IVARS HAMANIS
Strādnieks, bērnību pavadījis
deportācijā Sibīrijā;
Atmodas laikā Barikāžu notikumu dalībnieks, tagad zemessargs
Ivars - tā mani nodēvēja māte un tēvs. Es dzimu 1940. gada
6. aprīlī, Alūksnē. Mēs ģimenē bijām četri bērni - māsa Ausma un trīs brāļi -
Valdis, Ivars, un Jānis. 1949.gada martā Ausma, nākot no skolas, gāja gar tolaik
svarīgu ēku, ko sauca par miliciju. Tur viņa redzēja daudz lielu kravas
automašīnu, kuras gar ielas malu bija sastājušās garās kolonās.
Kad Ausma mājās to izstāstīja, māte teica, lai nākošajā dienā viņa neiet uz
skolu, māte jūtot, ka notikšot kaut kas slikts. (Mūsu tēvs jau bija arestēts un
notiesāts uz ilgu laiku, uz 25 gadiem. Līdzīgi kā citi aizsargi viņš sodu
izcieta ieslodzījuma vietā, kuru sauc par Magadanu.) Mēs nesagaidījām pat rīta
ausmu. Naktī, kad visi mājinieki bija laidušies miegā, es pēkšņi pamodos no
skaļiem kliedzieniem un vīriešu balsīm, kas atskanēja no durvīm. Māte atvēra
durvis. Iekšā ienāca armijas vīri ar lielām šautenēm pie sāniem. Viņi bija ļoti
bargi un kliedza uz mums, lai taisāmies garam ceļam. Sieviete, kura bija kopā ar
armijas vīriem teica, lai līdzi paņem siltas drēbes. Māte, cik varēja lielajā
steigā un uztraukumā, paņēma līdzi nedaudz kaltētas maizes un drēbes. Saģērba
mūs, bērnus, un devāmies līdzi bargajiem armijas vīriem.
Mūs
iesēdināja zirgu pajūgā un aizveda pie lielajām, smagajām mašīnām un sasēdināja
tajās, mašīnas bija ar lieliem bortiem. Mēs nebijām tur vienīgie. Tur bija daudz
sieviešu ar bērniem. Mašīnā iesēdinātos veda uz Gulbenes staciju, kur jau
gaidīja drausmīgi lopu vagoni. No Gulbenes cilvēkus veda pa taisno uz auksto
Sibīriju. Pa ceļu pārtika bija ļoti, ļoti slikta. No katra vagona gāja ar
kareivju pavadību uz staciju pēc zupas ar spaini, un ļoti sāļas un skābas
maizes. Lopu vagonos bija izurbti nelieli caurumi, lai cilvēki, kas tajos
atradās, varētu pa ceļam nokārtoties. Ar vilcienu brauca līdz Tomskai. Tur mēs
dzīvojām barakās, kur no dēļiem bija sasistaslāvas. Barakas teritoriju apsargāja
karavīri sargtorņos, un apkārt teritorijai bija apvilktas dzeloņdrātis.
Tomskā mēs gaidījām, kamēr izies ledus no Obas un tās pietekām, jo tālāk ceļš
bija jāturpina ar kuģi no Tomskas līdz Parabeļai. Vēlāk izsēdināja pārsēdināja
uz baržām (liela kravas
laiva), kuras vilka kuteris. Tālāk veda uz sādžām. Braucām ar ratiem, kurus
vilka buļļi. Apmetāmies sādžā, ko sauca par Belku. Mūs nometināja ar vēl 3
ģimenēm vienā istabā. Tūlīt sākās bads, jo māte, strādājot kolhozā, nevarēja
lāga nopelnīt. Pirmajā gadā par darbu netika nekas, pārtiku varēja dabūt, tikai
zagšus, tās pietika, lai knapi izdzīvotu. Nākamos gadus, kad jau darbs sāka iet
uz priekšu, kaut mazliet, bet varēja dabūt miltus vai graudus. Tā kā bijām
stipri novārdzināti no bada, uz laiku mani un brāli Jāni ievietoja bērnunamā.
Tur varēja paēst un bija silti. 1950. gadā sāku iet 1. klasē. Grūti bija uzsākt
mācības, jo nepārvaldīju krievu valodu. Ar laiku tika apgūta arī krievu valoda,
un turpināju mācīties. Vasaras laikā skolēniem bija jāstrādā kolhozā, sūtīja uz
pļavu vākt sienu. Vasaras brīvajās dienās tika makšķerēts. Tā bija papildu
pārtika ģimenei. Ziemā likām zaķu cilpas. Pavasaros bija jālasa bērza pumpuri,
kurus lika žāvēt un nodot aptiekās. 1953. gadā nomira Staļins. Valstī sākās
pārmaiņas un ar to izsūtītājiem kļuva vieglāk, daudz vieglāk. 1956. gadā abi ar
brāli Jāni atmukām uz Latviju, savu dzimteni. Māte palika Sibīrijā.
1957.
gadā atbrīvoja no aresta manu tēvu un viņš aizbrauca pie mammas uz Belku. Tā
paša gada vasarā tētis ar mammu atgriezās Latvijā. Izsūtītājiem pēc atgriešanās
bija ļoti grūti atrast darbu, jo daudzos uzņēmumos viņus uzskatīja par nevēlamām
personām. Izsūtīja tos, kuri bija turīgi ļaudis un dzīvoja pilsētās. No
nabadzīgajiem tikai reti kāds bija izsūtīts.
Ar laiku es sāku strādāt tipogrāfijā, tur tiku nostrādājis 8 gadus. Vēlāk
mežrūpniecībā tika apgūta profesija – instrumentu atslēdznieks (strādāju mežā ).
Pēc tam tika strādāts par celtnieku celtniecībā un galdniecībā par galdnieku.
Atmodas laikā piedalījos barikāžu aizstāvēšanā Rīgā, pēc tam iestājos
Zemessardzē. Kopš 1991. gada vēl šo baltu dienu strādāju Zemessardzē.
Brīvo laiku es pavadu savā vasaras mājiņā, kura atrodas ezermalas „ Pullanā .”
Tur man neliels zemes gabals, uz kura ir divas lielas siltumnīcas, kurās audzēju
dažādas šķirnes tomātus. Pie mājiņas aug skaistas puķes, ar kuru audzēšanu
nodarbojas mana sieva Vizma.
ATTĒLI:
1. Ar brāli izsūtījumā
2. Pēc atgriešanās Latvijā
3. Ivars Hamanis Zemessardzes formas tērpā
2007.gada februārī
Alūksnes bērnu un jauniešu centrs
Darbu veica: Liene Hamane un Edgars Hamanis, 10.klases skolnieki
Konsultante: Maija Semjonova
Ievietots ar PBLA atbalstu