MARGRIETA HANIS

ārste – otolaringoloģe,
sabiedriski aktīvs cilvēks,
LNNK un LTF aktīviste,
barikāžu notikumu dalībniece

“…viņai barikādēs bijusi sajūta, ja stāvu, tad stāvu līdz galam, lai tur vai kas.”

Margrieta Hanis dzimusi 1937. gada 17. augustā, Valmierā. Viņas tēvs Aleksandrs bijis šoferis, bet māte Kristīne – ļoti talantīga šuvēja, kuras klientes bijušas ārstu kundzes. Tā mazā Margrieta, bieži uzturoties šādā sabiedrībā, izvēlējusies savu nākamo profesiju – ārsts. Rīgas Medicīnas institūtu viņa beigusi 1966.gadā.

Bērnību Margrieta pavadījusi kopā ar diviem 1949. gada 25.martā izsūtītās krustmātes dēliem, viņas radinieks bijis arī Jānis Anis (uzvārds Hanis radies tikai vēlāk un cēlies no igauniska uzvārda Anis), kurš ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Darba ceļi viņu atveduši no Valmieras uz Limbažiem, kur viņa nostrādājusi lielāko savu mūža daļu kā ausu, kakla un deguna ārsts. Visu mūžu viņa ir bijusi sabiedriski ļoti aktīva – ilgus gadus dziedājusi un vēl joprojām dzied arī korī, arvien bijusi labos kontaktos ar daudziem limbažniekiem un organizējusi dažādus saietus, balles, braucienus uz teātri.

Atmodas sākumā, līdz ko pavērās neatkarīgas domas skaļas izteikšanas iespējas, Margrieta Hanis aktīvi iesaistījās dažādās sabiedriskās un politiskās aktivitātēs. Viņas patriotisko, latvisko nostāju jau bija stiprinājusi aktīvā dalība koru kustībā. Atmodas laikā dziesma bija latviskās identitātes nesēja. Dakteres politisko stāju un noteiktību stipri ietekmējuši personīgi pārdzīvotie 1949. gada 25. marta notikumi. Tāpēc viņas pārliecība pret komunistiem un viņu režīmu bija nelokāma - Margrieta Hanis nav bijusi ne pionieros, ne komjaunatnē. Viņa nav stājusies komunistiskajā partijā, kaut gan viņu kā aktīvu cilvēku sekretārs ir uzaicinājis.
Margrieta Hanis ir personīgi pazīstama ar Latvijas neatkarības cīnītāju un Trešās atmodas dalībnieku Eduardu Berklavu. (Iepazinušies Tūjā, kur abi dzīvo kaimiņos). Atmodas sākumā viņa E.Berklavu uzaicināja uz Limbažiem, lai cilvēki iepazītos ar viņa paustajiem uzskatiem sabiedriskajos un politiskajos jautājumos. Drīz pēc tam Margrieta Hanis kļuva par vienu no LTF Limbažu nodaļas dibināšanas iniciatorēm. Viņa bijusi arī aktīva LNNK dalībniece, piedalījusies visos LNNK kongresos.
Nebaidoties ne no viena Latvijas tālākā likteņa scenārija, viņa organizēja Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanu uz Limbažu pilsētas administratīvās ēkas jumta. Viņa pati gājusi pie pilsētas vadības lūgt līdzekļus „īstajam” karogam un naudu arī ieguvusi, meklējusi karmīnsarkanu un baltu audumu un gājusi arī karogu pasūtīt. Pie sava kabineta, uzgaidāmajā telpā uz koka paneļiem viņa vienmēr izlīmējusi „Atmodas” numurus, lai cilvēkiem būtu informācija par jaunākajiem notikumiem. Reiz uzgaidāmajā telpā gaidījis kāds LKP Limbažu RK darbinieks. Viņam šādi „izlēcieni” nav patikuši un poliklīnikā atskanējis telefona zvans, pēc kura direktore paziņojusi, ka ir saņemtas sūdzības no pacientiem un, ja tās atkārtošoties, visas avīzes būšot jānoņem. Dakterīti tas it nemaz nav ietekmējis, un vēlāk šī „partijas kunga” sieva nosodījusi vīru, kurš bija sūdzējies.
Piedalījusies barikādēs. Viņas nostāja ir sīksta, patriotiska – viņai barikādēs bijusi sajūta, ja stāvu, tad stāvu līdz galam, lai tur vai kas. Viņa nesaprot tos, kuri saka, ka tagad šaubās, vai uz barikādēm ietu atkal. Viņai šis jautājums nepastāv – ja tas ir Latvijas labā, tad katram jāpilda Latvijas pilsoņa pienākums. No barikādēm viņa atceras interesantu notikumu – viņa stāvējusi uz ielu krustojuma, kad piebraucis jauns vīrietis ar malkas kravu un pavaicājis: „Dakterīt, kur te tā malka jāgāž?” – šāds jautājums viņai šķitis pierādījums tam, cik visa tauta tajā laikā bijusi vienota – pat aizbraucot Rīgā, visi ir vienuviet un tevi redz un pazīst tavi novadnieki. 1991.gada 23.augustā kā medicīnas darbiniece stāvējusi arī Baltijas ceļā.

Margrietas Hanis sirdī Tēvijas mīlestība ir bijusi, ir un nekur nezudīs – šādi cilvēki ir īsti patrioti. Viņai attieksme pret Dzimteni, latviskais gars ir nemainīgas vērtības. Viņas stingrajā un noteiktajā runā vēl joprojām jaušams naids par okupācijas laikā pārdzīvoto. Viņai ir arī neizpratne par tiem latviešiem, kuri labuma meklēšanas, vai pārliecības dēļ bijuši „sarkani”, taču arī tagad ir gan valsts, gan pašvaldību priekšgalā. Viņa uzskata, ka ikvienam no mums visupirms ir jāapzinās – Tēvzemes mīlestība ir cilvēka augstākā vērtība.

Attēli:
1. Margrieta Hanis un Eduards Berklavs 1998. gada 13. jūlijā
2. „Liemojošais Baltijas ceļš” 1991.g. 23. augustā. Vidū ārste M. Hanis.

2004.gada aprīlis

Limbažu 3.vidusskola
Sagatavoja Toms Ķikuts, 11.b klases skolnieks
Konsultants Daiga Rudzīte, vēstures skolotāja
Datorkonsultants Vitanda Sakse, direktora vietniece informātikas jautājumos

LIIS izstrādne