu pildīšanu nekad no cilvēkiem neko negaida.
Sarežģītajās situācijās visus šos gadus viņam klāt stāvējuši "labie gariņi", jo piecas reizes ir bijuši tādi apstākļi, kad dažas sekundes ir izšķīrušas viņa dzīvību.

I.Heinackis savu darbu cenšas padarīt pēc iespējas labāk, viņš atzīst, ka policija - tās ir viņa "pirmās mājas". Tagad policijā nostrādāti 28 gadi, Ilgonis Heinackis ir Kuldīgas rajona policijas priekšnieks, kā arī Valsts policijas Kurzemes reģiona vecākais, policijas pulkvedis (augstāka ir tikai ģenerāļa pakāpe). Saņemti vairāki ordeņi un goda zīmes, suverenajā Latvijā piešķirta Trīs Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme. Ilgoņa kungs ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa brālības biedrs. 1993. gadā viņš tika apbalvots ar pistoli, kas ir katra virsnieka sapnis. Viņš uzskata, ka LR policisti ir apbalvoti ļoti maz.

Heinacka kunga ģimenē ir divas meitas. Darba dēļ viņš esot daudz laika atņēmis ģimenei, neesot piedalījies meitu audzināšanā tik, cik būtu nepieciešams. Brīvā laika viņam neesot: reizi mēnesī varot atļauties piedalīties sacensībās zolītes spēlēšanā, agrāk atlicinājis laiku makšķerēšanai, bet tagad arī to nevarot. Ilgoņa kungs mīl paskatīties televīzijā labas detektīvfilmas, it sevišķi krievu, jo tās esot tuvāk reālajai dzīvei, no grāmatām viņam ļoti pie sirds iet krievu rakstnieces A.Mariņinas detektīvromāni.

Attēli:
1.Ilgonis skolas ekskursijā ar savu neparasto atradumu - cilvēka galvaskausu
2.Mācību laikā Īrijā, kādā no atpūtas brīžiem.

2001.gada aprīlī

V.Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzija
(Sagatavoja 12. klases skolnieces Karīna Kaminska, Dace Krecere )

LIIS izstrādne