HELMA JUDĪTE HANSONE
Skolotāja, rakstniece,
viena no Tautas frontes grupas dibinātājām Višķu pagastā,
piedalījusies barikāžu aizstāvēšanā
Helma Hansone dzimusi 1934. gada 1.augustā Sēlijā – Jēkabpils apriņķa Seces pagastā Lielajā jeb Vecajā skolā, kur vecāki strādāja par skolotājiem. Abi Helmas vecāki mācījušies Daugavpils Skolotāju institūtā, tur arī iepazinušies. Pēc mācību beigšanas 1933. gadā apprecējās. Helma bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs vēlējās meitu nosaukt par Helmu, turpretī māte – par Judīti. Tā meitiņa tika saukta gan par Judīti, gan par Helmu. Uzvārds ‘Hansone’ nāk no tēva dzimtas ciltstēva - zviedru karavīra, kurš kādreiz apprecēja latvieti un palika šeit uz dzīvi, labprātīgi kļūdams par dzimtcilvēku.
Tēvs Pēteris Hansons nācis no sīkzemnieku un amatnieku ģimenes. ‘Petros’ grieķiski nozīmē ‘akmens’. Tas atspoguļojās viņa raksturā: spēcīgs mūziķis, aktieris, šahists. Viņš pratis daudzus darbus, visu mūžu vadījis korus un spēlējis teātrī. Pratis veidot koka darbus, ko mācījis arī skolēniem. Būdams kaislīgs mednieks un dabas mīļotājs, mazo meitiņu visur vedis līdzi: gan uz upi, gan uz mežu, gan uz ezeru. Tā rezultātā daba Helmai kļuva par neizsmeļamu prieka avotu, bet vēlāk - par darba lauku un iedvesmas avotu esejām stāstiem, dzejai.
Māte Herta Hansone arī dzimusi amatnieku ģimenē Rīgā. Viņa bijusi izcila dziedātāja, rotaļu, teiksmu, pasaku, ticējumu pazinēja, ļoti laba rokdarbniece. Mācējusi trīs valodas: latviešu, angļu, vācu.
Drīz pēc Helmas piedzimšanas visa ģimene pārcēlās uz dzīvi Ogres rajonā Lēdmanē. Tā bija gleznaina vieta starp Ogres upi un tās pieteku Lobi. Laulības dzīve nebija saskanīga, un jau 1940. gadā vecāki šķīrās. Tēvs dzīvoja Koknesē, bet māte ar meitu - Lēdmanē. Māte atklāja Helmai aizraujošu pasaku un dziesmu pasauli, mācīja pirmos burtus: Helma jau piecu gadu vecumā prata lasīt. No tā laika Helmas labākās draudzenes kļuva grāmatas.
Pati pirmā skola, kurā Helma gan mācījās, gan dzīvoja, bija Lēdmanes skola. Tur Helmu pieņēma uzreiz otrajā klasē, jo pirmās klases vielu Helma zināja izcili. Desmit gadu vecumā viņa sāka rakstīt dzeju. Pēc skolas beigšanas iestājās Cēsu Skolotāju institūtā. Tajā uzņēma no 7. klases, jāmācās bija 6 gadi. Mācību iestāde bija slavena, deva savam laikam labu izglītību. Imants Kokars viņai mācīja matemātiku, Imants Vanags - mūziku, kura visiem bija obligāts priekšmets. Pamata specialitāte Helmai bija bioloģija un ģeogrāfija, bet vajadzēja izvēlēties vēl papildus – mūziku, zīmēšanu vai fizkultūru. Helma izvēlējās mūziku. 1954. gadā viņa ieguva nepabeigto augstāko izglītību un saņēma skolotājas diplomu.
Nākamais solis bija iestāšanās Latvijas Valsts universitātē Ģeogrāfijas fakultātē. Helma tika uzņemta bez iestājeksāmeniem teicamnieces diploma dēļ. Viņa darbojās studentu zinātniskajā biedrībā, ar referātiem uzstājās arī ārpus Latvijas – Ļvovas universitātē un Viļņas universitātē. Augstskolā radās interese par literāro darbu - pirmās publikācijas Latvijas Valsts universitātes avīzē “Padomju Students”. 1959. gadā ar izcilību pabeidza universitāti un Lauksaimniecības ministrija nosūtīja Helmu uz Višķu lauksaimniecības tehnikumu. Tā bija Helmas pirmā un pēdējā darba vieta. Te Helma nostrādāja visu darba mūžu – 30 gadus. Tehnikumā izaudzināja 7 audzēkņu grupas.
Helma Hansone izaudzināja talantīgus bērnus: dēlu Robertu un meitu Vitu.
Roberts Hansons (dz.1963.g.) beidzis Mūzikas akadēmiju, tagad strādā par pasniedzēju Kultūras akadēmijā un ir koncertējošs ērģelnieks, ilgus gadus dziedājis korī “Ave sol” un strādājis par koncertmeistaru.
Vita Hansone - Merkulova (dz. 1970.g.) beigusi LLU Veterinārijas fakultāti. Ārstēdama dzīvniekus, viņa ar sirdi jūt, cik lielas zāļu devas jādod, - šī spēja ir mantota no vecāsmātes, kura nodarbojusies ar dziedniecību.
H.Hansone aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontes darbībā.
Pēc neilga pārdomu brīža 1988.gadā viņa iestājās tikko izveidotajā LTF Višķu grupā ( bija viena no 5 dibinātājiem). Sākumā to vadīja tehnikuma tehnisko līdzekļu inženieris Jānis Strods, pēc tam skolotāja Margita Ārense. Helmas galvenais pienākums bija raksti avīzēs “Avangards” un “Daugavpils Vēstnesis”. Kādu laiku viņa bija LTF rajona preses grupas vadītāja.
H.Hansone lasīja lekcijas par latviešu tautas simboliku gan pieaugušajiem, gan tehnikuma audzēkņiem, vāca parakstus, lai atbalstītu LTF Domes lēmumus, organizēja tikšanos ar Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti V.Želvi, iepazīstināja tehnikuma audzēkņus ar LTF idejām.
1988. gada 18. novembrī pēc 50 gadu ilga aizlieguma perioda Višķos tika iznests sarkanbaltsarkanais karogs. Manifestācija notika Višķu kapos, kur atrodas Pirmā pasaules kara karavīru atdusas vietas. “Kapsētā bija ļaužu pilns. Viņi mūs gaidīja Izvietojāmies ap kapu kopiņām un laukumiņā pie vārtiem. Karoga un lāpu nesēji - tumšo tūju zonā. Skanēja himna. Lāpas sprēgāja, rokās plīvoja sveču liesmiņas. Tādi bija mūsu pirmie svētki. Latvija vēl nebija brīva. Bet mēs- jau bijām,” atceras H.Hansone.
1989. gada 25. martā virs tehnikuma galvenā korpusa tika pacelts sarkanbaltsarkans karogs. Tā legalizācija negāja viegli, jo oficiāli tas nebija valsts karogs. Ar laiku karogu vajadzēja nomainīt, jo audums neizcēlās ar kvalitāti un ātri izbaloja. Visi karogi tika iesvētīti, bet vienreiz tas notika pēc Helmas pašas izgudrotā tautiska, “pagāniska” scenārija: ”Skaitījām tautas dziesmām līdzīgus pantiņus par karoga rakstīšanu. Divas meitas no mana latviskās dzīves ziņas pulciņa to turēja. Tad svētību tam deva “Zemes meita” “Pērkona meita”- Gita – to izvilka caur vara aproci- pret naidīgiem spēkiem. Tas karogs plīvoja ilgi un laimīgi. Karogu uzvelkot pirmo reizi, mēs teicām- “uz mūžīgiem laikiem!”
Tā paša gada 18. novembrī kopā ar J.Strodu pirmo reizi pa radio Helma vērsās pie klausītājiem ar svētku uzrunu.
Svarīgs notikums H.Hansones dzīvē bija 1989. gada 23. augusta ( Ribentropa- Molotova pakta 50. gadadiena) “Dzīvajai ķēdei”, kas šķērsoja Lietuvu, Latviju un Igauniju. “Tā stāvēja stalti un nesatricināmi lielu pilsētu ielās, un šosejām, lika godbijīgi norimt satiksmei, atdzīvināja ceļus.[..]Nebija “nacionālās histērijas”. Bija tautu vienotība un griba”.
1990. gada 23. augustā pēc LTF valdes rīkojuma tika organizēts pasākums, kuru nosauca par “Mazo Baltijas ceļu”. Višķu estrādē ar svinīgu runu uzstājās H.Hansone.
1991. gada 13. janvārī viņa piedalījās LTF rīkotajā manifestācijā Rīgas Daugavmalā. Cilvēki stāvēja uz tiltiem, uz ielām, uz laukumiem. Pār galvām plīvoja karogu jūra. Patīkami bija apzināties, ka šos cilvēkus vieno viena doma - par Latvijas brīvību. Protams, bija arī bailes, ka var parādīties tanki. “Zināju - “ja kas”- man klāsies visai plāni. Arī meitai - viņa nav no tām, kas slēpsies aiz citu mugurām. Bet vienam, vismaz vienam, jāpaliek – lai pastāstītu citiem, kas vēlāk, pastāstītu pasaulei, kā bija.”
Nākošais LTF organizētais brauciens bija uz Zaķusalas televīziju 1991. gada 15. un16.janvārī . Helma bija viena no šī brauciena dalībniecēm. Autobusam tika ierādīta īpaša vieta pašā salas galā, netālu no ūdens. Viņu nelielajai grupiņai bija jāpatrulē, jāseko, vai pa Daugavu netuvojas kas aizdomīgs. “Naktī, šķiet, neviens negulēja. Miegs nenāca, kaut arī bija iespēja autobusā brītiņu nosnausties. To izmantoju tikai otrajā dienā...” 
Atmodas laiks krasi izmainīja visu H.Hansones dzīvi, lika pārvērtēt gadu desmitiem veidotos uzskatus: “Pagrieziens par 180 grādiem - padarīja mani no “padomju produkta” par cilvēku. Barikāžu ugunis silda vēl joprojām.” Savas un laikabiedru atmiņas par Trešo tautas atmodu Latvijā un Višķu pagastā viņa apkopojusi grāmatā “Saulgriežu vētra” (1998.g.).
Aizejot pensijā, H.Hansone lielāku vērību veltījusi literārajam darbam. Viņai ir iznākušas sešas grāmatas:
dzejoļu krājumi “Pa uguns ceļu”(1992.), “Vainags uz akmens”( 2000.),
prozas grāmatas : “Zvēru vārdi” (1994.), “Zvēru vārdi – 2”(1998.)
dokumentālās prozas darbs “Saulgriežu vētra” (1998.),
eseju krājums “Pasaulē”(2003.)
Sagatavošanā plašs vēsturisks romāns “Saules otrā puse”, top eseju krājums “Pasaulē-2”.Helmas raksti tika publicēti žurnālā “Liesma”, “Jaunā Balss”, “Daugavpils Vēstnesis”, “Moras Zemē”, “Avangards” . Vairāki dzejoļi tika publicēti Dzejas dienu izdevumos.
Helma Hansone aktīvi iesaistās pašdarbībā. Viņa dzied senioru ansamblī “Dzīvīte”. Koncerti ir notikuši gan tuvākajā apkārtnē, gan citos pagastos – Dvietē, Ambeļos, Ilūkstē, Naujenē u. c . Katru gadu ansamblis piedalās senioru drāmas ansambļu salidojumā “Lubāna vilinājums” Rēzeknes rajona Gaigalavā. Helma darbojas kā dramaturgs - raksta teatralizētus scenārijus.
Pēdējā laikā Helma aizraujas ar novadpētniecību - meklē ( un arī atrod) senos pilskalnus, kuru, viņasprāt, Višķu apkaimē ir ne mazums. Dienā viņa var nosoļot pat 30 kilometrus. Interesi par šo tēmu rosinājusi vecmāmiņa, vadādama pa Kokneses parka taciņām, pa simtiem pakāpienu rāpdamās kopā ar mazo Helmu pilsdrupās, pastaigādamās līdz Pērses ūdenskritumam. Vēlāk, mācoties augstskolā, Helma praksē nokļuva Pļaviņās. Atmiņā saglabājušies gleznainie Daugavas stāvkrasti un nostāstiem apvītais Staburags.
Rakstniece savākusi vairākus nostāstus par pilskalniem, ezeriem, nogrimušajām pilīm. Savas gaitas un atradumus viņa apraksta esejās, izmanto daiļdarbos. “Saulgriežu vētrā” viņa atgādina: ”Tautas atmiņa daudz ko glabā - un katrā ziņā tas, ko glabā, ir vērtīgs,’’- mudinot jauno paaudzi pievērsties sava novada vēstures izpētei.
Kopā ar paziņu loku no agrākiem laikiem līdz pat šodienai daudzas gadskārtu svinības un vairākus valsts svētkus viņa svin sakarībā ar senlatviešu tradīciju tendencēm, lielu nozīmi pievērš Veļu vakaram, ko sarīko katru gadu, lai atcerētos tos cilvēkus, kuru nav starp mums. Sveču dienā vienu svecīti viņa lej par godu dēlam, kurš dzimis Sveču dienā.
Ja trāpās brīvs brītiņš, Helma labprāt lasa. Īpaši iecienīta lasāmviela ir kosmiskās fantastikas romāni un detektīvi, taču patīk arī K. Skalbes pasakas, Raiņa darbi. Kopš bērnības par labāko ģeogrāfijas grāmatu viņa uzskata Selmas Lāgerlefas grāmatu “Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums”. Pēc rakstnieces domām, “grāmata ir laika mašīna, ar kuru mēs varam nonākt tur, kur gribam, un tad, kad gribam; nekādi interneti grāmatas neiznīdēs, jo lasīšana ir radošs darbs”.
Helmas mīluļi ir kaķi. Viņi ir “Zvēru vārdu” galvenie varoņi.
Viņa interesējas par horoskopiem ( pati sastādījusi ciparu horoskopu), talismaniem un zīmēm, ar rokas pieskārienu var noņemt galvas sāpes, spēj noteikt āderes.
Brīvdomīga, enerģiska, interesants sarunu biedrs - tāda ir Helma. Viņa neprot sēdēt dīkā, jo “dzīve turpinās!”
Attēli :
1. Helma Hansone ar savu draudzeni un domu biedreni Margitu Ārensi (2004.g.)
2. Skats no Kokneses pilsdrupām (20.gs. 30.gadu beigas)
3. Dēla Roberta dzimšanas dienā viņa lej sveci (2006.g.)
4. H.Hansones grāmata “Saulgriežu vētra” (1998.g.)
5. Tikšanās ar Špoģu vidusskolas skolēniem ( 2008.gada februāris)
2008.gada aprīlis
Špoģu vidusskola
Sagatavoja 11.c klases skolniece Iluta Gundega
Konsultante - skolotāja Valentīna Ivanova
Ievietots ar VJIC atbalstu